Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Mamm, es…

      – Izbeidz, Helēne! – Parasti Ludovīkai nebija pacietības cīnīties ar Helēnes biklumu, kas noteikti nebija mantots pa viņas ģimenes līniju.

      – Es negribu precēties ar Franci Jozefu! – To pateikusi, meitene ieslēpa seju plaukstās. Karls iesmējās.

      Hercogs lūkojās uz visiem pār kausa malu un tad izvēlējās Sisi kā Helēnes tulku.

      – Paklau, kas ir noticis ar tavu māsu?

      Sisi maigi pieskārās Helēnes plecam un mierinoši nočukstēja, ka tādi jaunumi vispirms ir jāapdomā. Tēvam viņa atbildēja:

      – Tās ir iespaidīgas ziņas. Varbūt Helēni pārņēmis šoks.

      – Tev šķiet, ka tu lasi manas domas, Sisi? – Helēne uzrunāja māsu neticami skarbā tonī. – Tevi jau netirgo kā tādu ķēvi.

      Tik sarkastiska piezīme no parasti piemīlīgās māsas apklusināja Sisi. “Helēnei taisnība. Ne jau manu likteni ir apsprieduši bez manas klātbūtnes, manu viedokli nemaz nepaprasot.”

      Ludovīka vēroja ģimeni un prātoja, kā reaģēt uz tik negaidītu pavērsienu. Beidzot viņa sacīja:

      – Es nesaprotu, Helēne. Katra meitene sapņotu par tik lielisku vīru!

      Helēne papurināja galvu.

      – Tikai ne es. – Viņa klusītēm raudāja, un asaras ritēja pār vaigiem.

      Hercogiene lēni izelpoja.

      – Tu taču zināji, ka tev kādudien būs jāapprecas. Tas varēja būt gan Saksijas princis, gan Venēcijas valdnieka dēls… Bet tu raudi tādēļ, ka jākļūst par Austrijas imperatora sievu?

      Tā ir labākā partija, kādu mēs vispār varam iedomāties.

      Jau atkal Helēne papurināja galvu.

      – Lūdzu, mamm! Nespied mani to darīt.

      – Francis ir lielisks jauneklis… – Hercogiene smagi nopūtās. – Vīrietis. Viņš izturēsies laipni pret tevi. Un krustmāte Sofija tev palīdzēs iejusties jaunajā galmā.

      – Bet es negribu precēties! – Helēne uzstāja.

      – Tu neapšaubāmi nojauti, ka šī diena tuvojas, vai ne? Tev ir astoņpadsmit gadu. – Ludovīka paraudzījās uz Sisi, meklējot atbalstu.

      – Es viņu nemaz nepazīstu, mamm, – Helēne iebilda.

      Sisi pamanīja pieaugošu izmisumu mātes sejā.

      – Kāda tam nozīme? – Ludovīka attrauca. – Jūsu tēvu pirms kāzām es vispār nebiju satikusi. – Viņa palūkojās uz vīru, kas tukšoja kausu. Sakodusi zobus, viņa turpināja: – Un kāzu nakti es pavadīju vienās asarās, bet pienākumu izpildīju. – Hercogs neskatījās uz sievu un neko neteica, bet Helēne atkal ieelsojās. – Dieva dēļ! – Ludovīka piecēlās no galda un piegāja pie nelaimīgās meitas. – Neesi nu tik bēdīga, mana mazā muļķīte. Šīs ir labākās izredzes, kādas vien var gadīties tavas kārtas meitenei. Tavs vīrs būs Austrijas imperators, turklāt krietns, laipns vīrietis. Ko vēl tu varētu vēlēties?

      – Es vispār negribu precēties. – Helēne ļāva, lai māte noslauka asaras no vaigiem.

      – Kuš. Tu taču saproti, ka izvairīšanās no laulības nozīmēs aiziešanu klosterī, – māte atgādināja. – Un kaut ko tādu tu noteikti negribi. Vai tu neilgojies pēc savām mājām un bērniem?

      Klusēšana bija vispatiesākā atbilde. Sisi jutās tikpat pārsteigta kā māte. Viņa gan pazina māsu labāk nekā jebkurš cits pasaulē, taču pat nojautusi nebija, ka Helēne alkst vientulīgas dzīves.

      – Es patiešām esmu domājusi par klosteri, mamm, – Helēne beidzot nočukstēja.

      Mātes sejā par virsvaldību cīnījās divas pretējas emocijas – līdzjūtība pret biklo, izglītoto meiteni, kas allaž klusēja citu klātbūtnē, un dzelžaina pārliecība par to, ka ikvienam ir jāpilda savs pienākums. Cik bieži Sisi bija dzirdējusi šos vārdus no mātes lūpām? “Sievietei ir jāuzņemas sava loma. Vai es, Bavārijas hercogiene, kaut reizi esmu pārkāpusi šo nosacījumu, lai gan jūsu tēvs manu ikdienu nekad nav atvieglojis? Tā nu dzīve ir iekārtota.”

      Drīz vien māte bija atguvusies un teica:

      – Tā ir cēla ideja, Helēne, diemžēl Bavārijas hercoga vecākajai meitai nav ļauts šķiest laiku aiz klostera mūriem. Imperatoru neviens neuzdrošinās noraidīt. Tu precēsies ar Franci Jozefu un kļūsi par Austrijas imperatori. Tā mūsu dinastijas ir nolēmušas.

      – Ļauj viņai pierast pie šīs domas, Ludovīka. – Tēvam šī diskusija bija apnikusi. – Viņa ir kautrīga un bailīga. Iztēlojies, ka mēs izprecinātu viņu prūšu grāfam fon kaut kādam… Helēne neizturētu pat divas nedēļas. – Maksimiliāna pieredze liecināja, ka sievietes vienmēr dara visu, ko viņām liek. Lai pieliktu punktu, viņš iedzēra no vīna kausa.

      Bet Helēne aizklāja seju ar plaukstām, lai apslāpētu nākamo elsu vilni. Augums nodrebēja.

      – Ak Dievs, kāpēc es…

      Hercogiene pieskārās meitas plecam, taču seja pauda absolūtu savaldību.

      – Mana mīļā Nene! Pietiks asaru, lūdzu. Tu allaž esi bijusi paklausīga meitene. Gan tu iemīlēsi Vīni.

      Atrāvusi roku no sejas, Helēne iebilda:

      – Bet es mīlu savas mājas, mamm.

      Mātes acīs pavīdēja vilcināšanās un maigums. Viņa jutās kā paralizēta, taču drīz sakopoja spēkus un atguvās. Viņa nopūtās, palaida vaļā meitas plecu, izslējās garāka un iztaisnoja plecus.

      – Ikvienam ir jāpilda savs pienākums. – Tad viņa atgriezās savā vietā un paņēma dakšiņu. Vīrieši ēda, it kā nekas nebūtu noticis. Sisi un Helēne bija zaudējušas apetīti. – Tātad, Helēne, – māte ierunājās, pārtraucot klusumu. – Tas nebūt vēl nav viss.

      – Es vairs nevēlos neko dzirdēt, mamm!

      – Tu vispirms paklausies! Uz galmu tu nebrauksi viena. – Helēne pacēla galvu. – Vai tu negribētu sev pavadoņus? – Ludovīkas skatiens pievērsās Sisi, kas sēdēja māsai blakus un joprojām spieda viņas roku. Piepeši sirdī uzgailēja sīkas cerību liesmiņas, un Sisi paraudzījās uz māti. – Mēs ar Sisi brauksim tev līdzi. – Mātes balsī ieskanējās priecīgākas notis. – Vai tagad tu jūties labāk?

      Krietnu brīdi apdomājusies, Helēne pamāja ar galvu.

      Sisi šie jaunumi sajūsmināja, un sirds auļoja tādā ritmā, ka bija grūti paelpot. “Es varēšu aizbraukt no Posenhofenes un došos СКАЧАТЬ