Nāves inspektors. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ mūsu atbildes nesniedza viņam pienācīgu apgaismību. Es nevaru viņam pārmest to, ka viņš pēc septiņām nedēļām mums vispieklājīgākajā manierē mudināja pamest šo mājokli. Nudien, es brīnos, ka viņš mūs tik ilgi pacieta – precīzāk sakot, pacieta tēvu, kura nebeidzamā soļošana, kas palīdzēja ierobežot opija tinktūras patēriņu, nepārprotami tracināja Viņa Gaišību.

      Pirms vairākām dienām dziļi naktī, kad Svētā Jēkaba baznīcas zvani nosita trīs, es nokāpu uz balles zāli, lai aizvestu prom tēvu, kurš soļoja turp un atpakaļ – dipoņa atbalsojās visā savrupmājā.

      Apstājusies turpat aiz balles zāles durvīm, es pamanīju lordu Pālmerstonu mājastērpā. Viņš ar trijžuburu svečturi rokā sirdīgi uzrunāja tēvu.

      – Dievs tēvs, cilvēk! Vai tad jums no opija nenāk miegs?

      – Gluži pretēji. Saskaņā ar braunismu…

      – Braunismu? Kas tas, pie velna?

      – Džons Brauns šo savu medicīnas sistēmu radīja Edinburgas universitātē. Varbūt jūs, milord, studēdams šajā universitātē, esat dzirdējis par viņa darbu “Elementa Medicinae”?

      – Es neko neesmu dzirdējis par kaut kādu braunismu. – Šī teorija vēsta, ka ārsti pārspīlē un padara medicīnu sarežģītāku vienkāršo cilvēku priekšstatos, lai viņus maldinātu un iedvestu viņiem bijību pret ārstu dižajām zināšanām.

      – Sevi par pārspīlēti zinošiem uzskata ne tikai ārsti, bet arī juristi un politiķi. Beidzot jūs esat sācis jēdzīgi spriest, – piezīmēja lords Pālmerstons.

      Stāvēdama tumšajā gaitenī pie zāles un vērodama sarunbiedrus, es piepeši jutu kādu nostājamies man līdzās un iztrūkos. Aši pagriezusies, es ieraudzīju, ka man piebiedrojusies lēdija Pālmerstone. Nama saimnieka svečtura mestā gaisma ļāva sazīmēt viņas grumbainos, satraukuma pilnos sejas vaibstus. Es gaidīju kundzes pārmetošo skatienu par noklausīšanos, taču viņas sejas izteiksme drīzāk pauda bažas par Viņa Gaišības dompilno bezmiegu, gluži tāpat kā es raizējos par tēvu.

      Mēs pamājām ar galvu viena otrai un pievērsām uzmanību sarunai, kas risinājās balles zālē.

      – Milord, Brauna medicīnas sistēma uzskata, ka slimības izraisa vai nu pārāk liels, vai pārāk mazs kairinājums. Kad šie pretstati ir līdzsvarā, cilvēks ir pie labas veselības, – tēvs turpināja klāstīt.

      – Patlaban… – lords Pālmerstons nolika svečturi uz galda, un viņa balsī bija dzirdams pārgurums. – …es ciešu no pārāk liela kairinājuma.

      – Kara un valdības sabrukuma dēļ, milord? Jums uz pleciem noteikti gulst milzum daudz pienākumu.

      – Runas par karu man izraisa galvassāpes. Lūdzu, atbildiet! Daži cilvēki mirst, ieņēmuši ēdamkaroti opija tinktūras, turpretim jūs patērējat to veselām uncēm un ne tikai staigājat apkārt, bet arī nerimstat staigāt. Kādēļ opijs neatņem jums spēkus?

      – Brauna sistēma uzskata opiju par uzbudinošu, mi lord. Tas ir visspēcīgākais no visiem līdzekļiem, kas uztur dzīvību un atjauno veselību.

      – Ha!

      – Tā ir patiesība, milord. Studēdams universitātē, es pirmo reizi pamēģināju opija tinktūru, lai dziedētu slimību, un sajutu gluži vai taustāmus enerģijas uzplūdus. Piepeši manī modās spars jūdzēm tālu klaiņot pa pilsētu. Tirgos un drūzmā uz ielas es visapkārt dzirdēju neskaitāmu sarunu druskas. Apmeklēdams koncertus, es saklausīju agrāk nedzirdētas notis un līdzi melodijām pacēlos neiedomājamos augstumos. Es šādi soļoju tādēļ, ka tas palīdz mazināt opija kairinājuma ietekmi, atstājot vienīgi tā dziedinošo iespaidu.

      – Es savukārt vēlētos, lai mazinātos manas sasodītās galvassāpes.

      Stāvēdama man blakus pustumsā pie balles zāles, lēdija Pālmerstone stingri satvēra mani aiz rokas.

      – Ja atļauts piedāvāt… – Tēvs izņēma no mēteļa kabatas savu opija tinktūras flakonu. – Tas remdēs jums galvassāpes.

      – Karaliene mani neieredz tik ļoti, ka vienīgi priecātos, ja uzzinātu, ka esmu kopā ar jums lietojis opiju.

      – No viena malka neizveidosies pieradums, milord. Taču, ja atsakāties izbaudīt opija tinktūras dziedinošo iespaidu, es ierosinu jums paieties man līdzi. Labākajā gadījumā šāda izkustēšanās līdzsvaros jūsu nervu sistēmas sastrēgumu, sliktākajā uzdzīs jums miegu.

      – Tas būtu kā Dieva sūtīts.

      Abas ar lēdiju Pālmerstoni, kavēdamās pustumsā pie balles zāles durvīm, mēs vērojām abus vīriešus uzsākam pastaigu. Tēvs pat ar savām strupajām kājām drīz vien aizsteidzās iekšlietu ministram priekšā. Tas bija nesaderīgs pāris – tēva miniatūrais augums pretstatā lorda Pālmerstona slaidajam stāvam un varenajām krūtīm.

      – Savam vecumam jūs esat visnotaļ ņiprs, – lords Pālmerstons negribot atzina.

      – Paldies, milord. – Tēvs neaizrādīja, ka ir tikai gadu jaunāks par septiņdesmit gadus veco lordu Pālmerstonu. – Es raugu ik dienas nostaigāt vismaz divdesmit jūdzes. Pagājušajā vasarā es šādi pieveicu tūkstoš sešsimt jūdzes.

      – Tūkstoš sešsimt jūdzes. – Lords Pālmerstons izklausījās pārguris, vien atkārtodams šo vārdus.

      Tēvs pirmais nonāca pie zāles pretējās sienas un pagriezās.

      – Laikraksts The Times ir ieviesis jaunu, proti, kara korespondenta amatu, – lords Pālmerstons nomurmināja.

      – Jā, es esmu lasījis Viljama Rasela sūtījumus no Krimas, – tēvs atteica.

      – Rasels nestāsta patiesību par karu.

      – Situācija tomēr nav tik ļauna, kā viņš raksta? Atmaskojiet viņa melus, milord.

      – Kaut tie būtu meli! Nekompetences dēļ mums karā klājas vēl sliktāk, nekā Rasels apgalvo. Kurš gan to būtu iedomājies? Žurnālistam piemīt vara sacelt tādu jezgu, kas spēj gāzt valdību. Ak mūžs! Mana galva…

      Nākamajā rītā lords Pālmerstons izturējās tik noraidoši, it kā saruna, kas šķita paveram ceļu tikko plaukstošai draudzībai, nav notikusi. Iespējams, viņš bija nokaunējies par to, ka izrādījis vājumu. Kļuva skaidrs, ka man un tēvam pienācis laiks atstāt šo namu, kaut arī tas nozīmētu nepatīkamu sastapšanos ar daudzajiem mūsu parādu piedzinējiem Edinburgā.

      Inspektors Raiens (kuru es privātos apstākļos saucu kristītajā vārdā par Šonu) bija atveseļojies no savām vainām tiktāl, ka varēja pavadīt mūs uz baznīcu. Mums piebiedrojās arī jaunizceptais detektīvseržants Bekers (viņu es uzrunāju par Džozefu). Mūsu pirmajā tikšanās reizē, kas norisinājās pirms septiņām СКАЧАТЬ