Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tas nenotika tolaik, kad mēs viesojāmies Insbrukā? – Sisi jautāja, vēlreiz atsaukdama atmiņā nepatīkamo ceļojumu. Vecāki reti apsprieda politiku, un Posenhofenes nošķirtība no ārpasaules veicināja Sisi neinformētību. Bet viņa zināja, ka krustmāte Austrijas impērijā ir ietekmīga persona.

      – Jā, Sisi, – māte atbildēja. – Tu atceries to braucienu? – Sisi pamāja, un māte turpināja: – Māsai bija jāvada valsts, lai kaut kā nosargātu troni savam dēlam, kamēr tas sasniedz atbilstošu vecumu.

      No tās pašas vizītes Insbrukā Sisi atminējās arī brālēnu – nopietnu pusaudzi ar kanēļkrāsas matiem. Viņš bija pārāk vecs, lai uzturētos bērnistabā, taču Karls spēlējās ar viņa vilcieniem un zaldātiņiem. Brālēnu Sisi bija redzējusi tikai dažas reizes, turklāt vienmēr skolotāju, pavadoņu un mātes sabiedrībā. Tievais zēns šķita allaž saraujamies, kad ierunājās viņa māte, meklēja viņas apstiprinājumu, lai zinātu, kur stāvēt, un gaidīja galvas mājienu, iekams atbildēt uz kādu jautājumu. “Kāpēc šo atturīgo un mazrunīgo jaunekli izvēlējās par imperatoru?” Sisi prātoja.

      Ludovīka paraudzījās uz viņu, it kā nevēlētos runāt ar pārējiem.

      – Mana māsa izdzīvoja Vīnē, lai gan daudziem vīriešiem tas neizdevās. Varbūt dažkārt viņa ir izrādījusi valdonīgumu, un tādēļ viņai piedēvē sievišķības trūkumu, taču viņa saglabāja impēriju un vienmēr ievēro… kā to pateikt? – Ludovīka iesānis paraudzījās uz vīru, – …etiķeti, kas tiek sagaidīta no augstu stāvošām personām.

      – Laikam tev taisnība, Ludovīka. Iedzersim uz vecās labās Sofijas veselību! Viņai ir ticis vairāk akmeņu nekā mums pārējiem. – Hercogs iemalkoja vīnu, nelikdamies zinis par sievas saraukto pieri.

      – Vai tagad mūsu brālēns Francis ir pietiekami vecs, lai kāptu tronī? – Sisi pajautāja, paraudzījusies uz māsu. Helēne klusēdama sēdēja un knibināja kartupeli. Apetīte viņai nekad nebija pārāk laba.

      – Nudien, – hercogiene attrauca, nopriecājusies par kādu, kurš ir ieinteresējies par viņas jaunumiem. – Jūsu brālēns Francis Jozefs ir kļuvis par Austrijas imperatoru.

      – Un pagaidām viņam veicas. – Hercogs runāja ar gaļas un kāpostu pilnu muti. – Tas, kā mazais Francis cīnījās Itālijas frontē… Tās viņam bija ugunskristības. Tā jauneklis kļūst par vīrieti, Karl. Itālieši draudēja pamest impēriju. – Viņš cirta ar dūri pa galdu tik spēcīgi, ka dēla alus izšļakstījās pāri kausa malām. – Pabeidzis karu ar viņiem, Francis dabūja pievērsties dumpīgajiem ungāriem un sakāva tos ar krievu palīdzību. Es nekad neuzticētos ungāriem, tas nu ir tiesa.

      Iejaucās Ludovīka:

      – Jūsu tēvs mēģina pateikt, ka imperators ir saglabājis savu valsti vienotu, par spīti tam, ka vairākās teritorijās izraisījās revolūcijas.

      – Kāpēc brālēns mantoja sava tēvoča kroni? – Sisi jautāja, mēģinādama iztēloties biklo jaunekli tronī.

      – Tauta pieprasīja, lai tēvocis atkāpjas, – hercogiene paskaidroja. – Es apbrīnoju māsu par to, ka viņa uzdrošinājās izvirzīt savu dēlu kā alternatīvu, kas iepatiksies tautai un noturēs Hābsburgus pie varas, bet nesadusmos citus dinastijas pārstāvjus.

      – Varbūt tādēļ vīriešiem patīk norādīt uz šo Sofiju, – hercogs Maksimiliāns norūca un klusi iesmējās. Ludovīka nikni paskatījās uz viņu. Sisi sagrozījās krēslā un iesānis palūkojās uz māsu. Pēc brīža māte turpināja: – Tagad Francim Jozefam priekšā ir viens ārkārtīgi svarīgs uzdevums. Pienākums, kura izpildi alkst redzēt ikviens impērijas pavalstnieks.

      – Kāds? – Sisi noprasīja.

      Lēni izelpojusi, Ludovīka sakļāva pirkstus kopā un atbalstīja pret galda virsmu, acīmredzot iztēlodamās, ka tāda ir domās iegrimuša cilvēka poza.

      – Viņam ir jāapprecas.

      Sisi norija siekalas un prātoja, kāpēc tik vienkāršs paziņojums liek viņas vēderam sarauties čokurā.

      Hercogiene Ludovīka pievērsās vecākajai meitai, noslēpumaini iepletusi acis.

      – Francim ir jāatrod līgava un jātiek pie Hābsburgu dinastijas mantinieka.

      “Kāpēc māte tā skatās uz Helēni?” Sisi prātoja. Piepeši uzmācās savāda nojauta, vien miglas tēls aiz loga. “Nē, to māte noteikti nav gribējusi pateikt.” Istabā iestājās klusums. Karls knibināja kravati un lika atnest vēl alu. Helēne bija bālāka par galdautu un nodūra galvu.

      Atgrūdusi šķīvi, hercogiene sakrustoja rokas uz galda.

      – Es nemūžam necerēju, ka manai meitai gadīsies tāds liktenis, Nene. – Mātei aizžņaudzās balss, un Sisi pabrīnījās par tādu sentimentalitāti, kam vienmēr savaldīgā, stingrā māte ļāvās diezgan reti. – Padomājiet… Viena no manām meitenēm sēdēs Austrijas tronī!

      – Tu taču nedomā, ka… – Helēne mēģināja izspiest atbildi.

      Ludovīka pamāja ar galvu.

      – Mana māsa ir uzaicinājusi tevi, Helēne. Tu esi imperatora Franča Jozefa saderinātā.

      Helēne ar pamatīgu troksni nometa dakšiņu uz šķīvja.

      – Tu būsi Austrijas imperatore, Helēne! – Hercogiene plati uzsmaidīja nobālējušajai meitai. Iestājās klusums. Sisi noprata, kāpēc māsa ir tā pārbijusies. Kautrīgā meitene, kas tikko atgriezusies no pļavas puķu lasīšanas, joprojām gulēja blakus māsai un spieda aukstās pēdas pie siltajām Sisi kājām, mīlēja filozofiju un reliģiskus tekstus, bet tēloja nelabumu, lai izvairītos no dejām… Viņa kļūs par Austrijas imperatori un vadīs galmu Vīnē? – Tu tikai iztēlojies, Nene! – hercogiene turpināja, nelikdamās zinis par meitas klusēšanu.

      – Dzemdējusi dēlu, tu kļūsi par imperatori māti – ietekmīgāko sievieti pasaulē.

      Hercogs pacēla glāzi un iedzēra krietnu malku.

      – Par Helēni!

      – Par Helēni! – Sisi atkārtoja bez entuziasma balsī un pētīja māsu, gaidīdama sejā parādāmies kādas emocijas.

      – Vitelsbahu dinastija rāpjas augšup pa hierarhijas kāpnēm, vai ne, Karl? Tev nevajadzēs piedzīvot grūtus laikus šīs hercogistes vadīšanā, ja māsa sēdēs Hābsburgu impērijas tronī! – Maksimiliāns mēģināja pajokot par priecīgo notikumu.

      Pārējo emocijas bija dažādas. Sisi klusēdama vērās uz māsu un gaidīja jel kādu reakciju. Hercogiene sākotnēji sajūsminājās, bet tagad neticīgi lūkojās uz izredzēto meitu. Karls nemaz nešķita iepriecināts par māsas pakāpšanos augšup. Beidzot viņš ierunājās:

      – Helēne ir līgava. Vai zini, ko imperators gaidīs no tevis? – Viņš uzdūra uz dakšiņas palielu gaļas gabalu un draudīgi pavērsa pret Helēni. – Varbūt desiņu?

      – Karl, СКАЧАТЬ