Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Man? – Eņģelis pārjautāja. – Kā es to varēju aizmirst? Es esmu pavisam īsu laika sprīdi šeit un jau aizmirsis, ka arī es reiz pazaudēju bērnu. – Viņš klapēja ar spārniem pa savu galvu. Spožas dzirksteles nolija pār zemi, gluži kā ugunis laktā kalēja smēdē, kad viņš uzsit ar savu smago āmuru pa tikko sakarsētu metālu. – Es esmu apjucis. Laikam no šī skaistuma.

      – Vai tu to varēsi? – Tas Kungs pārjautāja.

      – Jā, mans Tēvs. – Eņģelis nolieca galvu un sakļāva spārnus. Tā bija zīme, ka viņš paklausīs savu Tēvu un vienmēr būs gatavs izpildīt to, ko Viņš licis.

      – Neatbildi uzreiz. – Dievs pasmaidīja. – Es jau teicu, ka tas nebūs viegli. – Viņš tina tālāk savu domu pavedienu, kas gluži kā zirneklītis aptina smilgu kāda ceļa malā. – Tev būs jābūt garā stipram un mīlošam. Vai tu to spēsi? Vai varēsi?

      Eņģelis gara acīm ieraudzīja degošās mājas, kur sadega viss, kas bija. Tās dega, liesmoja cita pēc citas, jo, kā viņam toreiz šķita, ir pienākusi pastarā diena.

      – Nē! Nē! Es nezinu, vai spēšu? Tās ir atmiņas. Man būs grūti. – Eņģelis vēlreiz mēģināja pretoties, taču sirdī jau piekrita Viņam Vienīgajam, kas zināja visu.

      Dievs: – Nekas nav viegli, ja tu to dari no sirds. Nekas. Arī šeit tava sirds raud un raudās vienmēr, lai kur tu arī būtu. Tu taču zini, ka bērnam, kurš palika bez vecākiem zemes dzīvē, ir liels juceklis viņa dvēselē, jo viņam nav, no kā mācīties. Tu arī zini, ka zemes dzīve dota, lai apgūtu to, ko viņš nezina. Bet no kā lai viņš mācās, ja nav vecāku? Tāds bērns ir īpaši jūtīgs. Viņam būs grūti paciest negodīgumu, to, ka viņu neviens nemīlēs. Tieši otrādi, viņam vienmēr kāds atgādinās: “Tu esi nekas!” Šim bērnam nepietiks ar apģērbu, ēdienu un jumtu virs galvas. Viņam būs tikai viena iespēja – visas savas dzīves laikā apgūt to, bez kā dzīvei nav jēgas. Tās ir ciešanas un mīlestība. Un tikai tu spēj viņam to dot. Tikai tu spēj viņu pasargāt no milzīgām ciešanām un kļūdām.

      – Kādām kļūdām? – Eņģelis vēl pavaicāja.

      – No pārpratumiem. – Dievs skumji atbildēja. – Vai saprati, Eņģeli?

      – Dievs, Kungs, palīdzi! – Eņģelis iebrēcās un iekrita pasaulē, kurā valdīja tumsa. Izpletis spārnus, viņš lidinājās virs baltā klajuma, virs egļu galotnēm un meklēja savu Cilvēku. Mazo bērnu.

      – Garā stipram, mīlošam un vajadzīgam, – viņš nebeidza atkārtot Dieva teikto un skatījās tālumā, kur pletās balti apsnidzis mežs.

      ATRADENE

      Jau vairākas dienas puteņoja. Ziema negribēja atlaisties. Sērsna traucēja gan meža zvēriem, gan cilvēkiem. Kājas grima gurkstošajā sniegā. Aukstais vējš, ielauzies biezi saaugušajās eglēs un cilvēku kažoku apkaklēs, negribēja laisties vaļā. Šur tur klusumu pārtrauca vārnu ķērkšana.

      Neliels vīru pulciņš siltos kažokos un puskažociņos, ar medību bisēm un vācu automātiem pār pleciem, kopā ar izvārgušajiem zirgiem, kuri bija iejūgti kamanās, lēnām brida uz priekšu. Dziļās kupenas traucēja viņiem pielikt soli.

      Kaut kur noskanēja lauska cirstās skaņas. Lūza zari, un ceļinieki apstājās. Vecākais vīrs, noaudzis ar melnu bārdu, pagriezās. Zilās acis zem biezajām, nosarmojušajām uzacīm nopietni skatījās ceļiniekos. Parupjā balsī viņš uzrunāja pārējos: – Es jūtu dūmus. Kaut kur jābūt cilvēku miteklim. Tur arī atpūtīsimies siltumā.

      – Es arī jūtu dūmus, – atbildēja jauneklīga balss. Gluži kā briedim viņa nāsis nodrebēja. – Mans vēders jau sen prasa kaut ko siltu. Iesim tur! – Viņš rādīja ar roku. Pārējie klusēja. Jau vairākas dienas viņi bija klīduši pa kara izmocīto zemi, par kuru karoja svešzemnieki no austrumiem. Kā tikai te nebija! Vācieši, krievi. Kāds zināja stāstīt, ka vācu pusē karojuši arī somi. Cits, ka bēdzis no krievu gūstītājiem un, atgriezies dzimtajā pusē, atradis tikai krāsmatas. Sieva un bērni nošauti. Citi zemnieki, pametuši savu iedzīvi, sētu, kopā ar sievām, bērniem un tā gada ražu devušies mežā, lai cīnītos pret ienaidniekiem, kuri dedzināja, pievāca visu, ko vien varēja atrast, un noķertos aizsūtīja uz tālo Sibīriju. Jā, valodas un valodiņas. Neviens nespēja īsti pateikt, kas notiek Dieva zemītē.

      Sēlijas drūmajos silos pat zābakos, pastalās un siltās zeķēs ietērptajām kājām bija silti, toties zābaki daudziem vairs nebija. Bēgļi izraka bedres, iekšpusi aplika ar baļķiem un skujām un noslēpa savējos.

      Pēc kāda laika vīri nonāca līdz kādas sētas krāsmatām, no kurām vēl kūpēja dūmi. Vietām, vēja skarti, ar sarkanu liesmu uzliesmoja un nodzisa nesen apdegušie baļķi. Vīri apstājās.

      – Arī šeit viņi bijuši, – kāds noteica. Iztraucētas melnas vārnas ķērkdamas pacēlās virs krāsmatām.

      – Nu, re, būs arī siltums! – Ļaudis apstājās pie nodegušās sētas, kurā vēl kūpēja baļķi. Kāds uzmanīgi, lai neapdedzinātos, pārkāpa pāri pa pusei apdegušajiem kokiem. Viņš atpogāja kažociņu. Kļuva karsti. Oda pēc degošas gaļas.

      – Laikam lopiņi? – kāds noteica. – Varbūt tur vēl var atrast kādu gaļas gabalu?

      – Nekā. Te neko vairs nevar atrast. Te ir tikai pelni, pelni un apdeguši baļķi, – cits meža vīrs noteica.

      – Skatieties! Tur kaut kas ir, – ar bārdu apaugušais vīrietis rādīja augšā.

      Spoža gaisma izspraucās no pelēcīgajām debesīm. Tā tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, līdz pārtapa gaismas būtnē, kas atgādināja cilvēka stāvu. Tā virzījās vīru virzienā.

      Vīri bijīgi nolieca galvu un nokrita uz ceļiem gurkstošajā sniegā. Gaisma noglaudīja vīru stāvus, egles un priedes. Šķita, ka nakts pārtapusi gaismā. Mežā kļuva gaiši kā dienā. Pat pūce kādā eglē atvēra acis un neatlaidīgi skatījās krāsmatu virzienā.

      Šķita, ka pasaulē valda tikai un vienīgi mīlestība. Pat aukstais, baltais gaiss šķita mīlestības pārņemts. Kaut ko tādu neviens vēl nebija piedzīvojis. Kāda Gaismas būtne gluži kā krītoša zvaigzne nokrita uz zemes un nostājās līdzās kādam vīstoklim kažokā. Tā noliecās, tad pārliecās tam pāri un kaut ko čukstēja. Šķita, ka pats Eņģelis sarunājas ar ko neredzamu, ko vīri vēl nebija apjautuši.

      Viņi skatījās mutēm vaļā. Pat mati bija sacēlušies gaisā. Brīnums un bailes, godbijība un padevība mijās kā vasarīgas varavīksnes krāsas.

      – Kas tas ir? – viņi nesaprata.

      – Ar ko tas nezināmais sarunājas? – To taču viņi skaidri redz, ka tā tur nav zvaigzne. Tā likās kā Viņpasaules būtne. Varbūt pats Jēzus Kristus?

      – Kāpēc būtne atrodas šeit, pie nodegušās mājas? – ikviens no meža vīriem sev jautāja.

      – Tas ir kaut kas neizskaidrojams.

      – Nebaidies, СКАЧАТЬ