Nāves inspektors. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Pālmerstona ložā soli ar atzveltnēm bija izkārtoti trijās rindās. Abi slaidie vīrieši apsēdās vidējā solā, bet sieviete ar tēvu ieņēma priekšējo. Pat apsēdies mazais vīriņš nerima šūpot pēdas.

      Piespiedusi sevi pieklājīgi pamāt ar galvu, Agnese pažvadzināja atslēgas un atgriezās pirmītējā vietā, kur viņai pietuvojās baznīcas vecākais, kura sejā bija manāms tāds pats apjukums kā Agneses vaibstos.

      – Jūs taču zināt, kas ir šis vīriņš, vai ne? – čukstēja baznīcas vecākais, ar pūlēm valdīdams pārsteigumu.

      – Nav ne mazākās jausmas. Skaidrs ir vien tas, ka viņam ar steigu jāsalāpa drānas, – attrauca Agnese.

      – Tas ir Opija lietotājs.

      Arī šoreiz Agnese bija pārliecināta, ka nav sadzirdējusi pareizi.

      – Opija lietotājs? Tomass de Kvinsijs?

      – Decembrī, kad tika pastrādātas visas tās slepkavības, es redzēju viņa portretu Illustrated London News. Avīzē bija teikts, ka viņš kādā veikalā ierakstīšot savu autogrāfu ikvienā nopirktajā viņa grāmatā. Necienīgi tā pelnīt iztiku, ja gribat zināt manas domas. Ziņkāres mākts, es turp devos.

      – Nesakiet, ka viņš parakstīja TO grāmatu! – Agnese pieklusināja balsi, nepateikdama skaļi bēdīgi slavenā darba “Angļu opija lietotāja grēksūdze” nosaukumu.

      – Ja viņa vārds bija uz vāka un kāds vēlējās grāmatu iegādāties, viņš bija gatavs ierakstīt tajā savu autogrāfu. Skandalozi ģērbtā sieviete ir viņa meita. Ikreiz, kad viņš grāmatveikalā bāza roku aiz mēteļa, gribēdams izņemt flakonu, viņa pūlējās novirzīt tēva domas, pienesdama tasi tējas.

      – Apžēliņ! – Agnese nomurmināja. – Vai spriežat, ka flakons bija pildīts ar opija tinktūru?

      – Ar ko gan citu? Kamēr es maliņā vēroju, de Kvinsijs izdzēra kādas piecas tases tējas. Padomājiet vien, kādu daudzumu opija tinktūras viņš būtu izlietojis, ja tur nebūtu viņa meitas. Laikam nevajag uzsvērt, ka es nevienu viņa darbu nenopirku.

      – Nevajag. Kurš gan gribētu lasīt viņa nožēlojamos savārstījumus? Kur nu vēl pirkt! Tomass de Kvinsijs, Opija lietotājs, mūsu Svētā Jēkaba baznīcā! Lai debesis stāv mums klāt!

      – Un tas vēl nav viss, – turpināja baznīcas vecākais. Jaunumi satrieca Agnesi aizvien vairāk. – Viens no tiem diviem, kas pavada Opija lietotāju, ir Skotlendjarda detektīvs.

      – Nevar būt!

      – Es ik rītu ārstnieciskos nolūkos pastaigājos pa Pikadilistrītu. Mans ceļš ved gar lorda Pālmerstona savrupmāju. Šis vīrietis ierodas tur katru dienu deviņos. Esmu dzirdējis, ka vārtu sargs viņu uzrunā par “detektīvseržantu”.

      – Par “detektīvseržantu”? Saki viens cilvēks!

      – Tāpat es reiz dzirdēju vārtu sargu un šo detektīvu apspriežam citu detektīvu, kurš acīmredzot ievainots decembra slepkavību laikā. Šis otrs detektīvs atguva veselību lorda Pālmerstona savrupmājā. Opija lietotājs ar meitu arī tur apmetušies.

      Agnese juta, ka no vaigiem atplūst asinis.

      – Kurp šī pasaule nonāks?

      Taču ložu uzraudze nedrīkstēja ilgi nodoties šādām pārdomām. Drīz ieradīsies īpašais viesis. Džentlmeņi tikām raidīja uz viņu nepacietīgus skatienus un gaidīja, kad viņiem atslēgs solus. Sieviete stingri satvēra atslēgu saišķi un dzīrās pieiet pie tiem, kas neapmierināti mīņājās vistuvāk, taču – it kā šim rītam pārsteigumu nebūtu gana – viņa ieraudzīja pa galvenajām durvīm ienākam pašu Nāvi.

* * *

      Viktorijas laikmeta vidusposmā attieksmē pret nāvi valdīja stingras tradīcijas. Atraitnei, bērniem un tuviniekiem pienācās mēnešiem ilgi uzturēties mājās un valkāt sēru apģērbu – atraitnēm ne mazāk kā gadu un vienu dienu.

      Tālab nebija brīnums, ka Agnesi redzētais satrieca. Apstulbušie baznīcēni atkāpās, dodot ceļu bargam vīrietim ar iekritušiem vaigiem, pilnīgi melniem svārkiem, vesti, biksēm un cimdiem. Tā kā karaliene Viktorija un princis Alberts neatzina vīriešiem citas apģērba krāsas kā vien melnu, pelēku vai tumši zilu, būtu grūti izskatīties drūmāk par Svētā Jēkaba dievnama apmeklētājiem, taču, salīdzinot ar šo svešinieku, baznīcēni izskatījās gluži vai uz svētkiem saposušies. Rokās viņš turēja cilindru ar sēru lenti, un no pleciem pār muguru slīga melns apmetnis.

      Tērps apliecināja tik ārkārtīgas sēras, ka tādās gandrīz nekad cilvēks neparādījās publiski, ja nu vienīgi karsti apraudāta tuvinieka bērēs. Šādi ģērbies svētdienas dievkalpojumam, ienācējs piesaistīja uzmanību.

      Turklāt viņš balstīja trauslu, vārgu sievieti, kuras sagumusī mugura liecināja par cienījamu vecumu. Arī viņas drānas pauda visdziļākās bēdas. No piķa melnās krepdešīna kleitas grubuļainās virsmas neatmirdzēja gaisma. Pie apaļās melnās cepurītes malām bija piestiprināts melns plīvurs. Rokās viņai bija melni cimdi. Sieviete spieda pie acīm melnu mutautiņu.

      – Lūdzu, atslēdziet lēdijas Kosgrovas solu, – drūmais vīrietis sacīja Agnesei.

      – Lēdijas Kosgrovas solu? – Agnese piepeši atskārta, kas ir šī sieviete. – Augstā debess, kas noticis?

      – Lūdzu! – vīrietis atkārtoja.

      – Bet lēdija Kosgrova atsūtīja ziņu, ka šārīta dievkalpojumu neapmeklēs. Es neesmu sagatavojusi viņas solu.

      – Lēdiju Kosgrovu patlaban māc daudz lielākas rūpes un viņai nav vaļas uztraukties par nenoslaucītiem putekļiem.

      Negaidīdams atbildi, kungs vadīja nedrošā gaitā ejošo sievieti pa vidējo eju. Jau otro reizi Agnese dzirdēja draudzi sačukstamies un manīja sev pievērstus skatienus. Viņi nonāca netālu no altāra, nogriezās pa labi un pagāja garām Opija lietotājam un viņa ērmoti ģērbtajiem pavadoņiem, kas sēdēja lorda Pālmerstona solā. Nelielā auguma vīrietis nemitējās šūpot pēdas.

      Nākamā loža pirmajā rindā piederēja lēdijai Kosgrovai. Tā bija visizsmalcinātākā visā dievnamā un atradās pie sienas labajā pusē. Gadsimtu gaitā katrā ložas stūrī bija uzstādīts pa balstam un pāri soliem nostiepts audekls. Turklāt pie balstiem bija nostiprināti aizkari, kas caurvēja gadījumā lēdijas Kosgrovas ģimenei ļāva norobežot ložu no trim pusēm, atstājot vien skatu uz altāri. Tiesa, ložu apmeklētāji mēdza aizvilkt aizkarus arī siltās dienās, it kā tādēļ, lai varētu lūgties, citu baznīcēnu netraucēti, taču patiesībā droši vien dievkalpojuma laikā nosnaudās.

      Kamēr Agnese atslēdza ložu, lēdija Kosgrova nolaida gar sāniem roku ar melno mutautiņu.

      – Pateicos! – viņa sacīja vīrietim ar iekritušajiem vaigiem.

      – Es palīdzēšu jums, kā vien varēšu, lēdija Kosgrova. Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību.

      Viņš СКАЧАТЬ