Atradene un eņģelis. Gina Viegliņa-Valliete

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ laikam ir Dieva sūtnis?

      – Ko viņš šajā postažā meklēja? – cits citu pārtraukdami, vīri runāja.

      – Varbūt nogalinātā māte? – tā kāds cits.

      – Māte, kas pārvērtusies Eņģelī? – jauns puisis ar virvi apjoztā puskažokā klusi pārjautāja.

      – Tā stāsta, ka tīras dvēseles ātri pārvēršas Eņģeļos, bet māte vienmēr ir svēta un tīra, – vīrs ar bārdu novilka. – Ja viņa ir māte, – viņš piebilda.

      – To laikam tikai Eņģelis zināja. Ja kādam pastāstīsim, neticēs, – puisis klusām noteica un, pamīņājies uz vietas, atdalījās lēnām no pārējiem un virzījās uz bijušās mājas galu. To viņi vēl nebija paspējuši izpētīt.

      – Par ko viņus tā? – cits mežinieks noprasīja.

      – Par to, ka bijuši vienkārši zemkopji, godīgi cilvēki, – skanēja atbilde. – Par to, ka atbalstīja mūsējos. Par to, ka bijuši kārtības sargi. Vai nu krievam vajadzīgs prasīt, – par ko? Viņiem galvenais slepkavot un laupīt.

      – Manus vecīšus arī piekāva. Brīnums, ka atstāja dzīvus. Tikai zemes kopēji gan viņi vairs nebija un nebūs, – teica Andulis.

      – Maitas! – Vecākais nospļāvās. – Labāk paskatīsimies, kas tur? – viņš teica. Viņš pagriezās pret vīriem, – es jūs brīdinu, nevienam ne vārda! Skaidrs? Par runāšanu vien sarkanie var ietupināt.

      – Ja mūs noķers, tad tāpat ietupinās, – kāds nodūca.

      – Mūs, visdrīzāk, nošaus uz vietas par pretošanos sarkanajiem. Nav jau pirmā reize, kad viņi mūs vajā. Atcerieties Stučkas laikus un Stukmaņu muižu, kur pagrabos nomocīja simtiem zemnieku, skolotāju? Arī manu tēvu. Tā, lūk, vīri.

      – Jā! Jā! Kāda runa? Mēs to saprotam.

      Te klusumu pāršķēla skaļš brēciens. Vīri sarāvās. Kas tas? Šķita, ka bļauj bērns. Vīri apstājās.

      – Anduli, – vecākais uzsauca, – paejies un apskaties, kas tur bļauj?

      Jaunais pagāja uz priekšu, noliecās un ar acīm meklēja bļāvēju. Bet tur viņa nebija.

      Vecākais atkal pavēlēja: – Skaties uzmanīgi! Ko tu tur redzi?

      Viņš pārkāpa pāri vēl vienam baļķim, kas vēl kūpēja, tad otrajam, un tur, kādu desmit soļu attālumā ieraudzīja kažoku, aptītu ar virvi. Skaņas nāca no turienes, no kažoka.

      – Mārtiņ, es viņu atradu! – Andulis kliedza tā, lai visi dzirdētu.

      – Ņem! – vecākais pavēlēja, – nebūs jau kucēns, kas bļauj cilvēku balsī.

      – Jā, – jaunākais apstiprināja. Un paņēma bļāvēju ar visu kažoku.

      – Augstais Dievs! Viņš vēl ir tik sīciņš! – vīri apstāja Anduli un skatījās uz kažoku.

      – Brīnums, ka nav paguvis nosalt, – ierunājās viens no vīriem. – Tātad šo sētu nodedzinājuši pavisam nesen. Re, kur zābaku pēdas. Nelieši! – Mārtiņš norūca.

      – Interesanti, kas viņš ir? Puika vai meitene? – Andulis noteica.

      – Vai nav vienalga. Galvenais, ka dzīvs. – Mārtiņš nobraucīja sniegu no bārdas.

      – Dzīvs cilvēks! Vai dzirdat! – viņš ieaurojās kā taurs auru laikā. – Dzīvs cilvēks!

      – Nomierinies, – Andulis teica. – Izsauksi vēl vilku baru. Tad tiem būs jaunas asins dzīres.

      – Jā, tev, Anduli, taisnība! Vienkārši manas dusmas pret tiem neģēļiem sažņaudza sirdi, un es nenoturējos.

      Tad Andulis pagriezās pret vīru bariņu un noprasīja: – Kur mēs viņu liksim? Bērns vēl ir pavisam mazs. Viņam vajadzīga māte.

      Kāds cits iedomājās par savējiem un nodrebēja. Kas noticis ar viņiem? Kur viņi ir? Vai paspēja aizmukt uz Kurzemi?

      – Ņemsim un tad jau manīs, – Mārtiņš teica. – Mums jādabū vai nu kaza, vai sieviete.

      – Ko mēs ar viņu darīsim? Vai pašiem savas nepietiek? – kāds ieķiķinājās. – Te viņai nav ko darīt. Pat pamīlēt nepamīlēsi tādā salā.

      – Muļķi! Tev tikai prātā vecenes un siena gubenis, – cits apsauca. – Laikam jau ilgi neesi dabūjis? – vīrs novaikstījās un aizlīda aiz pārējo mugurām. Vadonis tādus jokus nesaprata. Sevišķi tagad, kad lausks cirta kokos tik spēcīgi, ka šķita – pat akmeņi sasprāgs.

      – Mums vajadzīgs cits sievišķis, – nevis parasts, bet sieviete ar skaistām piebriedušām krūtīm kā slauktuvēm un putojošu pienu. Sieviete, kurai pašai ir tikko vai nesen piedzimis bērniņš, – Mārtiņš, piemiedzis acis, teica. – Ejam! Mums nav palicis daudz laika. Viņa ir jāatrod, citādi mazajam beigas.

      – Varbūt atpūtīsimies? – kāds ierunājās.

      – Šoreiz ne, – Mārtiņš stingri noteica, – mums jāsteidzas, mazais neizturēs. Vispirms jāatrod tā sieviete.

      – Kas būs, ja neatradīsim? – kāda vecišķa balss nokāsējās un nomurmināja.

      – Ja nebūs sieviete, tad atradīsim kazu, – Mārtiņš runāja pārliecinoši.

      – Mārtiņ! Mārtiņ! Te vēl kāds guļ! – pēkšņi iekliedzās vīrs, kura ausaine bija nošļukusi uz vienu pusi.

      – Ko tu saki!? Vai tad te vēl kāds dzīvs? – Vīri saskrēja apkārt un ieraudzīja pagalam apdegušu sievišķi, kuras sirmās matu šķipsnas pluinīja vējš.

      – Viņa vēl ir dzīva.

      – Un sirma, – viens piebilda.

      Tā nevarēja būt bērna māte. Varbūt vecmāmiņa?

      – Kas tu esi? – Mārtiņš noliecies prasīja.

      Taču sievietes lūpas tikai kustējās un ārprātīgais skatiens pirms aiziešanas mūžībā vēl mēģināja ko saskatīt.

      – Nekas, vecmāmiņ, izdzīvosi! – Mārtiņš noslīga uz ceļiem un uzmanīgi atglauda viņas šķipsnas. – Nebūtu uguns tev nodarījis tādu skādi, varbūt mēs vēl kopā padancotu kādā krogā? Vai ne? – Mārtiņš mēģināja jokot. Cik tad sen, kad sarkanie bija nodedzinājuši viņa mītni, bet bērnus un sievietes, gluži kā zosis sasējuši valgos, aizdzina nezināmā virzienā. Droši vien, ka uz Sibīriju. Pats vienās ūzās izmetās no kūts un aizmuka. Labi, ka vietējais СКАЧАТЬ