Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ sejas un plānie mati liecināja par viņu vecumu, taču mundrais solis norādīja, ka abi ir pieraduši pie pastaigām kalnos. Sievietei rokā bija grozs ar sēnēm, vīrs nesa pār plecu maisu ar iekuru.

      – Paskat, Gunnar, arī viņi pastaigājas! – Pētīdama Sisi un Franci, sieviete nolika grozu blakus strautam. – Liekas no kungu kārtas. Labdien!

      – Iekārojāt mazliet ūdens šai skaistajā rītā? – vecais vīrs labsirdīgi vaicāja un pieliecās pēc sava malka. Padzēries viņš pacēla galvu, ielūkojās Francim sejā un pēkšņi atskārta patiesību. – Nē… Nevar būt. Tas esat jūs?

      Francis pasmaidīja, tad paraudzījās uz Sisi un atbildēja:

      – Viss atkarīgs no tā, par ko mani uzskatāt.

      – Jūs taču nebūsiet… Augstība… Imperators? – Sirmais vīrs pagriezās pret savu sievu un nočukstēja: – Margo, vai, tavuprāt, tas patiešām ir viņš?

      Viņa sparīgi purināja galvu.

      – Te augšā? Un bez gvardes? Nemuļķojies, Gunnar!

      Tomēr viņš nebija tik viegli pārliecināms, tādēļ pagriezās pret Franci un jautāja:

      – Vai jūs esat imperators?

      – Esmu, – Francis atbildēja, laipni un pat pieticīgi smaidīdams. Sisi apbrīnoja viņu.

      – Visvarenais Dievs! – Vīrs satvēra sievas raupjo roku un pamudināja klanīties. – Tas ir viņš, Margo! Imperators Francis Jozefs no miesas un asinīm!

      – Majestāte. – Margo pārmeta vairākus krustus un pielieca galvu. – Piedodiet, ka izturējos tik necienīgi. Es neesmu radusi kalnos satikt karaļus. Un, ja tā padomā, es vispār nekur nemēdzu satikt karaļus.

      Sisi izplūda smieklos par šādu vaļsirdīgu atzīšanos.

      – Lūdzu, piecelieties! – Francis apmulsis palūkojās uz Sisi.

      – Jūsu Majestāte! – Gunnars joprojām bija nolaidis skatienu. – Es staigāju pa kalniem cerībā salasīt mazliet iekura un padzerties dziedinošo ūdeni un satieku pašu imperatoru! – Viņam acīs bija sariesušās asaras, un viņš atlaida sievas roku, lai pārmestu krustu. – Vai tu spēj tam noticēt, Margo?

      – Izstāsti viņam par Rolfu! – sieva mudināja.

      – Saprotiet, Majestāte, mūsu dēls Rolfs ir briesmīgi slims.

      Vai būsiet tik laipns un noskaitīsiet lūgšanu par viņu?

      – Es šurp nāku tikai tāpēc, lai salasītu šīs sēnes… Rolfam tās vislabāk garšo. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai sagādātu puikam kaut mazliet iepriecinājuma.

      – Šo lūgsnu es uzskatīšu par pagodinājumu. – Francis pamāja ar galvu padzīvojušajam pārim un laipnā tonī pajautāja: – Viņa vārds ir Rolfs?

      – Jā, Majestāte.

      – Un kas ir jūsu brīnišķīgā kompanjone? – Margo pagriezās pret Sisi un atplauka bezzobainā smaidā. – Neesmu dzirdējusi, ka grasāties apņemt sievu… piedodiet, imperatori. Protams, mūsu māju kalngalā ziņas sasniedz ar novēlošanos.

      – Nē, nē. – Sisi nodūra acis un papurināja galvu.

      – Tā ir mana māsīca, Bavārijas hercogiene Elizabete, – Francis atbildēja.

      – Visvarenais Dievs! Es nemaz nezināju, ka Bavārijā aug tik skaistas meitenes. Kad tu nomirsi, Margo, es aizbraukšu uz Bavāriju. – Gunnars iebikstīja sievai.

      – Kas par nekrietnām runām! Tā nedrīkst imperatora un viņa māsīcas klātbūtnē. – Margo uzsita Gunnaram pa plecu.

      – Proties!

      – Ir jau labi, neuztraucieties. – Francis nenovaldījies iesmējās. – Tiesa, viņa noteikti ir skaista. – Viņš pagriezās pret Sisi, kura nevilšus nosarka.

      – Mēs, Majestāte, lūdzamies, kaut jūs pavisam drīz atrastu savu imperatori, – padzīvojusī sieviete turpināja. – Mēs novēlam jums tikt pie mantinieka.

      Tagad pienāca kārta pietvīkt Francim. Pamīņājies viņš veikli atbildēja:

      – Ļoti laipni no jūsu puses, ka lūdzaties par mani.

      – Es uzskatu, ka šī būtu lieliska izvēle, – Gunnars ne pārāk klusi pačukstēja sievai.

      – Kuš, Gunnar! Viņi var sadzirdēt.

      Sisi un Francis saskatījās un apmulsuši pasmaidīja.

      – Ja neiebilstat, mēs turpināsim ceļu. Es aizvedīšu māsīcu Elizabeti augstāk kalnos.

      – Protams, Majestāte. – Gunnars zemu paklanījās. – Margo, vai spēj noticēt? Es tikko pakāpos sānis, lai palaistu garām imperatoru!

      – Mana māsa nemūžam tam nenoticēs. – Margo joprojām raudzījās uz Sisi un atkal pārmeta krustu. – Kaut es varētu parādīt māsai portretu, lai viņa saprastu, cik jūs esat skaista, Elizabetes kundze!

      – Lai veicas, Jūsu gaišības! Ja kādreiz jums sagribēsies Margo vārīto sēņu sautējumu… Tas šajā apkaimē ir labākais! Viņa to gatavo ar zaķa gaļu un īpašām garšvielām. – Vecais vīrs nošmaukstināja lūpas. – Mūsu māja atrodas augšup pa kalnu stundas gājiena attālumā, ar zirgu būs vajadzīgs mazāk laika. Nāciet, kad vien vēlaties! – Gunnars sirsnīgi aicināja.

      Francis pamāja ar galvu.

      – Paldies. Un mēs lūgsimies par jūsu dēlu Rolfu un viņa atlabšanu.

      – Jūs esat ļoti laipns, Majestāte. – Gunnars ar sievu vēlreiz paklanījās.

      – Uz redzēšanos! – Francis palīdzēja Sisi uzkāpt Dimantas mugurā, pats sēdās seglos Uzvarētājam un devās prom pa kalnu taku. Gunnars un Margo, teju sastinguši, nolūkojās uz viņiem kā dievbijīgi lūdzēji.

      Vairākas minūtes viņi jāja klusumā. Piedzīvojot to, ar kādu bezgalīgu apbrīnu brālēnu godā vienkāršie iedzīvotāji, Sisi izjuta pazemību. Tāda godbijība – gluži kā pret dievību – atgādināja viņai par to, cik augstu stāvokli ieņem Francis.

      – Jums tā acīmredzot gadās nemitīgi, – Sisi norādīja, pārtraucot klusumu. Tuvākajā zarā iedziedājās putns. – Cilvēki nāk jums klāt un pazīst jūs, izturas pret jums kā pret Dievu.

      – Jā. – Francis domīgi pielieca galvu uz sāniem. – Taču es reti sarunājos ar viņiem. Parasti nerodas tāda izdevība.

      – Kāpēc?

      – Ja man līdzās ir gvardi vai kalpi, Grīne vai māte, vienkāršie ļaudis СКАЧАТЬ