Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

      – Tātad, kad satiksim Džeinu… – māte ieminējās un apklusa. Es nesapratu, par ko viņa runā, bet tēvs visu zināja.

      – Vēl ne, bet drīz. Nortamberlends sūta ziņu, ka ir kāds pēdējais darbs, ko viņš var uzticēt tikai man.

      – Jūs neesat Nortamberlenda sulainis! – Māte lepni izrieza krūtis. – Jūsu meita ir jaunā…

      – Kad Džeinas stāvoklis būs nostiprināts, pietiks laika panākt, lai Nortamberlends un visa Anglija atzīst mūsu varenību. Pasteidzieties! Mums jādodas pie meitas.

      Jautājumus par vēstules saturu es neuzdevu, tikai jutos atvieglota un cerēju, ka mana saprātīgā māsa spēs kliedēt neizprotamās bažas. – Vai es satikšu Džeinu? – es jautāju, tuvodamās vecākiem.

      – Dieva dēļ, tu lavies pa istabu kā zaglīgs kaķis! – tēvs satrūcies uzkliedza. – Tavai māsai turpmāk būs svarīgākas darīšanas un nebūs laika ieklausīties tavās pļāpās, Mērij.

      – Es gribu parādīt viņai savu spalvu.

      – Rādi, ko vēlies, kad viss būs paveikts, – māte atcirta.

      – Kas ir jāpaveic? – Es ciešāk apskāvu Dženetu.

      – Tev par to nav jāraizējas. Tavs vienīgais uzdevums ir netraucēt pārējiem. Es labprāt atstātu tevi šeit, ja nebūtu iespējas… – Viņa palūkojās uz tēvu. – Lēdija Mērija šķiet bērnam pieķērusies vairāk nekā jebkad. Ja kaut kas atgadīsies, mazā Mērija varētu mums noderēt.

      – Kādā ziņā? – es jautāju, bet neviens no pieaugušajiem pat nepagodināja mani ar skatienu.

      – Līdz tam mēs nenonāksim, – tēvs iebilda.

      – Mums jābūt gataviem jebkam. – Māte uzlūkoja mani. – Mērij, vai vēlies satikt Džeinu? Varbūt mums jādodas ceļā bez tevis?

      Es atgriezos savā istabā un iemetu Dženetu lādē. Piespiedusi to pie krūtīm, grīļodamās izgāju pagalmā, kur jau pulcējās Safolku svīta. Likās, ka viņi tam ir gatavojušies, jo nebija nekādas apjukuma pilnas rosības.

      Viss bija tik dīvains! Bet tas mani tobrīd nesatrauca. Es redzēšu māsu! Drīz būšu kopā ar Džeinu, un viņa ieviesīs skaidrību visā šajā mulsumā. Es saritināšos viņai pie kājām, atbalstīšu galvu pret viņas ceļgalu un baudīšu mieru, kas viņu vienmēr ieskāva.

      Kā es varēju nojaust, ka mana māsa nekad vairs nebaudīs mieru? Un ka nākamreiz, kad atgriezīšos Bredgeitā, visa mana pasaule būs sabrukusi?

      Piektā nodaļa

      Runā, ka mūki pieprata brūvēt indes, kas iznīcināja saprātu un noēda miesu no kauliem, līdz upuris pārvērtās par skeletu ādas apvalkā. Bet mani neviens neindēja. Ne kāds mūka rēgs, ne Viņa Gaišība Nortamberlends. Vismaz tā kliedzot apgalvoja mana māte tajās drausmīgajās dienās, kad ieradās Šīnā un pavēlēja man atlabt.

      Pat lielākā vārguma mirkļos es ticēju, ka viņas dzelžainā griba spēj atvairīt nāvi. Vai arī bailēs no viņas es apēdu vēl dažas karotes viruma? Spēru vēl dažas soļus, lai atgūtu spēku un viņa liktu mani mierā?

      Man jāpretojas šīm melnajām domām, ko modinājis drudzis. Tā teica Elenas kundze, kad es pamodos naktī, mirkstot sviedros – murgu, nevis slimības dēļ. Nezinu, kurš no cēloņiem ir sliktāks. Viņa turēja sveci, un es vēroju, kā rožlapiņas noslīkst vēsajā ūdenī, ar ko viņa mazgāja manu seju. Arī es slīku – slīku šajā savādajā krēslas valstībā, šajā vietā, kas reiz bijusi abatija. Es biju laulāta, bet nebiju sieva, un mans vīrs bija tikpat neredzams kā mūki. Manas kāzas līdzinājās nepatīkamam murgam, bet tagad šķita kļuvušas par kaut ko vēl baisāku. Vai riebums, ko jutu pret Gilfordu, pārvērtis manu laulību par kļūdu, un Nortamberlends nolēmis to labot, izmantojot savu slepeno pulveri?

      Nebūtu jēgas mani noindēt, ja Nortamberlends varētu gluži vienkārši pasludināt, ka laulība nav spēkā. Tomēr drudzis un bailes aizgaiņāja manu veselo saprātu.

      Elenas kundze pagaršoja no visa, ko ēdu es. Viņa ar kailiem pirkstiem pieskārās manām grāmatām, krekliem un apaviem. – Lūk, jēriņ. Nekas no tā nav saindēts. Es vēl joprojām esmu sveika un vesela.

      Kaut gan tā bija patiesība, es ļoti vēlējos, kaut man blakus būtu gudrā Mērija, kas dzirdēja visu. Viņa palīdzētu man atbrīvoties no šīm ļaunajām nojausmām. Mērija, tik jauna, un tomēr it kā vecāka par mūžsenajiem akmeņiem, it kā būtu atradusi plaisu starp pagānisko pagātni un tagadni.

      “Cik grēcīgi ir tā domāt par savu māsu!” Citi varētu par kaut ko tādu baumot, bet es Mēriju pazinu labāk nekā jebkurš cits šajā pasaulē. Man vajadzēja kļūt par viņas aizstāvi, par vairogu, bet šeit es nespēju pat savaldīt savas baisās iedomas vai aizgaiņāt tās aiz grāmatu mūra. Es nevarēju pat lasīt, lai Dievs man palīdz! Prāts nespēja savīt kopā divus teikumus, jo mani pilnībā pārņēma sajūta, ka Nortamberlends mani iznīcinās.

      Vai es zaudēju prātu? Es ielūkojos sudraba spogulī, kam iepriekš nekad nebiju pievērsusi uzmanību. Manā sejā izspiedās asi kauli, vietām lobījās āda. Reiz biezie un mirdzošie mati bija tik plāni, ka šur tur rēgojās kaili ādas laukumiņi. Pat mana māte izskatījās apjukusi, kad notrauca izkritušās šķipsnas no spilvena.

      Es nespēju apvaldīt skaudro sāpju dzēlienu, ko izraisīja mans jaunais izskats. Keta bija daudz skaistāka par mani, tomēr arī es biju pievilcīga… agrāk. Es atkal atcerējos Mēriju. Gandrīz dzirdēju viņas mierinājuma vārdus. “Ar laiku pierod pie neglītuma. Bet tu šāda nebūsi vienmēr.”

      – Paldies Dievam, – es nočukstēju un sarāvos, it kā mazā māsiņa būtu mani dzirdējusi. Es paplūkāju izirušu diegu savā vīnsarkanajā naktstērpā, bet nagi bija tik robaini, ka es aizķēru audumu. Sakrustojusi rokas, piespiedu tās pie vēdera. Šīs domas bija kristietes necienīgas, un es apņēmos, ka turpmāk viss mainīsies.

      Kaut gan Elenas kundze jau vairākas dienas mudināja mani iziet dārzā, es atteicos. Kopš sākās drudzis, es klīdu pa vecās abatijas kambariem. Pēdējā laikā biju spēcīgāka un nolēmu, ka dienā varētu aiziet līdz dārza galam. Tikai tad, kad atveseļošos, es drīkstēšu pamest šo rēgaino vietu. Tādas domas uzmundrināta, devos uzmeklēt Elenas kundzi.

      Pirms stundas biju atstājusi viņu blakus istabā, kur viņa iemiga pie kamīna, nogurusi no ilgajām naktīm, kad uzmanīja mani. Es apzinājos, ka ir savtīgi viņu modināt, bet nespēju vairs uzturēties sava prāta tumšajos gaiteņos.

      – Elenas kundze, – es teicu, ienākusi pa durvīm. – Es vēlos doties pastaigā…

      Viņas iecienītais krēsls bija tukšs, bet šuvekļa rāmis nomests uz galda. Cik savādi, ka viņa mani pametusi tik vāju un slimības nomocītu!

      Es spēru vēl dažus soļus, šoreiz jau drošāk nekā iepriekšējā dienā. Ieraudzījusi savu izbiedēto aukli, СКАЧАТЬ