Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pusē.

      – Te ir jauki. – Atbilde tika burtiski izspiesta pār lūpām, bet, par laimi, bija pozitīva. Sisi likās nesaprotami, kā Helēne var nejusties iepriecināta, taču viņa apslāpēja vēlēšanos vēlreiz iejaukties.

      – Esam klāt. Franci, meitenes, apsēdieties! – Sofiju uz vakariņām pavadīja virsnieks, mazliet vecāks par Franci. Viņa devās uz galda tālāko galu. Tiklīdz erchercogiene iekārtojās krēslā, viņai apkārt sastājās vairāki gādīgi sulaiņi livrejās. – Ieņemiet vietas! Mēs nekodīsim. – Sulainis ielika viņai klēpī miniatūro sunīti. Pēc mirkļa Sisi atskārta, ka Sofijai pa labi apsēdās pirmīt sastaptais ministrs, kurš bija noņēmis parūku. Melnie mati mežonīgās cirtās ieskāva seju. Kreisajā pusē palika brīvs krēsls. Sofija ar dāsni gredzenoto roku pamāja trijotnei. – Es neciešu gaidīšanu, īpaši tad, ja esmu izsalkusi. – Viņai priekšā tika nolikts šķīvis ar šķēlītēs sagrieztu zoss pastēti, teļa gaļas bumbiņām, Vīnes desiņām un marinētas siļķes salātiem. – Sēdies man blakus, Elizabete! – Sofija norādīja uz tukšo krēslu. – Franci, laid vaļā savu burvīgo māsīcu, jo es gribu, lai viņa šovakar būtu mana kompanjone.

      – Labāk rīkoties pēc viņas prāta, – Francis klusi paskaidroja Sisi. – Labu apetīti!

      Abi sasmaidījās, un Sisi izvilka roku no Franča elkoņa, šķērsoja telpu un tuvojās krustmātei. Ministrs viņu cieši nopētīja. – Sveika, mamm, – Sisi nočukstēja, paejot garām hercogienei.

      Francis pavadīja Helēni līdz galda pretējam galam. Palīdzējis viņai apsēsties, Francis tūdaļ iekārtojās galda galā blakus līgavai. Ludovīkai tika ierādīta vieta viņam otrā pusē, iepretim vecākajai meitai.

      – Kungi, šī ir mana māsasmeita Elizabete no Bavārijas, – Sofija paziņoja, lūkodamās uz ministru. – Viņa ir brīnišķīga, vai ne? Pirmīt viņa apgalvoja, ka labprāt kļūtu par kazu gani! – Sofija izplūda smieklos, savukārt vīrieši veltīja Sisi gan ieinteresētus, gan samulsuma pilnus skatienus. Sisi pieņēma sulaiņa pasniegto roku un iekārtojās krēslā. – Elizabete, iepazīsties ar maniem… imperatora Franča… ministriem, – Sofija mudināja, paņemdama dārgakmeņiem rotātajos pirkstos pastētes gabalu. – Šis ir iekšlietu ministrs brīvkungs Aleksandrs fon Bahs. – Viņa norādīja uz kungu sev blakus un Sisi iepretim. – Es atļāvu ministram noņemt parūku, jo mājā ir neciešami karsts. – Jau nākamajā mirklī kalpotājs sāka apvēdināt erchercogieni.

      Sisi uzsmaidīja ministram.

      – Brīvkungs fon Bahs. – Viņa pamāja ar galvu. – Jūtos pagodināta iepazīties. – Tobrīd viņai blakus nostājās sulainis, piedāvājot kristāla glāzi ar burbuļojošu šampanieti.

      – Hercogiene Elizabete. – Atbildes sveicienam Bahs pamāja ar galvu. Bez parūkas viņš izskatījās vismaz desmit gadus jaunāks, un mežonīgās cirtas bija tikpat melnas kā visnotaļ kuplās ūsas. “Lai gan parūka noņemta, ministram noteikti ir karsti,” Sisi nosprieda, jo kungs bija apvilcis baltu kreklu, vesti, smagu melnu kamzoli un platu melnu kravati.

      – Pa labi no tevis… – Sofija bija vienīgā, kas ņēma uzkodas no šķīvja. Tobrīd viņa košļāja teļa gaļas bumbiņu. Par formastērpā ģērbto vīrieti, kurš viņu pavadīja pie vakariņu galda, Sofija sacīja: – Tas ir viens no mana dēla ģenerāļiem un tuvākajiem padomniekiem grāfs Karls Grīne.

      – Priecājos iepazīties arī ar jums, grāf.

      – Jūsu Majestāte hercogiene Elizabete. – Grāfs Grīne palocīja galvu un tikko jaušami pasmaidīja.

      – Tev patiks gūt virsroku pār viņu, māsasmeit, jo Francis augstu ciena šī cilvēka viedokli. Vai ne, grāf?

      Sisi apbrīnoja tik brīvu attieksmi pret vīriešiem – krietni pašpārliecinātāku nekā mātes izturēšanos pret virsniekiem un padomniekiem.

      – Protams, lai kādu padomu es savā pazemībā varētu dot imperatoram, tas vienmēr paliks aiz tiem, ko pauž viņa uzticamā un dievināmā māte erchercogiene, – Grīne atbildēja, atplaukdams valdzinošā smaidā. Lai arī daudz vecāks par Franci, viņš nebūt nebija neglīts.

      – Muļķības. Jūsu pieticība neko labu neliecina. Grīne ir īstais cilvēks, kuram jābūt blakus, kad tev uzbrūk, – Sofija piebilda un ieplestām acīm uzmundrinoši palūkojās uz grāfu, paņemdama vēl vienu gaļas bumbiņu. Sisi tas šķita interesants veids, kā raksturot cilvēku, taču jautājumus krustmātei viņa neuzdeva. – Un pretī Grīnem sēž Viņa Ekselence Pjotrs Kazimirovičs Meiendorfs. – Gabaliņu gaļas Sofija iedeva sunim. – Krievijas impērijas sūtnis Austrijā. Īpašs draugs un cienījams viesis.

      – Jūsu Ekselence. – Sisi pamāja ar galvu un ieskatījās tumsnējā vīra platajā sejā. Augstā piere šķita vēl augstāka, jo plānie brūnie mati bija atkāpušies. Vaibsti nešķita pievilcīgi, taču ar apaļīgajām lūpām, lielo degunu un biezajām uzacīm bija izteiksmīgi.

      – Priecājos iepazīties, hercogiene Elizabete. – Sūtnis pieklājīgi palocīja galvu. Atšķirībā no Grīnes viņš runāja ar spēcīgu akcentu, tādējādi uzsvērdams savas saknes.

      – Un tā… – Sofija norādīja uz nopietno sievieti ar sakniebtajām lūpām, ko Sisi bija redzējusi tējas laikā un iedēvējusi par grāfieni Sirmo. – Tā ir grāfiene Sofija Ešterhāzi – ne tikai mana vārdamāsa, bet arī tuvākā draudzene. – Erchercogiene uzsmaidīja grāfienei, kura atbildēja ar pieklājīgu galvas mājienu. Pēc šīs laipnību apmaiņas Sisi noprata, kāda ir šī draudzība. “Acīmredzot erchercogiene runā, savukārt grāfiene allaž nevilcinādamās piekrīt.”

      – Kā nopratu, jūs nākat no Bavārijas, hercogiene Elizabete? – Krievu sūtņa apģērbs likās daudz piemērotāks Sibīrijas ziemai nekā Austrijas vasarai. Viņam mugurā bija smags melns kamzolis ar augstu apkakli, kas izšūta ar zelta lapiņām. Kreisajā pusē karājās trīs pamatīgas medaļas. – Jūsu tēva pils ir Posenhofene?

      – Tieši tā, Jūsu Ekselence, – Sisi atbildēja.

      – Jūs to dēvējat par pili? – Sofija pasmīnēja un pastiepa glāzi, lai to piepildītu ar šampanieti.

      – Es esmu dzirdējis, ka tā ir izcili skaista, – Grīne ieminējās.

      – Manuprāt, pils patiešām ir brīnišķīga. – Sisi pasmaidīja, nelikdamās zinis par krustmātes iebildi.

      – Makša pils esot izcili skaista? – Sofija piespieda plaukstu pie mutes, it kā gribētu apslēpt smieklus, un zīmīgi saskatījās ar grāfieni Ešterhāzi. – Ak, es saprotu, ko jūs gribat teikt. To, ka apkārtne ir skaista. Jā, laikam Bavārija tiešām ir pievilcīga. Bet manieres, pēc manām domām, tur ir mazliet… laucinieciskas. Vismaz salīdzinājumā ar Austriju.

      – Vai brauciens bija ilgs? – Grāfs Grīne taktiski iejaucās, pieklājīgi lūkodamies uz Sisi.

      – Nabaga Lūdija. – Sofija iegrima saraustītā sarunā ar grāfieni Ešterhāzi. Sisi bija spiesta to noklausīties. – Viņa noteikti priecājas, ka ir tikusi prom no viņa.

СКАЧАТЬ