Nāves inspektors. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

      – Man ir aizdomas, ka tur slēpjas kas vairāk.

      Kāds cits varbūt nerimtu tincināt Bekeru. “Vai viņa ir noslepkavota? Kā? Kādēļ tik daudz asiņu? Vai mums visiem gals klāt?” Taču Emilija uztvēra Bekera skaļi neizteikto mājienu un apņēmīgi palocīja galvu.

      – Pildiet savu pienākumu, Džozef. Par mums ar tēvu neliecieties ne zinis.

      – Jā, pirms septiņām nedēļām jūs vairāk nekā skaidri izrādījāt savu nervu stingrību, – Bekers attrauca.

      Tajā brīdī pie ložas pienāca Raiens un apstājās pie asiņu peļķes.

      Viņam sekoja pulkvedis Tresks. Ieraudzījis Emiliju, virsnieks it kā norūpējies sarauca pieri. Emilija neviļus samulsa. Pulkveža sejas izteiksme liecināja, ka viņš jauno sievieti ir redzējis agrāk, taču viņai nebija ne jausmas, kad tas gadījies.

      Jau nākamajā mirklī Tresks pagriezās pret mirušās sievietes ložu. Viņš bija pietiekami gara auguma un varēja ieskatīties tajā, neiekāpdams asinīs, un no redzētā viņa sejā saspringa vaigu muskuļi – jādomā, no izbrīna, nevis šoka. Protams, kara gaitās viņš neapšaubāmi daudzkārt redzējis vardarbīgas nāves upurus un nebija viegli pārsteidzams.

      Virsnieks iztaisnojās.

      – Kā varu līdzēt, inspektor?

      – Mēs nedrīkstam pielaist cilvēkus šeit, tuvumā, – Raiens viņam paskaidroja. – Ja pūlis te sāks drūzmēties, agrāk vai vēlāk kāds iekāps asinīs. Mēs nevarēsim izšķirt, kuras pēdas atstājis pūlis un kuras slepkava.

      – Es apsolu to nepieļaut.

      Pulkvedis nostājās aizsardzības pozā asiņu lāmai priekšā.

      – Beker! – Raiens pagriezās.

      – Nesaprotu, – jaunākais policists mulsa. – Kā slepkava iekļuva ložā, neviena neredzēts? Kā viņš spēja aizbēgt?

      Raiens izklausījās tikpat apjucis.

      – Jā, izliets tāds lērums asiņu, ka slepkava noteikti notraipījies. Pat šādā sajukumā viņš nevarētu atstāt baznīcu neievērots, ja vien nekļūtu neredzams. – Raienam iešāvās prātā kāda doma, un viņš sastomījās. – Varbūt viņš nav aizbēdzis.

      – Jūs domājat, ka slepkava joprojām slēpjas kaut kur baznīcā? – Bekers strauji paraudzījās apkārt.

      – Atved konsteblus! – Raiens pavēlēja. – Cik vien daudz vari atrast.

      Garām pārbiedētu cilvēku rindām Bekers aizsteidzās pa centrālo eju.

      – Sastādiet aizgājušo draudzes locekļu sarakstu! – nonācis pie lielajām durvīm, viņš izrīkoja baznīcas vecāko.

      – Kad iziešu, aizbultējiet durvis un nevienu nelaidiet ārā!

      Pa ausu galam dzirdēdams Bekeru aizskrienam, Raiens pievērsās vikāram.

      Mācītājs sēdēja lorda Pālmerstona ložā, sakņupis un galvu noliecis teju līdz ceļgaliem.

      Blakus sēdēja Emilija, kā mierinādama uzlikusi roku vīrietim uz pleca. – Tieši tā. Pieliecieties. Elpojiet lēni un dziļi.

      – Vikār, vai spēsiet atbildēt uz dažiem jautājumiem? – Raiens vaicāja. – Es dzirdēju, ka džentlmenis, kas pavadīja šo sievieti, godāja viņu par lēdiju Kosgrovu.

      – Jā, tāds ir viņas vārds.

      – Es esmu dzirdējis par lordu Kosgrovu. Viņš vada komiteju, kas pārrauga cietumu sistēmu.

      – Tas ir viņas vīrs, – vikārs paskaidroja.

      – Kālab viņa tērpusies sērās? Vai lords Kosgrovs ir miris? – Vēl vakar redzēju lordu, un viņš bija pie labākās veselības. – Vikāra balss skanēja slāpēti, jo viņš joprojām sēdēja, zemu noliecis galvu. – Ieraugot šorīt lēdiju Kosgrovu sērās, es biju ārkārtīgi pārsteigts.

      – Vai jūs saskatījāt to, kas viņai uzbruka? – Raiens tincināja.

      – Neviena cita es ložā neredzēju. – Vikāra pleci nodrebēja. – Viņa bija nometusies uz ceļiem un balstīja pieri pret nodalījuma sienu. Piepeši es pamanīju uz grīdas izplūstam asinis. Pēc tam lēdija sāka slīgt lejup un pamazām atgāza galvu atpakaļ. Lai Dievs mūs sargā! Kā tas varēja notikt, kā tas ir iespējams?

      – Lēni un dziļi ieelpojiet, – Emilija deva padomu.

      Raiens piegāja pie starpsienas, kas atdalīja lorda Pālmerstona un lēdijas Kosgrovas ložu.

      De Kvinsijs joprojām stāvēja un lūkojās pāri starpsienai uz līķi.

      – Vai dzirdējāt, ko viņš stāstīja? – Raiens jautāja. Nelielā auguma vīrs domīgi palocīja galvu. – Uzbrucējs noteikti slēpies ložas aizmugurē zem sola, – Raiens sprieda. – Vikāra uzmanību saistīja svarīgais viesis.

      – Iespējams, – de Kvinsijs atzina.

      – Citas iespējas es neredzu. – Raiens runāja klusi, lai neviens nevarētu noklausīties. – Ja slepkava sadomātu pašķirt aizkarus un iekāpt ložā no aizmugures vai sāniem, kāds no draudzes viņu būtu redzējis. Ja viņš tuvotos no priekšpuses, tad mēs paši viņu ieraudzītu no savas ložas. Visos šajos gadījumos lēdija Kosgrova gribot negribot ievērotu uzbrucēju un noteikti pagūtu iekliegties. Vienīgā iespēja slepkavam būtu paslēpties ložā zem sola un tad piezagties sievietei no aizmugures. Uzbrukuma brīdī visu domas saistīja pulkveža ierašanās un dziesma.

      – Iespējams, – de Kvinsijs atkārtoja.

      – Kāpēc jūs tā sakāt? Vai jūs saskatāt manā loģikā kādu nepilnību?

      – Lēdijas Kosgrovas plīvurs ir palicis neskarts.

      – Protams! Cirtiens bija nāvējošs, slepkavam vajadzēja atgāzt sievietes galvu un pacelt plīvuru, lai piekļūtu kaklam, – Raiens skaidroja.

      – Taču tad lēdijai Kosgrovai rastos izdevība pretoties vai iekliegties, – de Kvinsijs secināja. – Turklāt, ja slepkava tā rīkotos, kustības varētu piesaistīt vikāra uzmanību.

      – Tomēr viņš neko neievēroja, – Raiens uzsvēra.

      – Neizprotams risks, kaut gan citādā ziņā šis cilvēks rūpīgi izplānojis noziegumu. Jāatzīst, ka mēs atļaujamies milzīgu pieņēmumu, – de Kvinsijs prātoja.

      – Kādu pieņēmumu?

      – Inspektor, lūdzu, atsauciet atmiņā Imanuelu Kantu.

      – Imanuelu? Jūs taču nedomājat atkal skandināt šo vārdu!

СКАЧАТЬ