Nāves inspektors. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ par lēdijas Kosgrovas bēdu iemeslu, viņa pārsteigumā konstatēja, ka bargais vīrietis nekur nav redzams.

      “Kur gan viņš palicis?” Agnese prātoja. Lūkodamās apkārt, viņa pamanīja, ka priekštelpā gaida tumši sarkanā mētelī ģērbies īpašais viesis. Pēdējo brīžu pārdzīvojumu dēļ sievietei nebija viegli apvaldīt strauji pukstošo sirdi.

* * *

      “Dieva dēls karā dodas karalisku kroni gūt.”

      Majestātiskās dziesmas pacilāto akordu pavadīts, vikārs Semjuels Hārdestijs aizsoļoja līdz altārim, palocījās pret to un pagriezās pret savu draudzi.

      Lepns viņš pārlaida skatienu savai valstībai: kalpotāji un vienkāršie ļaudis stāvēja aizmugurē, bagātie un dižciltīgie – solos. Kuru katru brīdi parādīsies īpašais viesis. Ar smaidu cerēdams noslēpt mulsumu, vikārs ievēroja četrus trūcīgi ģērbtos dievlūdzējus, kas acīmredzot nebija Meifēras iedzīvotāji, bet neizskaidrojamā kārtā ieņēma lorda Pālmerstona ložu.

      Vistālāk kreisajā stūrī atradās lēdijas Kosgrovas loža. Vikāru Hārdestiju satrieca tas, ka viņa uzvilkusi vismelnāko sēru apģērbu. Tobrīd lēdija Kosgrova atplēsa melnu aploksni un, nepacēlusi plīvuru, izlasīja vēstuli, tad atraisīja nostiprinātos aizkarus un aizvilka tos ciet.

      Nu viņa bija noslēpta visiem, vien mācītājam Hārdestijam ne, nometās uz ceļiem pie sola un atbalstīja pieri pret šķērskoku.

      Ar acs kaktiņu samanījis pazibam kaut ko tumši sarkanu, vikārs pievērsās baznīcas pretējai pusei.

      Tumši sarkanā plaiksna kļuva aizvien lielāka un spilgtāka. No pūļa iznāca izskatīgs gaišmatis armijas virsnieka uniformā ar spožām pogām. Kaut arī viņa staltā, taisnā mugura liecināja par disciplinētību un apņēmību, kalsenie, elegantie vaibsti pauda domīgumu, un gudro acu skatiens slēpa sāpes, rosinot uz nojautu, ka par stingrību ir maksāts dārgi – un šīs lielās cenas visredzamākā pazīme bija ievainota labā roka, kas karājās pleca saitē. Viņu pavadīja jauna, daiļa sieviete un viņas vecāki.

      Šis īpašais apmeklētājs bija pulkvedis Entonijs Tresks. Visa Londona nepārstāja runāt par viņa drošsirdību Krimas karā – par to, kā Sevastopoles aplenkumā pulkvedis viens pats bija aizsūtījis nāvē trīsdesmit ienaidniekus. Izlietojis visas šautenes patronas, brašais vīrs ar bajoneti rokās bija vadījis uzbrukumu augšup pa asinīm slacītu nogāzi un izcīnījis uzvaru. Viņš bija saliedējis nogurušos karavīrus un atvairījis pusduci ienaidnieka ofensīvu – un, ja tas nešķiet pietiekami neikdienišķi, viņš bija izglābis karalienes brālēna Kembridžas hercoga dzīvību, kad ienaidnieka spēki aplenca hercoga vienību.

      Kad Tresks atgriezās Londonā, karaliene Viktorija iecēla viņu bruņinieka kārtā. The Times aprakstīja brīdi, kad karaliene nosaukusi pulkvedi par seru, bet viņš lūdzis arī turpmāk uzrunāt viņu militārajā pakāpē “par godu visiem varonīgajiem kareivjiem, ar kuriem kopā es karoju, un īpaši par godu tiem, kas krita šajā nolāpītajā karā”. Izdzirdējusi vulgāro frāzi, karaliene nobālēja, un Tresks uz karstām pēdām piemetinājis: “Atvainojiet par tik vaļīgu valodu, Jūsu Majestāte. Šāds paradums man saglabājies no tiem gadiem, kad būvēju dzelzceļus.” Turklāt Treskam ar tēvu piederēja dzelzceļi, kas ienesa bagātīgu peļņu. Viņš bija turīgs, glīts kara varonis. Klīda runas, ka dziļi sirdī viņš neieredz to, cik ideāls ir.

      Kamēr dziesma aizvibrēja gaisā, svarīgie viesi nonāca tuvāk altārim. Kad Agnese piesteidzās atslēgt ložu, pulkvedis Tresks palaida savu burvīgo pavadoni un viņas vecākus pa priekšu, tad apsēdās pats.

      Gari izskanēja dziesmas beidzamais ērģeļu akords. Svētā Jēkaba baznīca iegrima cēlā klusumā.

      Mācītājs Hārdestijs plati pasmaidīja.

      – Vissirsnīgākie sveicieni visiem, kas ieradušies, un jo īpaši es vēlos cildināt pulkvedi Tresku. Viņa varonība iedvesmo mūs visus.

      Daži draudzes locekļi pacēla rokas, it kā grasīdamies aplaudēt, taču laikus atģida, kur atrodas.

      Vikārs palūkojās pa kreisi, uz lēdiju Kosgrovu, kura bija palikusi tupam uz ceļiem, atspiedusi pieri pret ložas margu.

      – Ikreiz, kad mums uzkrautā nasta šķiet pārlieku smaga, paturiet prātā grūtības, kādas izcieš mūsu brašie kareivji. Ja viņi spēj būt stipri, arī mums tas ir par spēkam. Nav tāda posta, ar kuru Dievs mūs pārbauda un kuru mēs nevaram pārciest. Kad Tas Kungs ir mūsu pusē… – Vikārs uz mirkli saminstinājās, jo pamanīja tumšsarkanu strēli. Taču šoreiz tā nebija pulkveža Treska tumšsarkanā uniforma. Tas bija šķidrums uz grīdas iepretim lēdijas Kosgrovas solam. Ievērojot mācītāja Hārdestija vilcināšanos, ļaudis šur tur nedroši sačukstējās. – Patiesi, kad Tas Kungs ir mūsu pusē…

      Tumšsarkanā peļķe pletās. Tā šķita plūstam no lēdijas Kosgrovas ložas durtiņu apakšas. “Vai Viņas Gaišība ir kaut ko izlējusi?” ieprātojās mācītājs Hārdestijs. “Vai viņa nejauši nometusi uz grīdas kādu zāļu pudelīti?”

      Neizprotamā kārtā lēdija Kosgrova šķita virzāmies vienlaikus uz divām pusēm. Melnā plīvura aizsegtā seja vērsās augšup, tikām ķermenis slīga atmuguriski.

      – Mans Dievs! – iesaucās vikārs.

      Lēdijas Kosgrovas galva liecās atpakaļ, un vikārs ieraudzīja viņas muti, taču tā kļuva aizvien platāka un dziļāka un… Augstā debess, tā nebija lēdijas Kosgrovas mute! Mutes nemēdz būt tik platas un sarkanas.

      Viņai bija pārgriezta rīkle no vienas auss līdz otrai, un galva bija atgāzusies atpakaļ, acis neaptveramā kārtā raudzījās tieši uz griestiem, kamēr ķermenis turpināja slīgt lejup.

      – Nē!

      Mācītājs Hārdestijs atkāpās no altāra un, drudžaini rādīdams ar pirkstu, lūkojās uz tumšsārto lāmu, kas pletās aizvien lielāka.

      Arī brūce lēdijas Kosgrovas kaklā vērsās plašumā un dziļumā – galva slīga atpakaļ, draudot atdalīties no rumpja.

      Vikārs kliedza.

* * *

      No Emilijas de Kvinsijas dienasgrāmatas

      Nakts migla izklīda, un stiprs vējš izgaiņāja mākoņus rīta debesīs. Par sauli spožāks bija vien lorda Pālmerstona dedzīgais smaids, kad viņš sasveicinājās, acīmredzami cerēdams mūs redzēt beidzamo reizi.

      Priecīgs atbrīvoties no mums, viens no varenākajiem Anglijas politiķiem sagaidīja mani un tēvu savas savrupmājas pirmajā stāvā un sirsnīgi spieda mums roku. Par spīti kara izraisītajai krīzei, kas kalpoja par iemeslu valdības krišanai, lorda Pālmerstona balss skanēja aizrautīgi.

      “Neatliekamas valstiskas darīšanas liedz man būt mājās, kad atgriezīsieties no dievkalpojuma.” Vecišķo acu spožo mirdzumu izcēla tumši krāsotā vaigu bārda. “Taču varat būt droši, ka ceļasomas jūs jau gaidīs un mana kariete katrā ziņā būs sagatavota, lai aizgādātu jūs uz dzelzceļa staciju.”

      Pēc slepkavībām decembrī lords Pālmerstons pats mums ar tēvu piedāvāja apmesties СКАЧАТЬ