Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kuras laulību apskauda ikviena Eiropas meitene. Manas vecvecvecmāmiņas meita apprecēja karali Luiju. Viņas vārds bija Marija Antuanete.

      – Francijas karaliene? – Šīs neaizmirstamās sievietes vārdu Sisi bija dzirdējusi vēstures nodarbībās.

      – Karaļa Luija Sešpadsmitā sieva. Diemžēl abi tika giljotinēti.

      Sisi nekad nebija aizdomājusies, ka šī vēstures sadaļa ir tik cieši saistīta ar viņas brālēna ģimeni.

      – Ak Dievs! Marija Antuanete bija jūsu vecvectēva māsa.

      – Tā gan. – Francis pamāja ar galvu.

      – Katram vajadzētu divreiz padomāt, vai tiekties pēc troņa, – Sisi noteica un tikai pēc tam aptvēra, cik nepiemērota bijusi šī replika. “Man noteikti jāmācās pievaldīt mēli!” – Tas ir… piedodiet, man nevajadzēja dot mājienu… Jūs noteikti esat mīlēts…

      – Būs jau labi, māsīca Elizabete, – Francis pārtrauca viņas taisnošanos un pavēcināja ar roku. – Es sapratu, ko jūs gribējāt sacīt. Un es plānoju paturēt savu galvu uz pleciem. Vairākas minūtes viņi jāja klusēdami, un Sisi ievēroja, ka imperators ir kļuvis nopietns, pat drūms. Viņa sajutās neomulīgi. Joprojām nespējot sev piedot muļķīgo piezīmi, viņa neteica ne vārda. Beidzot ierunājās Francis:

      – Es gribētu būt monarhs, kas strādā un krietni kalpo saviem pavalstniekiem. Cerams, ka viņiem nemūžam neradīsies iemesls vēlēt man nāvi. – Viņš dedzīgi palūkojās uz Sisi.

      – Viņi jūs noteikti mīlēs, – Sisi atbildēja, vienlaikus kārtējo reizi secinot, ka viņas māsai ir pievilcīgs līgavainis.

      – Mīlestība mani pārāk neuztrauc, – Francis lietišķi attrauca, raudzīdamies tālumā. – Lai viņi mīl karalieni, kroņprinčus un princeses! Imperators ir jāciena. Tas ir pats svarīgākais.

      Dzirdot tādu apgalvojumu, Sisi sarauca pieri.

      – Tomēr… jūs noteikti alktu pēc abām? Gan pēc mīlestības, gan pēc cieņas?

      Francis pagriezās pret viņu.

      – Tiesības valdīt man devis Dievs. – Šķita, ka viņš citē ediktu, ko iemācījies no galvas jau bērnībā. – Ja viņi mīl Dievu, tad mīl arī mani. Bet… lai valdītu, karalim ir vajadzīga pavalstnieku cieņa.

      Sisi iegrima domās un žņaudzīja rokās grožus.

      – Vai jūs neticat, ka pirmām kārtām cilvēkus motivē sirds… mīlestība… vairāk nekā jebkas cits?

      Tagad Francis uz Sisi raudzījās tik cieši, ka viņai gribējās izgaist. Tomēr viņa piespieda sevi izturēt šo skatienu. Pēc šķietami nebeidzama klusuma viņš novērsās un teica:

      – Varbūt jums taisnība, māsīca Elizabete. – Nepalika gan skaidrs, vai Francis patiesībā tam tic. Viņš paraustīja plecus un jau gaišākā tonī turpināja: – Pietiks par politiku. – Viņš ar plašu vēzienu norādīja uz apkārtni. – Ainava nav nemaz tik slikta, vai ne?

      Brīnišķīgi plašie lauki jūdzēm tālu sniedzās bezgalīgā zaļumā. Tālāk debesīs slējās klinšaini kalni, un Sisi pakājē ievēroja nelielu māju. Viņi devās turp. Pie zemnieku mājas vairākas meitenes skrēja nopakaļ paštaisītam pūķim, un māte nostāk līkņāja pār dārzeņu dobēm.

      – Labdien! – Sisi pamāja meitenēm. Tās acīmredzot nezināja, cik augstas kārtas ir šie viesi, un turpināja skraidīšanu, savukārt māte pacēla galvu.

      – Jūsu Majestāte! – sieviete izdvesa. Dārzeņi, kas bija savākti priekšautā, izbira zemē. – Meitenes, rimstieties un paklanieties imperatoram! – Mazās savaldīja pūķi un apstājās kā zemē iemietas. Sisi un Francis pajāja garām.

      – Brīnišķīga diena pūķu laišanai, – Francis uzsauca un pasmaidīja, lai mīkstinātu varbūtēji stīvo iespaidu.

      Dažās minūtēs viņi šķērsoja lauku un virzīja zirgus augšup kalnos. Sisi atskatījās un vēlreiz nopētīja pļavu. Izrādījās, ka viņiem pa pēdām dodas vairāki jātnieki formastērpos. Kara zirgiem bija visnotaļ platas krūtis, un tie parikšoja garām zemnieku mājai, kur tikko bija sveikta Sisi un Francis.

      – Jūsu Maj… Franci. – Sisi atkal pievērsās nelielajai armijai aiz muguras. – Manuprāt, mums seko.

      – Protams. – Viņš likās nesatricināms.

      – Kas viņi ir?

      Francis pielieca galvu.

      – Imperatora gvarde.

      – Miesassargi? – Sisi piemiedza acis, lai labāk nopētītu apmēram duci vīru identiski brūnu Hannoveres zirgu mugurās. Uz katras segas viņa pamanīja Hābsburgu-Lotringu ģerboni. – Vai gvarde jums seko it visur?

      – Visur, izņemot tualeti un vannas istabu, – Francis atbildēja. Sisi pietvīka. – Dosimies tālāk! Jo augstāk būsim, jo skats būs lieliskāks. – Viņš iespieda papēžus Uzvarētājam sānos un aizauļoja, atstājot Sisi un Dimantu iepakaļ.

      – Labi, – Sisi attrauca un mudināja ķēvi uzņemt ātrumu.

      Kādu mirkli abi dzīvnieki galopa solī turējās līdzās. Sisi paslepšus nopētīja brālēnu. “Cik brīnišķīgi viņš izskatās zirgā! Seja šķiet bez raizēm, poza pauž pašpārliecību.”

      Pagriezies viņš uztvēra Sisi skatienu un palēnināja gaitu.

      To pašu darīja arī Sisi.

      – Jūs lieliski jājat, Elizabete.

      – Paldies, – viņa aizelsusies atbildēja. Prātā atausa krustmātes Sofijas vārdi: “Francis uzskata, ka nav nekā pievilcīgāka par jaunu meiteni zirga mugurā.”

      Šīs domas pārtrauca imperators:

      – Nav daudz tādu jaunu sieviešu, kas jāj tikpat prasmīgi kā vīrietis, vai ne? Māte izjādēs allaž nogura krietni pirms vīriešiem.

      Sisi piesarka, jo nesaprata, vai piezīme jāuztver arī kā vērtējums un pat nopēlums.

      – Mans tēvs bija… jā, ne tik tradicionāls, ja tā varētu sacīt. – Viņa noklusēja Bavārijas hercoga Maksimiliāna mudinājumus, lai meita sēžas zirgā bez segliem – gluži kā zemnieki, ar kuriem viņš mēdza saieties un dzīrot. – Tēvs daudz nelikās zinis par jaunām meitenēm uzliktajiem aizliegumiem un skandināja, ka cildenākas mūsu padarīs uzturēšanās ārpus mājas.

      – To es esmu dzirdējis. No mātes.

      “Dzirdējis? Ko tas nozīmē? Varbūt viņš ir brīdināts, ka mēs neesam pārāk stingri audzinātas?” Sisi prātoja un atminējās nicinājumu, ar kādu Sofija iepriekšējā vakarā bija runājusi par viņas tēvu. Šī doma uzjundīja dusmas.

СКАЧАТЬ