Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

      Diskusiju Sisi neturpināja un ļāvās saviem pārspriedumiem. “Protams, es nevaru pilnībā iztēloties, kā jūtas Francis, kuru ik uz soļa pazīst un uzrunā, kuru nekautrīgi nopēta vai katrs garāmgājējs un kuru nekavējoties nošķir no ikviena nevēlama cilvēka. Viņš ir kā dzīva ikona, kas apzinās savu trauslumu un tomēr vēlas uzņemt katra pilsoņa mīlestību, uzslavas, sāpes un ciešanas.” Piepeši Sisi atskārta, cik smags slogs uzlikts brālēna pleciem. Viņa jau grasījās paust savas domas skaļi, bet Francis pasteidzās ierunāties pirmais.

      – Māte allaž mācījusi man apzināties savu nastu un saprast, ka vienmēr jāietur zināma distance starp valdnieku un pavalstnieku, kam jāizjūt godbijība un pat bailes.

      Šie vārdi likās loģiski. “Nav brīnums, ka krustmāte Sofija aizstāv stingru vadības stilu,” Sisi prātoja. “Nav noliedzams, ka viņa tā dzīvojusi visu mūžu. Bet es nepiekrītu šādam viedoklim. Un Francim, šķiet, ir maigāks raksturs nekā viņa valdonīgajai mātei. Ja viņš spētu nokratīt mātes pārlieko ietekmi, tad kļūtu par augstsirdīgu un visu iemīļotu valdnieku.”

      – Jūs esat iegrimusi domās, māsīca Elizabete.

      Sisi palūkojās uz viņu un papurināja galvu. Kļuva skaidrs, ka viņa nav dzirdējusi imperatora pēdējo piezīmi.

      – Piedodiet.

      – Vai padalīsieties?

      – Atvainojiet… Ar ko?

      – Ar savām domām. Vai izstāstīsiet, kas nodarbina jūsu prātu? – Viņš neizturami dedzīgi noraudzījās uz Sisi. – Protams, tā nav pavēle, – viņš piebilda, atkal pievērsies takai un ciešāk satvēris grožus. – Vairāk tas ir… lūgums. Ja jūs vēlētos…

      – Jā, neapšaubāmi, – Sisi atbildēja. – Redziet… Ja valdnieks izraisa bailes, viņu ienīst vai pat, ļaunākajā gadījumā, gāž no troņa. Turpretī mīlestību vispirms ir jācenšas iemantot, un to nedrīkst zaudēt. – Francis lūkojās taisni uz priekšu un nelikās pārliecināts par šādu apgalvojumu. Sisi nocitēja sen apgūtu prātulu: – “Nekas nav spēcīgāks par maigumu, un nekas nav maigāks par patiesu spēku.”

      – Man patīk. – Francis paskatījās uz viņu. – Kur jūs to dzirdējāt?

      – Es to izlasīju. Tas ir Gēte.

      – Gēte, – Francis atkārtoja. – Varbūt man vajadzētu izlasīt viņa darbus. Patlaban nevienu nevaru atcerēties.

      – Manuprāt, no tiem varētu mācīties ikviens, – Sisi noteica. – Es labprāt jums aizdošu kādu Gētes sējumu.

      – Nevajag, patiešām! Es esmu pārliecināts, ka imperatora bibliotēkās atradīsim dučiem viņa grāmatu.

      – Jā, neapšaubāmi. – Sisi pietvīka. “Cik vientiesīgi ir iedomāties, ka jāaizdod grāmata imperatoram!”

      – Tātad… vai Gētes lasīšana ir viena no jūsu iemīļotākajām izklaidēm telpās?

      Pievērusi acis, Sisi saknieba lūpas, lai apvaldītu smaidu.

      – Kurš apgalvo, ka Gēte jālasa telpās? – viņa vaicāja. Francis paraudzījās uz viņu. – Jā, man patīk Gēte. – Skatiens bija tik ciešs, ka Sisi neveikli sarosījās seglos. – Es mēdzu paņemt viņa grāmatas un savas dzejas grāmatas, iet ārā un visu pēcpusdienu pavadīt saules apspīdētā zālienā.

      – Cik burvīgi tas izklausās! Es iztēlojos, kā jūs to darāt, māsīca Elizabete. – Francis nenovērsdamies lūkojās uz Sisi.

      – Man arī tas patiktu. Kopā ar jums.

      Šī piezīme palika neatbildēta. Sirds viņai krūtīs salēcās. Iestājās draudzīgs klusums, un palaikam atskanēja koku čipstes sauciens un strauta ūdens burbuļošana pār akmeņiem.

      – Te valda patīkams miers, vai ne? – Francis pajautāja.

      – Brīnišķīgs, – Sisi piekrita. Un tas nebija melots. Šķita, ka viņi tuvākajā apkārtnē ir vieni, pārējie cilvēki palikuši tālu prom.

      – Mēs jau gandrīz esam nonākuši virsotnē, – Francis paskaidroja.

      Ceļš turpinājās, koku audzes kļuva biezākas un veidoja necaurredzamu sienu, kas sniedza pavēni un atspirdzinājumu. Zarus šūpoja vējiņš, atnesot priežu un gremzdu saldeno smaržu.

      Piepeši stāvā nogāze beidzās. Koki palika aiz muguras, un priekšā pletās klajums. Sisi aizrāvās elpa, stāvot kalna virsotnē un ieraugot nevainojami zilās debesis. Zirgi apstājās, it kā arī tos būtu pārsteidzis apkārtnes skaistums.

      – Paskat, cik augstu mēs esam! – Sisi nolēca no Dimantas, steigšus piesēja ķēvi pie tieva koka un pieskrēja pie klints malas. Lejā uz visām pusēm aizstiepās zaļi zils plašums. – Visa pasaule ir mums pie kājām. – Viņa izplūda smieklos uz izpleta rokas, it kā gribētu apķert bezgalīgo skaistumu. Francis savilka ciešāk vaļīgo mezglu, ar kādu Sisi bija nostiprinājusi sava zirga pavadu, un piesēja arī Uzvarētāju.

      Sisi lēkāja pa kraujas malu un vēroja zemāko kalnu virsotnes un laukus.

      – Uzmanieties, māsīca Elizabete! – Francis piesardzīgi tuvojās.

      – Nāciet un palūkojieties, kāds skats te paveras! – Sisi pamāja viņam ar roku.

      – Iespaidīgi, vai ne? – Francis nostājās viņai blakus un drošības labad pieķērās pie trausla koka zara. – Redzat? Tur ir Ķeizara villa. – Viņš norādīja uz sīku dzeltenu punktiņu zaļa plašuma vidū.

      – Tik tikko var saskatīt! – Sisi pabrīnījās par to, cik mazs ir kļuvis milzīgais ēku komplekss.

      – Un tā ir zemnieku saimniecība, kurai mēs pajājām garām. Vai redzat meitenes ar pūķi?

      – Diemžēl ne. – Sisi piemiedza acis.

      – Un tur ir Bādišles ciems. – Francis norādīja uz māju puduri ielejas vidū. Vienīgais orientieris bija baznīcas tornis.

      – Mēs atrodamies virs pasaules! – Sisi izsaucās, izpletusi rokas. – Šādi to laikam redz Dievs.

      – Vai imperators. – Francis nostājās viņai pavisam blakus. – Vai Gunnars, – Sisi asprātīgi iebilda un paspēra soli vēl tuvāk kraujas malai. – Atšķirība ir tā, ka viņš nāk šurp kājām, bet mums ir vajadzīgi zirgi.

      – Ja jūs turpināsiet slavēt Gunnaru, es kļūšu greizsirdīgs. – Francis stāvēja tik tuvu, ka Sisi sajuta viņa elpu sev uz vaiga.

      – Kā gan hercoga meita varētu iesvelt imperatora greizsirdību? – Viņa pagriezās pret brālēnu. Sirds apmeta negaidītu kūleni, tiklīdz viņa pamanīja, cik neatlaidīgi imperators uz viņu lūkojas.

СКАЧАТЬ