Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ saminstinājās un meitenīgā mulsumā pieskārās puķēm pie cepures. – Dosimies izjādē! – Francis mudināja.

      – Tomēr… Helēne, iespējams, gribēs mums pievienoties, – Sisi izstomīja un bažīgi palūkojās uz māsu, kas šķita nenojaušam par sarežģīto diskusiju.

      Arī Francis paraudzījās uz Helēni un, ne mirkli nevilcinādamies, uzsauca:

      – Grīne? Jums taču nebūs iebildumu pavadīt manu māsīcu Helēni atpakaļ uz villu? Es došos izjādē kopā ar māsīcu Elizabeti.

      Pat pustumsā Sisi ievēroja, ka Helēne attaisa muti un pagriežas. Sisi lūpas kustējās izmisīgā lūgumā: “Piedod man, Nene! Es negribēju, ka tā notiek.”

      Francis turpināja laipnā tonī:

      – Kā dzirdu, Elizabete ir prasmīga jātniece. Es vēlētos pats par to pārliecināties. – Viņš pamīšus palūkojās uz abām māsām. – Māsīca Helēne, jūs apgalvojāt, ka nemīlat jāšanu, vai ne? Tātad grāfs Grīne šorīt ir pilnīgā jūsu rīcībā. Dariet visu, ko vien iekārojat. Varbūt pastaigāsieties dārzā? Ar karieti aizbrauksiet uz pilsētu? Viņas vēlēšanās ir pavēle, Grīne! Vai sapratāt?

      Šķita, ka grāfs pilnībā izprot situāciju. Gluži kā meistarīgs diplomāts viņš laipni atbildēja:

      – Protams, Jūsu Majestāte.

      – Tad viss ir nokārtots. – Francis pamāja ar galvu un pagriezās pret Sisi. – Es nekavējoties likšu apseglot Dimantu. Jūs redzēsiet, ka tai ir patīkama gaita.

      Helēne klusēdama raudzījās uz māsu, it kā gribētu apsūdzēt noziegumā. Sisi pašai vainas apziņa dūrās sirdī kā duncis. “Es labprāt mainītos vietām, Nene!”

      – Vai iesim, hercogiene Helēne?

      Nepateikusi ne vārda, Helēne ieķērās Grīnes elkonī un gāja ārā no staļļiem, bet uz sliekšņa vēlreiz pār plecu palūkojās uz māsu. “Ko nozīmē šis skatiens?” Sisi prātoja. “Dusmas vai sāpes? Skaudību? Vai varbūt atvieglojumu?”

      – Jums vajadzēs šo. – Francis piegāja pie ekipējuma sienas un paņēma melnu žokejcepuri.

      – Kā, lūdzu? – Sisi samirkšķināja acis, pievērsās Francim un klusējot raudzījās uz pasniegto ķiveri. Beidzot viņa saprata. – Ak, jā… protams. – Ņemdama nost salmu cepurīti, viņa izgrūda nevērīgu: – Paldies!

      Francis attaisīja žokejcepures sprādzi.

      – Varbūt es palīdzēšu uzlikt?

      – Ak. – Sisi neveikliem pirkstiem noņēma salmenīcu. Tikušas brīvībā, biezās gaišbrūnās cirtas viļņojās ap seju un pleciem. Viņa steigšus savāca tās nekārtīgā bizē, juzdama neatlaidīgo Franča skatienu.

      – Lūk. – Francis paliecās tuvāk, vieglītēm uzlika žokejcepuri Sisi galvā un aiztaisīja sprādzi. Pirkstu gali pieskārās viņas vaigiem un kaklam. Viņa nodrebēja, un ne jau tāpēc, ka pūta liegs vējiņš, un aizvēra acis. – Gatavs. – Tomēr pirksti vēl mirkli pakavējās pie meitenes pazodes. Glāsta siltumu nebija iespējams nepamanīt, un Sisi aptvēra, ka tik tuvu jaunam vīrietim stāv pirmo reizi mūžā.

      – Paldies, – viņa nočukstēja, cieši lūkodamās sānis. Parādījās zirgu puisis, un viņa jutās pateicīga, ka seglos apsēsties palīdzēja šis svešinieks, nevis Francis.

      Francis sev izvēlējās spēcīgu tumšas šokolādes krāsas Hannoveres zirgu.

      – Tas ir Uzvarētājs. – Viņš pieliecās un noglāstīja dzīvnieka drukno kaklu.

      – Sveiks, Uzvarētāj! Piemērots vārds, jo zirgs arī izskatās pēc īsta čempiona. – Sisi pamāja ar galvu, atzinīgi novērtējot iespaidīgo pāri.

      – Pagaidām mēs kopā ne reizi neesam zaudējuši, – Francis atbildēja. – Vai ne, Uzvarētāj?

      Seglu sega viņam bija no grezna spilgti sarkana samta, uz kura zelta diegiem izšūti ģerboņi. Sisi nopētīja izsmalcināto rokdarbu, taču nozīmi neizprata.

      – Vai jūs protat latīniski? – Francis jautāja.

      Sisi skaļi nolasīja uzrakstu: “Viribus Unitis.”

      – Kaut kas par… par to, ka esi viens. Nē, laikam manas latīņu valodas zināšanas ir pārāk vājas! Piedodiet. – Apmulsusi viņa novērsās. “Es varētu pateikt latīnisko nosaukumu katrai pļavas puķei un nocitēt jebkuru Šekspīra vārsmu vai Gētes darba fragmentu. Bet tulkot senlaicīgu tekstu… Mani nekad nav aizrāvis tas, ko var saistīt ar vārdu “miris”. Nē, es vairāk interesējos par visu dzīvo.”

      – “Apvienotiem spēkiem”, – paskaidroja Francis. Šķita, ka viņš pūlas apslāpēt smaidu. – Hābsburgu dinastijas moto.

      – Ģerbonis ir…

      – Jā?

      – Interesants, – Sisi noteica. – Ērglim ir kronis, un tas noteikti izskatās ārkārtīgi lepns un karalisks, bet… kāpēc ērglim ir divas galvas?

      Francis saprotoši pasmaidīja.

      – Hābsburgi ir nocirtuši galvas daudziem saviem pavalstniekiem, tādēļ ir jātic, ka tie ir dzimuši ar divām galvām. – Sisi ar grūtībām norija siekalas. Francis sāka sirsnīgi smieties. – Māsīca Elizabete! Es jokoju.

      – Ak tā. – Sisi pasmaidīja. – Paldies Dievam.

      – Jums vajadzēja redzēt izteiksmi savā sejā! – Francis uzjautrinājās.

      No rīta saules un Franča skatiena siltuma pietvīkdama, Sisi nodūra galvu.

      – Izstāstiet arī īsto nozīmi!

      – Mana vecvecvecmāmiņa Marija Terēzija, kura apprecējās ar Lotringas hercogu Franci Stefanu, kļuva par imperatori. – Francis iebāza kājas kāpšļos. – Viņi ne tikai dzīvoja laimīgi laulībā, bet arī kopā valdīja.

      – Apbrīnojama kombinācija, – secināja Sisi un iedomājās par savu vecāku savienību. “Laimīgi” nebūtu tas vārds, ko viņa izmantotu, raksturojot abu kopdzīvi.

      – Neapšaubāmi. Lai gan tas noteikti bija grūtāk nekā izklausās, – Francis piebilda.

      Sisi pamāja ar galvu. “Kaut ko tādu es esmu sastapusi vien dzejas grāmatās. Un tomēr tādas savienības eksistē.”

      – Kopš viņu laulības Lotringas zars ir mūsu dinastijas sastāvdaļa. Tādēļ es esmu Francis Jozefs no HābsburguLotringu dinastijas.

      – Un tāpēc ērglim ir divas galvas.

      – Tieši tā. Divas ģimenes, viena dinastija. – Francis pamāja. Jau sēdēdama zirgā, Sisi atslābinājās. СКАЧАТЬ