Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

      “Tātad viņš nemaz nav vīlies,” Sisi secināja. “Viņš, liekas, pat atbalsta manas prasmes.”

      – Acīmredzot jūs netikāt turētas četrās sienās pie šuvekļiem un dejām, māsīca Elizabete?

      – Par to, cik vājas ir manas latīņu valodas zināšanas, jums jau bija iespēja pārliecināties. – Sisi plati pasmaidīja. – Nē, manas mīļākās nodarbības allaž notika zem klajas debess. – Viņa atcerējās Posenhofeni un mežos kopā ar tēvu pavadītās dienas. “Tās laikam ir ilgas pēc mājām. Varbūt tādu ietekmi uz mani atstāj nepieciešamība visu izstāstīt Francim.” Bet atmiņās tēvs bija saglabājies vēl spilgtāks un pievilcīgāks nekā patiesībā. Ne tik drebelīgs un ekscentrisks. Un garā tikpat brīvs kā viņa. – Tēvs mēdza vest mani pārgājienos, un es lēkāju apkārt gluži kā tāda kalnu kaza. Viņš mācīja man pazīt savvaļas augus un dzīvniekus. Manas vēstures stundas realitātē bija atgadījumi, ko tēvs stāstīja pa ceļam.

      Klausīdamies Francis pamāja ar galvu.

      – Turpretī jūsu māsai Helēnei izjādes nepatīk.

      Šī bija pirmā reize, kad tika pieminēts Helēnes vārds. Sisi pārņēma spēcīga vainas apziņa.

      – Diemžēl ne, – viņa atbildēja. – Savulaik viņa nelāgi nokrita un kopš tās dienas vairs nevēlas kāpt zirgam mugurā.

      – Jums gan paveicās izvairīties no tādas traumas?

      – Nē, nē, es piedzīvoju nemitīgus kritienus, nobiedējot mammu līdz nāvei, taču nepadevos. Tētis mēdza jokoties, ka mēs abi, ja nebūtu piedzimuši dižciltīgā ģimenē, būtu cirka mākslinieki.

      Francis iesmējās. Arī Sisi pasmaidīja. Negaidītā kārtā viņai patika šī cilvēka sabiedrība. Lejāk viņiem sekoja imperatora gvarde. Viņa gaišzilajās acīs parādījās draiskulīga izteiksme.

      – Vai ļausim puišiem patrenēties?

      – Kā, lūdzu?

      – Mēģināsim atrauties no sekotājiem, – Francis paskaidroja, pieliekdams galvu un uzsmaidīdams Sisi. Viņa izslējās seglos. Izaicinājums iepriecināja. – Ja kādam jātnieku pārim tas izdosies, tad tie būsim mēs. Ko teiksiet? – Tiklīdz Sisi pamāja, viņš parāva pavadu un uzsauca zirgam: – Uz priekšu, Uzvarētāj! – Dzīvnieks aizauļoja kalnup.

      – Dimanta, uz priekšu! – Sisi centās neatpalikt. Ķēve bija spēcīga un jauna, ar vienmērīgu un drošu gaitu. Tādu saviļņojumu viņa vēl nekad nebija piedzīvojusi un labprāt ļāvās vējam, kas uzvēdīja priežu aromātu. Pakavi dimdēja kā pērkons. Saraustītā elpa, smeldze rokās un kājās un pazīstamais nogurums likās neticami patīkams. Pēc šādas slodzes viņa allaž bija ilgojusies izjādēs. Sirds pukstēja mežonīgā un laimīgā ritmā.

      Beidzot sekotāji iepalika. Francis palēnināja gaitu.

      – Tagad mierīgi, Uzvarētāj. Mēs atrāvāmies. Labs puika!

      Sisi turēja Dimantu līdzās Uzvarētājam. Arī zirgi bija aizelsušies un sviedros mirdzēja.

      – Šķiet, viņi ir jūdzes attālumā, – viņa izdvesa.

      – Te ir strauts. Dabūsim ūdeni! – Francis lika Uzvarētājam apstāties un nolēca zemē, tad piesēja zirgu un pasniedza roku Sisi, lai palīdzētu nokāpt. Sakarsusi viņa atsprādzēja un noņēma žokejcepuri. Mati brīvi noplīvoja gar pleciem. – Cerams, ka temps nebija pārāk liels. – Francis nopētīja viņu, satvēra aiz rokas un vedināja augšup pa strautu, atstājot zirgus padzerties.

      – Nebūt ne. – Sisi pasmaidīja.

      – Iespaidīgi, māsīca Elizabete! Vai neesat nogurusi?

      – Tikai izslāpusi, – viņa atbildēja.

      – Tad jau mēs esam pareizajā vietā.

      Nelielais, lēnīgais strauts bija izlauzis sev šauru ceļu starp priedēm. Pļaviņu ieskāva koki, kuros čivināja putni – bezrūpīgi radījumi, kas skaļi apsveica jaunu ciemiņu ierašanos. “Piemīlīga aina. Pārāk piemīlīga, patiesību sakot,” prātoja Sisi. Viņu atkal nomāca vainas apziņa. “Ko patlaban dara Helēne?”

      Viņa novērsās no Franča un parādīja uz vietu strautā, kur ūdens krājās nelielā burbuļojošā dīķītī.

      – Vai šie ir slavenie Bādišles ūdeņi? – Sisi jautāja. Atlika vien cerēt, ka balsī ieskanas parasti, dzīvespriecīgi toņi.

      – Ir gan. Jūs teicāt, ka esat izslāpusi. – Sisi pamāja ar galvu, un Francis turpināja: – Es personīgi apšaubu tās leģendas par ūdens dziednieciskajām īpašībām, bet garšo tas lieliski. – Viņš notupās un paliecās tuvāk strautam. – Māte apgalvo, ka tieši… – Pēkšņi viņš apklusa.

      – Kas notika? – Sisi pavaicāja. Šķita uzjautrinoši vērot, cik tumši sarkani ir pietvīkuši brālēna vaigi.

      – Ka… šie ūdeņi palīdzēja viņai tikt pie manis.

      – Tad es labāk nedzeršu, – Sisi paziņoja. Impulsīvās atbildes jēgu viņa aptvēra tikai pēc tam, kad tā bija pārslīdējusi pār lūpām.

      Par laimi, Francis izplūda smieklos.

      – Manuprāt, tur bija arī citi apstākļi. – Viņš nodūra galvu. Seja likās vēl sarkanāka. Sisi novērsās, mēģinādama apvaldīt reibinošos, meitenīgos smieklus. – Tomēr… – Francis izslējās un atguva ierasto pozu. – Vajadzētu pagaršot, māsīca Elizabete. Es uzstāju. – Iemērcis pirkstus, viņš satricināja rāmo virsmu un radīja vieglus vilnīšus. Viņš pacēla riekšavu, kurā bija pietiekami ūdens, lai padzertos. Sisi rīkojās līdzīgi.

      – Priekā! – Francis pasmaidīja.

      – Priekā! Uz jūsu veselību, brālēn Franci!

      – Nē, par jūsējo, Elizabete. – Viņi malkoja ūdeni. Dzestrā saldme patīkami atveldzēja Sisi ķermeni. Viņa atkal iemērca rokas strautā un pasmēla vēl. – Ja cilvēks dodas izjādē vasaras karstumā, slāpes ir neizbēgamas. Un apetīte arī. Vajadzēja iedomāties, ka jāpaņem līdzi vīns un siers. – Francis sniedzās pēc otra malka.

      – Pietiks ar strauta ūdeni, – Sisi attrauca, noslaucīja muti un paliecās pēc nākamās veldzes riekšavas.

      Piepeši tālumā kaut kas iečabējās. Sākumā klusi. Tad Sisi sadzirdēja divu cilvēku balsis. Viņa izslējās un ciešāk ieskatījās mežā. Arī Francis ieklausījās un piecēlās kājās.

      No biežņas iznāca divi strīdnieki.

      – Es taču teicu, ka jāiet zemāk, jo šeit ūdens ir pārāk auksts!

      – Man slāpst tagad, Margo. – Viņi nāca lejup no kalna virsotnes, СКАЧАТЬ