Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ iznīcinoši skatījās uz resno sievu un novērtēja viņu. “Dabūšu no tās vecenes lauku labumus vai ne? Ja ne, paši paņemsim. Neesam jau pirmo dienu pa sētām vazājušies. Kur nav ar labu, tur ar varu.”

      Sieviete ādas jakā uzsauca vienam no vīriem: – Ejiet istabā! Saimniece mūs uzcienās, vai ne? – Zīmīgais atbraucējas skatiens un acu piemiegšana liecināja, ka viņa pieradusi pavēlēt. Abi vīrieši ienāca istabā un apsēdās pie galda. Viņiem sekoja atbraucēja ar saimnieci.

      – Saimniec, liec tik visu, kas tev ir, galdā! Mēs mazliet pēc garā ceļa uzkodīsim, – sieviete izkomandēja.

      – Vai šķiņķīti gribat? – saimniece ierunājās.

      – Kas tad to negribēs? Protams! – svešiniece salti noteica. – Mums tādu mantu reti kāds iedod. Vienmēr atbild, ka viss nodots valstij.

      – Mēs to paņemam paši, ja nedod! – otrs svešinieks ar sarkano degunu kaut ko noņurdēja.

      – Neaizmirsti pudeli! – viens no vīriešiem uzsauca. – Kaut ko stiprāku, lai varam sasildīties! – Un saimniece aizjoņoja uz pagrabu, kurā glabājās pērno ogu un ābolu vīns. Arī tas stiprais šņabis. To gan viņas vīrs bija iegādājies no paziņām, lai būtu kāds, kas palīdz lauku darbos.

      Kad viņa aizelsusies ienāca virtuvē, trīs atbraucēji jau laida vaļā dziesmas, kuras šie te nezināja un arī nesaprata – “Katjušu”, “Suļiko” utt.

      “Laikam jau pašiem bija kas līdzi,” saimniece nodomāja, “ja jau tik ātri piestrēbušies.”

      – Sieva, vai zini Suļiko? – vecākais, knapi mēli locīdams, uzprasīja.

      – Nē!

      – Kas par dumju tautu! Nezina Suļiko. Mūsu dārgā vadoņa mīļāko dziesmu? – viņš vervelēja.

      – Nu ir kultūriņa! – otrs vīrietis, jau manāmi iereibis, nospļāvās uz tīri izberztās grīdas. – Mēs tev iemācīsim ne tikai to, – acis pārgriezis, vīrietis turpināja un aukstām acīm nomērīja viņas labumus. Sieviete kā sieviete, viss savā vietā. Derētu izmīcīt gultā. Vīrietis atcerējās karu, kad viņi iegāja Eiropā. Tur tās mantas bija papilnam. Visiem tika gan vecas, gan jaunas. Pat mazas meitenītes.

      – Tev vīrs ir? – Viņš ar acīm viņu izģērba.

      – Jā! Mežā pilda valsts uzdotās normas.

      – Saimnieks un mežā? – viens apjautājās. – Kāpēc viņa te nav? Te jau ož pēc bandītiem.

      – Viņš mežā pilda normas, – sieviete atkārtoja. Viņa patiešām bija nobijusies.

      – Mežā? Vai no bandītiem nav bailes?

      – Mūsu mežos bandītu nav, – sieviete, balta kā linu drēbe, atbildēja.

      – Nav? Kā tu to zini? – vīrietis jautāja.

      – Pēteris, mans vīrs, katru dienu iet uz turieni. Gan zāģē, gan cērt. Ar zirdziņu izvelk baļķus no meža. Viņam nav laika skatīties apkārt, kur ir tie cilvēki.

      Vīrietis, kuru sieviete visu laiku sauca par Robertu, pārvērstā, rupjā balsī noprasīja: – Un maizi viņš atdod bandītiem. Ko? Un bandītus tu sauc par cilvēkiem?! Šitie razboiņiki! – un uzsita ar dūri uz galda tā, ka trauki palēcās.

      – Nē! Nē! – saimniece drebēdama attrauca. – Nē, taču! Viņam pašam pusdienās maz kas iznāk. Un bandīti patiešām šeit nav redzēti.

      – Tu skaties! – Vīrietis pavicināja ar pirkstu. – Tiklīdz kas, tā mēs ar Jēkabu būsim klāt. Uzreiz piežmiegsim. Pat gailis pakaļ nedziedās. Re, kā Mirdziņai reiz gāja. Gājusi pa mežu un labi, ka gājusi pa ratu izdangāto meža ceļu. Būtu gājusi pa otru celiņu, būtu beigta. Tieši bandītu ķepās. Fiks un fertih. – Viņš ar roku novilka pa savu sārto kaklu. – Kā viņai toreiz noveicās! Izrādās, ka tie viņu jau bija gaidījuši. Bet nekā. Vēlāk mūsu vīri gāja tos ķert. Bet pūt ļipā! Nu neviena paša.

      Pēc kāda laika no istabas pa atvērtajiem logiem atskanēja vīriešu un sievietes balsis. To viņi sauca par dziedāšanu. Bļāva cits par citu skaļāk.

      – Vecmāmiņ, tas Roberta onkulis laikam vai nu sadzēries, vai noguris? – mazā klusu ierunājās.

      – Droši vien. Viņa izskats nav nekāds labais. Laikam iepriekšējā dienā pārāk daudz līksmojis. Izskatās tāds kā neizgulējies. Zem acīm tumši maisiņi. Arī seja pelēka.

      Beta ar vecmāmiņu Annu sēdēja uz sola netālu no atvērtā loga. Pa to nāca smirdīga dvinga. Viens no atbraucējiem uztina no saplēstas avīzes ļuļķi un, nemitīgi klepodams, pīpēja.

      – Vecmāmiņ, ko viņi no mums grib?

      – Nezinu, bērns, laikam ēst.

      – Tev viņi patīk? – mazā ziņkārīgi noprasīja. – Nē! – vecmāmuļa Anna klusītēm atsaucās.

      Betai liekas, ka tā svešā sieviete veco tantiņu pazīst.

      – Veco tantiņ, vai tu zini, kas tā par tanti Mirdzu? Viņa sēž onkulim klēpī.

      – Kā tu zini?

      – Re, loga stiklā var redzēt. Viņš kaut ko viņai saka.

      Pēkšņi istabā kaut kas bija noticis. Robis strauji piecēlās un nošņāca. – Kuce! – Sieviete noslīdēja uz grīdas, strauji piecēlās un dusmīgi skatījās uz Robertu. Varēja redzēt, ka vīrietis nespēja atslābināties. – Ejam, mauka! – viņš skaļi kliedza.

      – Veco tantiņ, kas tagad būs? Ja nu viņa tevi pazīst? – mazā čukstēja.

      Vecā tantiņa kaut ko domāja, līdz klusām atbildēja. – Diemžēl nezinu, bet pēc taisnības viņa ir mana radiniece, kas pazuda jau sešpadsmit gadu vecumā. Māsa nomira badā tālajā Krievijā, bet Mirdza kaut kur aizklīda. Vēlāk viņa sasitās ar tādiem pašiem komjauniešiem, un nu ir šeit. Nezinu, ko viņa darījusi visus šos gadus. Domāju, ka karā nav bijusi. Neizskatās.

      – Kāpēc mēs neejam ēst? Man arī gribas ēst. – Mazā rādīja uz punci.

      – Lai jau viņi paēd, būs garu ceļu braukuši. Mēs pēc tam paēdīsim.

      Kad trijotne izmeimuroja no istabas un iekāpa ratos, abas sēdētājas bez baiļu pazīmēm joprojām skatījās atbraucējos. Vecai tantei aizvien šķita, ka kaut kur ar to sievišķi ir sastapusies. “Un tik līdzīga Mirdziņai! Vai Dieviņ, vai tiešām tā būtu viņa? Tikai laiks un dzīve ievilkusi vaigos un pierē rūpju rievas. Bet var jau būt, ka tās ir ļaunuma pazīmes.”

      Pa to laiku saimniece aicināja abas mazliet iekost. Svešiniece cieši ieskatījās saimnieces acīs un pavēlēja: – Savāc meitenes mantas! Viņa brauks mums līdzi!

      – Apžēliņ! СКАЧАТЬ