Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Viņš iedzēra alu, drūmi raudzījās uz māsām un knibināja ciešo kravati ap resno kaklu, tādējādi vairāk atgādinādams skolas kausli, nevis hercogistes mantinieku.

      Jaunākie bērni, kam nebija vēl divpadsmit, ēda nevis kopā ar ģimeni, bet bērnistabā pie guvernantēm.

      – Vīnu, māster Karl? – Agata riņķoja ap galdu un lēja kausos vīnu, kamēr divi sulaiņi, pārkāpuši pāri guļošajiem suņiem, novietoja paplātes ar karstu maizi, kartupeļiem un kāpostu sautējumu.

      – Nē, Agata. Atnes man alu! – Karls pastiepa tukšo māla kausu piepildīšanai. Sisi ievēroja, ka meitene cenšas turēties tālāk no jaunekļa, jo viņa rokas nereti pārsteidza tuvumā esošās sievietes nesagatavotas.

      – Tātad beidzot visi esam klāt. – Hercogiene Ludovīka sēdēja izslējusies. Viņas nevainojamās manieres spēcīgi kontrastēja ar vīra lempīgo stāvu galda pretējā galā.

      – Iekams tu sāc… – Hercogs Maksimiliāns pavēcināja pirkstu. – Man jāpaziņo kaut kas ļoti svarīgs.

      – Ak tā? – Ludovīka cieši nopētīja vīru. – Kas ir noticis, Maksi?

      – Manuprāt, kalpotāji atkal grābstījušies ap manām mūmijām. – Hercogs nelikās zinis par sievas saraukto pieri. Viņa vārdi atgādināja slapju veļu uz auklas. – Es negribu, ka tām kāds pieskaras…

      – Viņiem neskaitāmas reizes ir piekodināts neaiztikt tavus Ēģiptes suvenīrus. Tātad vari būt drošs, ka viņi to nav darījuši. – Ludovīka uzdūra uz dakšiņas desu un tad nolika uz šķīvja.

      – Noteikti ir. Es apzvēru, ka mūmijas roka ir citā pozīcijā.

      Sisi šādus strīdus bija pieredzējusi daudzkārt un zināja, ka māte tik tikko valdās, lai neizgrūstu kādu nekaunīgu atbildi.

      Bet hercogs nerimās.

      – Es nealgošu kalpotājus, kas grābstās ap maniem dārgumiem! – Ja tēvs neklaiņoja apkārt pa mežiem, nenodevās dzeršanai katrā Bavārijas krogā un negādāja ārlaulības bērnus zemnieku meitām, tad vairāk par visu rūpējās par mākslas priekšmetu kolekciju, kas glabājās Posenhofenes pils kabinetā. Ievērojamākie eksponāti bija relikvijas, ko viņš pirms vairākiem desmitiem gadu atvedis no Denduras tempļa Ēģiptē. Sisi allaž bija baidījusies no šīs mūmijas, īpaši pēc tam, kad Karls dzīvi izstāstīja par mirušās meitenes līķi, kas ietīts sacietējušos dzeltenīgos apsējos.

      – Ja tu esi tik pārliecināts, Maksi… – Ludovīka sakniebtām lūpām malkoja vīnu un zīmīgi palūkojās uz Sisi. – Es vēlreiz aprunāšos ar kalpotājiem un atgādināšu, ka mūmiju nedrīkst aiztikt.

      – Un akmeņus… Es negribu, ka viņi aiztiek tempļu akmeņus!

      – Protams. – Hercogiene saspringti pasmaidīja. – Vienalga, meitenes… – Viņa palūkojās uz Sisi un Helēni. – Kā jau teicu, mums ir lieli jaunumi.

      – Kas ir noticis, mamm? – Sisi palūkojās uz māsu. Ģērbjoties viņas mēģināja uzminēt, ko māte paziņos, taču saprātīga teorija nedzima.

      – Varbūt Karls ir saderinājies, – Helēne noteica, nicīgi pasmīnējusi. Viņa palīdzēja Agatai savaldīt māsas biezos matus.

      – Nabaga līgava, – Sisi novilka, un visas trīs meitenes iesmējās.

      Sisi par pārsteigumu, jaunumiem nebija nekāda sakara ar brāli.

      – Mēs ar tēvu esam apsprieduši jūsu nākotni. – Ludovīka paņēma nazi, lai nogrieztu desu. – Vai ne, Maksi? – Izslējusies Sisi piespieda muguru krēsla atzveltnei. – Jūs taču atceraties krustmāti Sofiju, vai ne? – Hercogiene lēni košļāja ēdienu, pamīšus pētīdama abas meitas.

      – Austrieti? – Helēne pavaicāja.

      Šo sievieti Sisi bija satikusi pirms pieciem gadiem, kad aizbrauca uz Insbruku. Krustmāte šķita spēcīga, gara un tieva un daudzējādā ziņā atgādināja viņu māti, bet no Ludovīkas viņu atšķīra vairākas lietas, piemēram, balss, manieres un smaids.

      Tas bija tūkstoš astoņsimt četrdesmit astotais gads, kad Eiropu pāršalca nemieri. Vīne dega liesmās, un Austrijas valdošā dinastija Hābsburgi varēja zaudēt seno kroni. Krustmāte Sofija kļuva par Hābsburgu, kad apprecēja imperatora Ferdinanda jaunāko brāli, un toreiz lūdza mātes atbalstu karaliskās ģimenes steidzamajā sapulcē Insbrukā.

      Viņi satikās imperatora pilī augstu Austrijas Alpos. Sisi tobrīd bija desmit gadus veca un lieliski atcerējās ceļojumu. Uzaugusi kalnos, viņa nekad nebija redzējusi tik sniegotas virsotnes.

      – Mēs esam pasaules kalna galā, – Helēne izdvesa, kad kariete brauca arvien augstāk un augstāk. Savukārt Sisi tobrīd prātoja, kur varētu beigties debesis un sākties paradīze.

      Insbrukā māte pameta meitas patumšā bērnistabā un aizsteidzās kopā ar savu vecāko māsu un vairākiem vīriešiem tīros, iecietinātos formastērpos. Pieaugušie likās ārkārtīgi aizņemti un dusmīgi, sačukstējās sakniebtām lūpām, rauca pieres un šaudīja skatienus apkārt.

      Sisi tās dienas atcerējās kā nebeidzamas stundas kopā ar stingrām, nepazīstamām guvernantēm. Karls jutās apmierināts, jo viņam netrūka cukurotu riekstu, brālēnu rotaļu vilcienu un zaldātiņu. Bet Sisi ilgojās pēc mātes. Agrāk viņas bija šķīrušās vien uz dažām stundām un reti pavadīja vasaru istabā, vairāk uzturoties svaigā gaisā, kāpjot kalnos apkārt iemīļotajai Posenhofenei, makšķerējot ezerā, jājot ar zirgiem un pētot vietējās puķes.

      Īsinādama laiku, Sisi raudzījās ārā pa mirdzošajiem logiem uz kalniem un prātoja, kur nolaižas virs galvas lidojošie putni.

      Vienā tādā pēcpusdienā Sisi slepus izslīdēja no bērnistabas un pēc ilgiem klejojumiem pa garajiem, tukšajiem gaiteņiem apmaldījās. Viņai nebija ne jausmas, kur meklēt māti un kā atgriezties pie Helēnes un dusmīgās guvernantes Šturmfēderes. Tad viņa ieraudzīja pazīstamo krustmāti Sofiju, kas steidzās prom pa gaiteni.

      – Krustmāt Sofija! – Viņas līdzība mātei atvieglināja meitenes sirdi, un Sisi izstieptām rokām skrēja pretī, gaidot apskāvienu.

      Un sagaidīja pliķi.

      – Nomierinies, bērns, – Sofija sabāra māsasmeitu. Viņai ap lūpām jau veidojās krunciņu tīkls. – Tu nedrīksti skraidīt pa pili un nedrīksti uzmākties pieaugušajiem. Mana māsa laikam ir izlēmusi audzināt mežoņus, nevis civilizētus augstdzimušas kārtas pārstāvjus. Un kāpēc tu šeit esi viena? Nekavējoties ej atpakaļ uz bērnistabu! – To pateikusi, krustmāte izslējās, nogludināja svārkus vietā, kur bija ieķērusies mazā radiniece, un aizsteidzās prom pat neatskatīdamās.

      – Jā, Helēne. – Mātes balss izrāva Sisi no atmiņām un aizveda atpakaļ pie vakariņu galda Posenhofenē. – Tā ir mana vecākā māsa Sofija, Austrijas erchercogiene.

      – Vai jūs zināt, ko mēdz stāstīt par krustmāti Sofiju? – Hercogs СКАЧАТЬ