Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ atvieglojuma mirkli. – Nebaidies, Džeina, – viņa teica. – Ja Dievs dos, es tevi sargāšu pat debesīs.

      Tveroties pie atmiņām par viņas mīlestību, es apstājos pie rožu krūma, ko bija iestādījis karalis Henrijs kā mīlas apliecinājumu karalienei Džeinai Seimūrai toreiz, kad Čelsi pils piederēja viņai. Noplūkusi asinssarkanu ziedu, es to paslēpu pie sirds.

      Tad es iekāpu laivā un apsēdos iespējami tālāk no pārējiem, atliecoties nostāk no lēdijas Mērijas Sidnijas un viņas dāmām. Biju cerējusi uz klusumu, kaut gan zināju, ka Gilforda māsa man nepakļausies. Senāk viņa šķita augstprātīga, bet šoreiz izturējās citādi.

      – Džeina… – Mērija plūkāja piedurkni, it kā varētu atrast piemērotus vārdus starp damasta ielocēm. – Kaut gan jums ir saspīlētas attiecības ar maniem vecākiem, viņi vēl tikai labāko jums un Gilfordam. Varbūt mūsu ģimenes varētu sākt visu no sākuma un šoreiz saprasties labāk. Es zinu, ka mans tēvs labprāt noslēgtu mieru, un arī Gilfords to vēlas.

      Miers. Es centos iztēloties šādu stāvokli manās attiecībās ar vīru un vīratēvu, tad novērsu skatienu, un Gilforda māsa pieskārās manai rokai.

      – Lūdzu, atcerieties manu piedāvāto draudzību, kad saņemsiet karaļa dāvanu!

      Tātad šim noslēpumainajam aicinājumam bija kāda saistība ar mūsu radinieku Edvardu. Bērnībā mēs bijām draugi, kaut gan nebija viegli draudzēties ar tik savrupu zēnu. Reiz Keta sūdzējās, ka viņai salstot ik reizi, kad viņa paklanās karalim, un Elenas kundze viņu apklusināja ar vārdiem: – Nabaga bārenis! Un tagad viņš zaudējis arī tēvu! Viņam vajadzīga tikai cienīga, dievbijīga, gudra sieva, tāda kā mūsu Džeina, un tad viņš būs laimīgs.

      Tomēr Edvards slimoja jau tik sen, ka es pat nespēju iztēloties, ko viņš varētu man novēlēt. Varbūt es mantošu kādu muižu, ko Dadliji vēlējās izmantot savas varas stiprināšanai. Priecēja apziņa, ka slimais radinieks neatstās man neko īpaši briesmīgu.

      Kamēr braucām pa upi, es nospriedu, ka izskatos vēl vārgāka, nekā pati iedomājos. Lēdija Mērija Sidnija nolasīja katru vēlēšanos man no acīm – piedāvāja vircotu vīnu, lai iekvēlinātu manas drudža retinātās asinis, salika spilvenus man aiz muguras, pavēlēja dāmai sakārtot pārsegu, lai man acīs nespīdētu saule, un visa šī rosība mani arvien vairāk tracināja. Beigu beigās es tēloju, ka iemiegu, bet līdz ar katru airu vēzienu jutu sev pievērsto Gilforda māsas skatienu un viņas sīkās, nemierpilnās kustības. Beidzot barža atdūrās pret Saionas nama piestātni, vēstot, ka nav iespējams izvairīties no sarunas ar Nortamberlendu, vecākiem un – palīdzi, Dievs! – manu vīru.

      Kalpotāji palīdzēja mums izkāpt un pavadīja līdz nama durvīm. Es vilcinājos, bet lepnums liedza izrādīt bailes. Mēs iegājām ēkā, ko apņēma tumsa. Es samirkšķināju acis, un lēdija Sidnija pievērsās tuvākajam kalpotājam. – Lūdzu, ziņo manam tēvam, ka lēdija Džeina ir klāt, – viņa pavēlēja.

      Vīrietis paklanījās tik zemu, ka es samulsu. – Laipni lūdzam Saionas namā, kundze! Jums jāgaida Viņa Gaišība lielajā zālē. Viņš ieradīsies, kad viss būs gatavs. – Es nesapratu, kam jābūt gatavam. Hercogs varēja mani izrīkot gan šeit, gan jebkur citur.

      Pēc brīža atskanēja soļi. Es pievērsu skatienu durvīm un ieraudzīju Nortamberlendu kopā ar pārējiem Slepenās padomes vīriem. “Kas gan valsts ietekmīgākajiem vīriem darāms šajā pilī? Kāpēc viņiem jārunā ar mani?”

      Skolotājs savulaik mums mācīja, ka nedrīkst pārsteidzīgi kaut ko secināt. Varēju iedomāties, cik muļķīgi es justos, ja viņu klātbūtne nekā nebūtu saistīta ar mani.

      Varbūt kaut kur tuvumā bija karalis. Slepenajai padomei vienmēr jāuzturas netālu no Viņa Majestātes, vai ne? Es biju redzējusi šos vīrus pulcējamies vairākas reizes – gan savās kāzās, gan laikā, kad dzīvoju galmā. Viņi pat pavadīja karali Edvardu uz Bredgeitu, kad viņš ieradās medīt Lesteršīras briežu dārzos. Kāpēc šī reize šķita citāda? Ar skatienu meklēju savus vecākus, cerot patverties no šīm savādajām izjūtām. Tomēr es viņus neatradu, un neviens no Slepenās padomes locekļiem mani neuzrunāja. Viņi izklīda nelielos pulciņos plašajā zālē, klusi apspriedās un ik pa brīdim palūkojās uz mani. Es saņēmu rokas kopā. Tās piepeši šķita pārāk lielas, un gredzens ar rubīnu un pērlēm, ko man reiz Ziemassvētkos dāvināja princese Mērija, iegrauzās pirkstā.

      Es centos saklausīt, ko runā padomnieki, bet dzirdētais mani samulsināja vēl vairāk. Nebija neviena vārda, ko varētu nodēvēt par neparastu, bet zālē tik un tā vējoja kaut kādas satricinošas vēsmas.

      Domājot par gaidāmo vētru, es notrīsēju un atcerējos asinssarkano krusu. Es būtu noturējusi šo parādību par drudža murgiem, bet Elenas kundzi asiņainie krusas graudi izbiedēja tāpat kā mani. Ja vien varētu saprast, ko šī vētra nozīmē! Biju pārliecināta, ka manām māsām ir kāds viedoklis. Man gribējās iekārtoties pie guļamistabas kamīna un runāties ar viņām līdz vēlai nakts stundai.

      Pēc brīža es pamanīju kādu pazīstamu cilvēku, un manī pamodās cerība. Ketas vīratēvs, Pembrukas grāfs, sarunājās ar Hantingdonas grāfu. “Varbūt arī Keta ir kaut kur tuvumā?” es prātoju. Pat tad, ja viņa kopā ar savu vīru vēl dzīvoja Beinarda pilī, es varētu kaut ko uzzināt par savu māsu. It kā nolasījis manas domas, Pembruks nāca tuvāk, un Hantingdons viņam sekoja. Pirms paguvu viņu uzrunāt, Ketas vīratēvs nometās ceļos un noskūpstīja man roku.

      Izbrīnīta es lūkojos uz viņu, un Hantingdons sekoja Pembruka priekšzīmei. Kāds klusi noteica: – Mūsu valdniece! – Es biju pārliecināta, ka pārklausījos, ja vien tuvumā nebija mātes māsīcas Mērijas. Par to iedomājoties, jutu sirdi sažņaudzamies. Viņa noteikti bija apvainojusies par to, ka netika ielūgta kāzās.

      – Milord, es vēlos redzēt savu ģimeni, – es teicu Pembrukam. – Vai zināt, kuri no maniem radiem ir šeit?

      – Jūsu māsa Ketrīna mums pievienosies tikai rīt. Viņa ir aizņemta ar gatavošanos diženajam notikumam.

      – Kādam? Vai iespējams, ka viņa jau gaida bērnu?

      – Nē, tas nevar būt, – Pembruks atbildēja, turklāt tik asi, ka es satrūkos. Pēc tam viņš pasmaidīja, bet šī izteiksme tikai paspilgtināja savādo steigu. – Laika bērniem būs pietiekami, tiklīdz būs paveikts tas, ko mēs visi cenšamies panākt, vai ne?

      Конец ознакомительного фрагмента.

      Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

      Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

      Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, СКАЧАТЬ