Nāves inspektors. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kā sievieti ielaiž lēdijas Kosgrovas ložā. Arī vikārs nosauca viņu par lēdiju Kosgrovu, – de Kvinsijs piemetināja.

      – Jā, jā, – Raiens viņu nepacietīgi steidzināja.

      – Taču, kā mēs pieminējām pirmīt, ienācējas seju sedza plīvurs.

      Atskārtis, uz ko otrs tēmē, Raiens izgrūda nesaprotamu vārdu, varbūt izteicienu, kuru baznīcā gadās dzirdēt reti.

      – Kā mēs varam droši zināt, ka tā bijusi lēdija Kosgrova? – de Kvinsijs jautāja.

      Raiens pagriezās. – Vikār, vai jūs bieži redzaties ar lēdiju Kosgrovu?

      – Jā, bieži. Vakar viņa uzaicināja mani kopā iedzert tēju. – Paldies. Pulkvedi Tresk… – Izgājis no ložas, Raiens piegāja pie pulkveža. – Es gribu lūgt, lai paveicat varoņa cienīgu darbu, – viņš klusā balsī ierunājās.

      – Varoņi ir tie vīri, kuri krita kaujā man blakus, – Tresks atteica.

      – Es saprotu. Taču, kā man bieži liek saprast misters de Kvinsijs, dažādiem cilvēkiem realitāte ir dažāda.

      – Kā, lūdzu?

      – Vai jūs ļautu vikāram uz mirkli uzlūkot jūs kā varoni? – Kas man jādara? – apmulsis atteica pulkvedis. Uzklausījis Raiena skaidrojumu, Tresks savilka seju drūmā izteiksmē. – Jā, un arī vikārs būs spiests rīkoties varonīgi.

      Viņi atgriezās lorda Pālmerstona solā.

      – Vikār, – ierunājās pulkvedis Tresks, – lūdzu, paraugieties uz mani! – Mācītājs pacēla galvu. Viņa seja bija pelēka. Pulkvedis Tresks pavēstīja: – Es jums pastāstīšu to, ko nekad nevienam neesmu izpaudis. – Vikāra pierē iegūla vēl dziļākas grumbas. Tresks turpināja: – Kad kaujas laikā mums uzbruka ienaidnieks, man nāves bailēs drebēja kājas. Es teju kritu dubļos un slēpos zem līķiem.

      Mācītājs samirkšķināja acis un atzina:

      – Grūti noticēt, ka tādu vīru kā jūs arī nomāc bailes.

      – Mēs alkstam noslēpties. Taču mums tik un tā ir jādara tas, kas nepieciešams, – pulkvedis Tresks skaidroja. – Vai jūs, vikār, spējat darīt to, kas nepieciešams?

      – Man nav īsti skaidrs…

      – Pēc īsa brīža es palūgšu jūs paskatīties pāri šai starpsienai.

      – Bet tur guļ lēdija Kosgrova, – vikārs iebilda.

      – Gluži tā. Jūs drīz uzzināsiet, ko es no jums prasu, – apliecināja pulkvedis Tresks. – Vai varat darīt to, kas nepieciešams? Vai spēsiet manis dēļ būt varonis?

      Mazliet vilcinājies, baznīckungs pamāja.

      – Lai kādas pūles jāpieliek, cīņā ar briesmoņiem spēkus līdzsvaro tādi vīri kā vikārs un pulkvedis, – skaļi prātoja de Kvinsijs.

      – Un sevišķi tādi kā vikārs, – piebalsoja pulkvedis Tresks un pagriezās pret Raienu. – Tikai pasakiet, kad esat gatavs, inspektor.

      Raiens dziļi ieelpoja un parāva augšup labo bikšu staru. Ieraugot, ka viņš izvelk nazi no maksts, kas piesprādzēta pie kājas, baznīcēni visi kā viens ieelsās.

      Kad saules stari zaigodami atspulgojās no asmens, vēl dažiem skaļi aizrāvās elpa.

      – Slepkava varbūt paslēpies zem viena no lēdijas Kosgrovas ložas soliem, – Raiens pačukstēja pulkvedim Treskam.

      – Ja tā patiešām ir, es apsolu, inspektor, ka nežēlošu arī savu ievainoto roku un viņš, ja raudzīs bēgt, nekur tālu netiks.

      – Labi, ka esat šeit, pulkvedi.

      Citos apstākļos Raiens vilcinātos, taču šeit, pulkveža skatiena paskubināts, viņš saņēma drosmi un uzkāpa uz sola. Ar garajām kājām viņš vienā stiepienā bija pāri starpsienai un nostājās uz lēdijas Kosgrovas ložas priekšējā sola.

      Atzveltne liedza ielūkoties zem otrā un trešā sola. Pat pieliecoties varēja samanīt vienīgi ēnas. Strauji elpodams un turēdams nazi pa tvērienam, Raiens nogūlās uz pirmā sola. Tik tikko sadzijušais vēders piespiedās pie sola dēļiem. Pūlēdamies aizgaiņāt domas par to, kas viņu varētu tur sagaidīt, Raiens nodūra galvu zemāk un paraudzījās zem sola – un vienlaikus arī zem abiem pārējiem soliem.

      Bet uz grīdas neviena nebija. Juzdams, kā pie sola virsmas piespiestajās krūtīs pukst sirds, viņš pacēla acis, pavērās pulkvedī Treskā un de Kvinsijā, papurināja galvu un tādējādi apliecināja, ka slepkava nav atrodams.

      – Vikār, lūdzu, piecelieties, – pulkvedis aicināja.

      Lai neizbradātu asinis nozieguma vietā, Raiens palika guļam uz sola un pastiepa roku. Asiņu metāliskā smārda nomākts, viņš pabāza naža smaili zem plīvura, kas sedza mirušās sievietes seju. Tad viņš pasniedzās, cik vien tālu spēja, sajuta, kā iestiepjas šūtās brūces uz vēdera, parāva nost plīvuru un atklāja līķa seju.

      – Vikār, vai tā ir lēdija Kosgrova? – pulkvedis Tresks vaicāja.

      – Jā, lai Dievs mielo viņas dvēseli.

      Raiens dzirdēja būkšķi un minēja, ka vikārs ir sabrucis.

      – Atspiedieties pret mani, – ierunājās Emilija.

      Spiests tuvināt galvu asiņu lāmai, Raiens pievērsās zīmītei, ko mirusī sieviete turēja plaukstā, un viņam izdevās to atsvabināt ar nazi. Satvēris zīmīti ar otru roku, viņš uzdūra uz naža asmens aploksni, kas, daļēji piesūkusies ar asinīm, gulēja uz grīdas.

      Tad inspektors piecēlās no sola un nopētīja aploksni. Melna bija ne tikai aploksne, bet arī vaska zīmogs. Zīmīte bija rakstīta uz papīra ar melnu apmali – tādu parasti nosūtīja, paužot visdziļākās sēras.

      “Kādu šaušalīgu vēsti lēdija Kosgrova saņēmusi, pirms tika noslepkavota?” Raiens prātoja un atlocīja saburzīto zīmīti.

      Tajā bija tikai divi vārdi.

      Viņš satriekts skatījās uz tiem un atskārta frāzes briesmīgo nozīmi, jo tā uzjundīja nevaldāmu atmiņu vilni.

      Par notikumiem pirms piecpadsmit gadiem.

      Par kliedzieniem, paniku un šaujamieroču uguni.

      Par jukām un par neiedomājamo.

      Piepeši Raiens strauji pacēla galvu. Pie baznīcas galvenajām durvīm kāds neganti klauvēja ar dūrēm.

      TREŠĀ NODAĻA

      NĀVES NAMS

      Tūkstoš astoņsimt piecdesmit piektajā gadā tāds jēdziens СКАЧАТЬ