Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ mierā! – Sisi savilka pirkstus ciešās dūrēs un gatavojās sitienam, iekams vēl spēcīgāks trieciens būtu nešaubīgi trāpījis viņai. Tobrīd viņa aizvēra acis un neredzēja, ka durvīs ir nostājusies māte.

      – Te jūs esat. – Hercogiene Ludovīka iesteidzās dzīvojamā istabā. Iespaidīgais augums bija ietērpts melnā zīda kleitā ar krinolīnu, un biezie brūnie mati saveidoti vienkāršā frizūrā. Karls nekavējoties pārtrauca uzbrukumu un atkāpās stūrī. – Lieliski. – Hercogiene šķērsoja istabu divos veiklos soļos un atvēra aizkarus, uzjundot putekļu mākoni. – Helēne, Elizabete, es visur jūs izmeklējos.

      – Mammu! – Sisi pieskrēja pie viņas un piespiedās klāt. Aizvērusi acis, meitene ļāvās reibinošam atvieglojumam.

      – Meitiņ… Kas… – Tobrīd hercogienes skatiens pievērsās snaudošajam vīram un dubļu pikām uz paklāja. – Tāda netīrība! – Viņa nopūtās, un pleci izteikti cilājās augšup un lejup, tiklīdz viņa aizkaitinājumā ieelpoja vai izelpoja. – Kalpotājiem atkal vajadzēs tīrīt paklāju. – Jau klusāk viņa piebilda: – Jā, arī putekļi būs jānoslauka, bet aizkari jāsalāpa. Vēl jānoskaidro, kā vistām klājas ar dēšanu… – Ludovīka nopūtās un vēlreiz pieķērās sadriskātajiem aizkariem. Atšķirībā no vīra, kurš reti iesaistījās ikdienas problēmu risināšanā un vietējo zemnieku sūdzību uzklausīšanā un noteikti nevēlējās izšķirt bērnu strīdus, hercogiene slīga zem pienākumu nastas, kuru veikšanai allaž pietrūka laika.

      Tobrīd viņa palūkojās uz meitām, kas spiedās klāt kā pārbiedēti kaķēni, un dēla asiņainajā sejā. Nākamajā acumirklī mātei viss tapa skaidrs. Viņa vārgi izelpoja un paraudzījās ārā pa logu, it kā vēlētos aizbēgt no šīs tumšās un netīrās istabas.

      – Gailēn, – Ludovīka asi ierunājās. – Vai tavu zirgu es nepiesietu redzēju dārzā? – Māte, uzrunājot dēlu, izmantoja iesauku. Tā viņam pielipa jau kopš šūpuļa. Vietējā bavāriešu valodā šis vārds apzīmēja netīru kūts gaili. Sisi nosprieda, ka iesauka ir Karlam piemērota. – Tātad? – Hercogiene neatlaidās, kad dēls neatbildēja un lūkojās ārā pa logu. – Nekavējoties noķer zirgu un aizved uz staļļiem! Ja tu nerūpēsies par to, tad tev zirga nebūs vispār.

      – Jā, māt, – Karls atbildēja. Tintes zilajās acīs dega brīdinājums Sisi: “Mēs vēl nepabeidzām.”

      – Ir nu gan. – Hercogiene pievērsās meitām. – Un jūs neesat labākas. Paskat, netīras kā zemnieces! – Viņa nikni paraudzījās uz Sisi dubļainajiem svārkiem. Bet māte nekad neaizliedza bērniem klaiņot pa mežiem, lasīt puķes vai makšķerēt zivis.

      – Nomierinies, Ludovīka! Es tik tikko dzirdu, ko man stāsta Helgasbergas kundze. – Maksimiliāns paskatījās uz sievu, un radās iespaids, ka saruna, ko viņš risinājis savā iedomu pasaulē, acumirklī ir pārtrūkusi. Helgasbergas kundze bija viena no tēva iecienītākajām mīļākajām. Sievietes vārdu viņš izrunāja nekautrēdamies, kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Gan Sisi, gan pārējie mājas iemītnieki un hercogistes iedzīvotāji zināja par šīs sievietes eksistenci, taču viņas pieminēšana allaž saniknoja Sisi.

      Ludovīka savukārt šķita nesatricināmi mierīga un nesaminstinājās ne uz mirkli.

      – Kā būtu ar pastaigu līdz ezeram, Maksimiliān? – Hercogiene pieslīdēja vīram blakus un pacēla pie deguna vienu no tukšajām glāzēm, nosodoši paošņāja un savāca pārējos kausus. – Celies! Tu jau pietiekami šodien esi izšķiedis laiku. – Ar otru roku Ludovīka mēģināja noraut vīram vilnas segu, taču viņš nepadevās.

      – Prom! – viņš norūca, un no mutes kaktiņa notecēja siekalu strūkla.

      – Lūdzu, Maksi, – Ludovīka pavisam klusi noteica. Viņa likās pats savaldības iemiesojums, lai gan bija tikpat dusmīga kā Sisi. – Celies. Lūdzu.

      – Izbeidz, Ludovīka. Un nerunā ar mani tādā tonī mūsu ievērojamo viesu klātbūtnē. Mēs ar baronu vēl pabeigsim sarunu.

      Hercogiene noskatījās uz iereibušo vīru un acīmredzot prātoja, vai ir vērts strīdēties. Tad viņa nopūtās, pagriezās pret sulaini un sacīja:

      – Kafiju hercogam. Veiklāk! – Pievērsusies atkal meitām, viņa sasita plaukstas. – Jūs ejiet nomazgāties, pārģērbieties un vakariņās nāciet piemērotākās drānās. Mēs ar tēvu… – Viņa uzmeta paviršu skatienu vīram. – Mums ir jaunumi.

      – Sisi, manu trako meitēn! Helēne! Sēdieties. Mums, kā parasti, nācās jūs gaidīt. – Pie vakariņu galda hercogs šķita krietni žirgtāks, pateicoties stiprajai turku kafijai, ko sieva bija nolikusi viņam priekšā.

      Ģimene bija sapulcējusies pils mielastu zālē, kur sienas rotāja ziemeļbriežu un milzīgas rudās lapsas galvu izbāzeņi. Trofejas no tēva neskaitāmajām medībām. Tagad viņš apsārtušām acīm sēdēja sagumis, un Sisi bija grūti iztēloties Bavārijas hercogu medību zirga mugurā. Leģendas par viņa meistarību joprojām klīda pa apkārtni. Mājās Posenhofenē viņš mēdza uzturēties vien dažus mēnešus un jau atkal devās nākamajā izbraucienā. Tāpat kā Sisi, arī viņam patika dabas mežonīgums, varbūt pat vairāk par sievietēm un alkoholu.

      – Māte uzstāja, ka pie vakariņu galda visiem jāierodas tīriem un kārtīgiem. Kas, jūsuprāt, viņai ir padomā? – Hercogs uzsmaidīja Sisi, un dzintarkrāsas acīs dejoja ķircinošas liesmiņas. Sisi mazliet atmaiga pret tēvu.

      Viņu namā šādi oficiāli mielasti bija retums. Hercoga vakaros bieži vien nebija mājās. Māte gan pūlējās drosmīgi uzturēt kārtību saimniecībā, kam trūka saimnieka, taču parasti nespēja apvaldīt brīvībā augušos bērnus. Šajā gadalaikā, kad dienas stiepās arvien garākas un siltākas, Sisi vakariņās parasti izēda bļodu aukstas zupas, kad beidzot pārradās, saulē iedegusi un netīra, no klejojumiem pa laukiem un mežiem.

      Šis pasākums noteikti bija kaut kā saistīts ar mātes paziņojumu, ka ir kādi svarīgi jaunumi. “Vai ģimenē gaidāms vēl kāds bērns?” Sisi prātoja. Pēc Karla bija piedzimuši vēl četri – Marija, Matilde, Sofija Šarlote un Maksis – , tāpēc tāda vēsts nebūt neizbrīnītu Sisi. Vecāku attiecībās gan valdīja naidīgums, taču viņi labprāt un diezgan bieži ķērās pie hercogistes mantinieku radīšanas pienākuma. Ikviena no tēva garajām prombūtnēm vainagojās ar piepešu atgriešanos, haotisku, mulsinošu ģimenes atkalapvienošanos un kārtējo gaidāmo bērniņu.

      Šoreiz gan nelikās, ka māte grasās paziņot kaut ko tādu, jo pēdējā laikā vērojamā rosība nekādi neatgādināja iepriekšējos grūtniecības periodus.

      Sisi apsēdās pie lielā sarkankoka galda blakus Helēnei. Viņa bija apģērbusies atbilstoši mātes vēlmēm – vienkāršā melna krepa kleitā. Kalpone Agata sapina viņas garos matus divās bizēs.

      – Šovakar atkal jābūt melnā. Vienmēr tikai melnā, – Sisi ģērbjoties žēlojās māsai un kalponei.

      – Kuš, Sisi. Māte nedrīkst dzirdēt, ka tu atkal sūdzies par sēru drānu valkāšanu, – Helēne rājās. Viņu garderobe pēdējā laikā tika stingri ierobežota, pieminot nesen mūžībā СКАЧАТЬ