Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņa to ir dzirdējusi? – Helēne iepleta acis.

      – Virtuvē par to nemitīgi tiek pļāpāts. Tikai mēs kungu galā neko nezinām. – “Tas nu gan ir smieklīgs arguments,” Sisi nodomāja, “jo tieši meitenēm no kungu gala tiek uzkrauts atbildīgais pienākums turpināt dinastiju.”

      – Karls, šķiet, daudz zina, – Helēne pēc mirkļa sacīja.

      Sisi pielieca galvu.

      – Ne no savas pieredzes, par to mēs varam būt pārliecinātas.

      Helēne pasmējās, taču tūliņ atkal sadrūma.

      – Kā tu domā… Kad es kļūšu par Franča sievu, vai man vajadzēs… nu…

      – Jā, Helēne, noteikti, – Sisi bezkaislīgi atbildēja.

      – Ceru, ka mūsu saderināšanās nekad nebeigsies. – Helēne izklausījās sagrauta.

      Ģērbdamās Sisi mēģināja runāt dzīvespriecīgākā tonī.

      – Neraizējies. Pārāk bieži tas nebūs jādara. Galvenais ir ieņemt dēlus.

      – Mūsu ģimenē esmu es, tad tu, Karls, Marija, Matilde, Sofija Šarlote un mazais Maksis. Vai vari iedomāties, ka tētis un mamma to ir darījuši septiņas reizes? – Helēne pajautāja.

      – Nē, tas mani šokē, – Sisi atbildēja un papurināja galvu.

      Abas sāka ķiķināt.

      – Es priecājos, ka jūs atkal esat labā noskaņojumā. – Durvīs stāvēja hercogiene Ludovīka ar svecēm rokā. – Ceru, tu esi samierinājusies ar likteni, ka jākļūst par imperatora sievu, Nene?

      – Mammu! – Sisi pavēcināja roku, aicinot māti istabā. Hercogiene nolika sveces uz naktsgaldiņa un noskūpstīja meitas uz pieres. – Laikus ejiet gulēt, meitenes. – Viņa aizgāja līdz durvīm, jau satvēra rokturi un tad pagriezās. – Un neaizmirstiet.

      – Zinām, zinām, lūgšanas, – Sisi attrauca.

      – Arlabunakti. – Ludovīka pasmaidīja un nozuda aiz durvīm.

      Sisi iekāpa gultā un atmeta pārklājus. Vasaras nakts solījās būt silta. Nopūtusies viņa vēroja māsu ķemmējam tumšos matus spoguļa priekšā. Šķita, ka Helēnes bailes ir mazinājušās un garastāvoklis uzlabojies. Sisi atgriezās pie svarīgākā temata.

      – Patiešām, Helēne, tie jaunumi nav nemaz tik briesmīgi. Imperators… Tu reaģēji tik satraukti, it kā tev būtu paziņots par gaidāmajām kāzām ar vietējo miesnieku.

      Helēne nolika ziloņkaula ķemmi uz naktsgaldiņa un pievienojās māsai gultā.

      – Ja es apprecētu vietējo miesnieku, tad varētu dzīvot netālu no mājām un katru svētdienu braukt uz Posenhofeni pusdienās.

      – Jā, un maltītei varētu nokaut kādu lopiņu, – Sisi piebilda.

      – Un Karls liktu mani mierā, jo baidītos, ka dabūs galu kādā zupā, – Helēne piemetināja, un māsas sāka smieties.

      Pēc brīža Sisi sakārtodama garos matus uz spilvena ieminējās:

      – Es ilgošos pēc šejienes.

      Helēne pamāja. Raižpilno izteiksmi izgaismoja mirgojošās sveču liesmiņas.

      – Interesanti, kāds Francis ir? – Sisi prātoja, atsaukdama atmiņā biklo zēnu ar kanēļa krāsas matiem. – Viss šķiet pārāk neīsti. – Viņa iztēlojās Helēnes satikšanos ar brālēnu, kas kļuvis par imperatoru. Apkārt rosīsies negantas princeses, grāfienes un marķīzes, kas labprāt izmantos katru Helēnes vājību un katru spraudziņu nākamajam uzbrukumam. “Vai Helēnei pietiks spēka apburt jauno valdnieku, Eiropas ietekmīgāko un iekārojamāko vecpuisi? Viņai tas jāizdara. Citas izejas nav.” – Paklau, kā tas skan! – viņa skaļi sacīja. – Bavārijas hercogiene Helēne no Vitelsbahu dinastijas kļūst par Austrijas imperatori. – Palīdusi zem daudzajām segām, lai gan nakts bija silta, Helēne neteica ne vārda. Sisi aizrādīja: – Tu esi pārāk klusa, Nene. – Viņa palīda māsai tuvāk un pieglaudās klāt. “Šo brīžu man noteikti pietrūks, taču es nedrīkstu ļauties skumjām. Mans uzdevums ir atbalstīt Neni.” – Ei, runā! Kā tu jūties?

      Pēc mirkļa vecākā māsa izdvesa:

      – Nevarētu gan sacīt, ka jūtos kā imperatore.

      – Ak, Nene, mana kautrīgā, klusā māsa! Es neļaušu tev tā šaubīties. Tu pat nesaproti, cik piemīlīga un jauka esi. – Viņas balss likās kaitinoši skaļa salīdzinājumā ar māsas čukstiem. – Tu būsi lieliska. Mēs parādīsim imperatoram brīnišķīgu līgavu, un viņš apgalvos, ka neko tādu agrāk nav redzējis.

      Kad Helēne jau bija iegrimusi nemierīgos sapņos, Sisi piecēlās no gultas un palūkojās ārā pa logu, pašas domu un spožā mēness uzmundrināta. Viņu atkal mocīja bezmiegs. Siltā un skaidrā nakts vilināja ārā no mājas.

      Sisi sataustīja rītasvārkus un centās nečīkstināt grīdas dēļus. Viņa uzāva iemīļotās rītakurpes – apvalkātus sarkana samta apavus, ko bija saņēmusi piecpadsmitajā dzimšanas dienā un ar kuriem allaž steidzās pretī ierastajiem pusnakts piedzīvojumiem. Kurpju zoles glabāja Posenhofenes zemes, zāles un dubļu gabaliņus. Sisi smiedamās nolēma, ka šie apavi brauks viņai līdzi uz galmu, jo tādējādi viņa vienmēr varēs nostāties uz mīļās Bavārijas zemes.

      Ārā grūtsirdīgi kliedza pūce. Circeņi dziedāja serenādes un naksnīgus valšus, kas pastāvējuši krietni agrāk par Johana Štrausa uzrašanos Vīnes galmā. Tuvējā Štarnbergas ezerā vardes kurkstēja mīlas rapsodijas. Sisi izpleta rokas un smiedamās paskatījās uz mēnesi, līksmodama un uzņemdama nakti sevī.

      Vecāki neaudzināja viņu par dziļi ticīgu cilvēku. Par garīgu jā, bet nevis par dogmatisku. Tēvs pat izrādījās iecietīgs pret reformatoriem protestantiem, kas noniecināja katoļu baznīcu un citviet par to tika bargi sodīti.

      Taču bērniem tika mācīts godāt Visaugstāko un Viņa klātbūtni it visā. Šķita, ka drēgnajās, tumšajās baznīcās, kur Dieva vārdu sludina nesaprotamajā latīņu valodā, pašu Dievu ir grūti pamanīt, taču kalnu majestātiskumā, saullēkta neizbēgamībā un mēnessgaismas maigumā Sisi Viņa klātbūtni sajuta vienmēr. Dievs bija tas neredzamais spēks, kurš iekustināja dabisko pasauli, mainīja gadalaikus, kas likās skaisti katrs par sevi, un ļāva kalnu kazām lēkāt bez apstājas un zirgiem noskriet vēju.

      “Kā es ilgošos pēc Posenhofenes!”

      Sisi vairākkārt apstaigāja apkārt zemajai, baltajai pilij, un piepeši viņas nodarbi pārtrauca čabēšana. Tie noteikti nebija circeņi vai pūces. Tas bija cilvēks. Pagriezusies viņa ieraudzīja stāvu, kas pāri pļavai devās uz ciematu. Bija tumšs, taču Sisi uzreiz pazina viņu un nočukstēja:

      – Tētis. Acīmredzot dodas pie kādas mīļākās. – Sisi nopūtās. – Izdari СКАЧАТЬ