Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ cīkstoņu slavas laikus, un šie vakari ļāva viņiem atgriezties jaunības dienās.

      Katros Ziemassvētkos Gajs un Stīvs, brāļu Pogmoru komanda, Lielais Ļaunais Deivijs, Klondaikas Kevins un daži citi cīkstoņi veda konfektes un dažas alus un vīna pudeles uz “Narcišu māju” netālu no Penistounas un redzēja šos pašus neprātīgos skatītājus sēžam savos krēslos, blenžam televīzijas ekrānā un izplatījumā, it kā viņu gars būtu paglabāts naftalīna bumbiņās līdz nākamajam izbraucienam uz Simtgadu halles sacīkšu vakaru. Nē, kad viņš cīnījās kādā tēlā, Stīvam nerūpēja, vai viņi to mīl vai ienīst; svarīgi bija tikai tas, ka viņiem patika redzētais.

      – Nopietni, draugs, paldies, ka izpalīdzēji, – sacīja Stīvs. – Zinu, ka tev šobrīd nav daudz brīva laika.

      – Ak, neraizējies par to, – Gajs atgaiņājās no pateicības. – Tu taču šovakar nebūtu izticis bez partnera, vai ne?

      Mazais Dereks, kurš organizēja šos pasākumus, bija zaudējis vienu vīru, jo Fredam Cepelīnam bija lauzta rokas locītava. Fredam bija palaimējies, ka tā bija vienīgā trauma, jo viņš to bija ieguvis cīņā ar Alberto Mazerati, kurš nepievērsa uzmanību Mazā Ērika un Mazā Dereka norādījumiem un allaž centās pretinieku iznīcināt. Alberto kļuva par visīstāko sadistu, uznākot ringā. Patiesībā neviens, izņemot lielo Fredu, ar viņu necīnījās, jo viņš bija biedējošs. Un tomēr ārpus ringa Alberto bija ģimenes cilvēks ar patīkamām manierēm, kurš vadīja nelielu, taču jautru krodziņu un kura mīļākās nodarbes bija ēdiena gatavošana, viesu izklaidēšana un operu klausīšanās. Lai arī cīkstēšanās lielā mērā bija teātris, traumas nebija nekas neparasts. Daļa bija tēlotas, taču, kad teju divsimt kilogramu smagais Pērtiķcilvēks no visa spēka nometa savu pretinieku uz grīdas, nebija nekādu garantiju, ka tam netiks lauzta kāda riba.

      – Aliņu? – apjautājās Stīvs, pēc ledusaukstas dušas ar dvieli aši izbužinādams savus platīnblondos matus. Viņa mati izskatījās balināti, taču bija pilnīgi dabiski. Viņa vectēvs no tēva puses bija zviedrs – Stīvs gan nekad nebija viņu saticis – un pilnībā bija nodevis blondo matu gēnu savam vienīgajam mazdēlam. Mati uztvēra un noturēja tajos jebkādu gaismu, un bieži vien izskatījās, ka Stīvam ap galvu parādījies nimbs. Pēc kādas cīņas, kad viņš tēloja Toru Svensonu, vikingu karotāju, kāda iereibusi omīte viņam bija pateikusi: “Ooooo, tu izskaties pēc īsta eņģeļa.” Pēc tam viņa bija apvēmusi viņa simt divdesmit mārciņas vērtās pilnīgi jaunās sporta kurpes.

      Visu apsverot, Stīvs nosprieda, ka šis vārds viņam patīk, un kopš tā laika to izmantoja.

      – Tad tu man varēsi pastāstīt, kas notiek tavās cāļa smadzenēs, – Stīvs turpināja.

      Gajs uz brīdi pārtrauca melno matu ķemmēšanu pie spoguļa, kura priekšā viņam allaž nācās pieliekties, lai sevi redzētu. Viņš bija gribējis pastāstīt Stīvam par satikšanos ar Flosu, taču tad pārdomājis.

      – Manās smadzenēs nekas nenotiek.

      Stīvs nosprauslojās. – Kā tad, un es esmu Ronijs Korbets! – Gajs turpināja ķemmēties. – Tu esi kļuvis pavisam kluss un sapņains kā Hītklifs. Tas tā notiek katru reizi, kad tev kaut kas ir prātā.

      – Tu runā gluži kā Džuljeta, – atbildēja Gajs, jo māsa bija pirmā, kura ieminējās, ka viņas dvīņubrālis pārvēršas nejaukā un untumainā Hītklifā, kad viņa prātu kaut kas nodarbina.

      Stīvs zināja, ka droši vien izdabūs patiesību no Gaja pie alus kausa, tāpēc pagaidām mainīja tematu.

      – Un kāda tad ir Džuljetas jaunā dzīvokļa biedrene?

      Gajs novaidējās un papurināja galvu.

      – Vai ir tik ļauni? – Stīvs saviebās.

      – Ak tu tētīt, – noteica Gajs, iemezdams ķemmi sporta somā. Tā aizkrita garām. Viņš klusi nolamājās un pieliecās, lai to paceltu.

      – Pie joda, kas ar tevi notiek? – Stīvs neatlaidās.

      Viņu sarunu pārtrauca Mazais Dereks, kurš ienāca ģērbtuvē, vicinādams divas brūnas aploksnes.

      – Labi pastrādāts, Stīv! Piecdesmit mārciņas un vēl desmit papildu par taviem izdevumiem. Nākamā cīņa būs otrdien, trīsdesmit pirmajā. Es tev piezvanīšu un pastāstīšu sīkāk. Priecājos, ka atkal esi ar mums, Gaj. Vai gribi paņemt vēl kādu cīņu, puis?

      – Nē, – Gajs apņēmīgi attrauca. – Es to darīju tikai Stīva dēļ. Esmu pārāk aizņemts, Derek.

      Dereks tēvišķīgi pasmaidīja. Viņš nodarbojās ar cīņu organizēšanu jau kopš pusaudža gadiem un mierināja sevi ar ilūziju, ka šo sporta veidu gaida varena nākotne. Viņš nemūžam sev neatzītu, ka cīkstēšanās sports šajā valstī ir iznīcis. Katru cīņu vajadzēja prasmīgi iestudēt, lai piesaistītu klientus, apelējot pie viņu nostalģijas pēc labākiem laikiem, izmantojot tādus tēlus kā Milzu Sienakaudze, Lielais Papucis, “Bumba” Roko, Džims Breikss: puišus, kurus visi mīlēja un ienīda. Dereks nevarēja ne saskaitīt, cik reižu viņi ar Gaju ir risinājuši šo sarunu: par to, ka viņš piedalījies “šajā reizē” tikai tāpēc, lai izpalīdzētu Stīvam, un ka tā būs viņa pēdējā cīņa. Tā nekad nekļuva par pēdējo. Dereks zināja, ka var izspiest no Gaja vēl dažas, ja viņa partneris būs Stīvs.

      – Tici man, – sacīja Dereks. – Tas ir tikai laika jautājums, pirms mēs panāksim amerikāņus, un cīkstēšanās sporta centrs atkal pārvietosies uz Lielbritāniju. Un, kad tas notiks, es būšu tam gatavs. Miljonāri – tie viņu cīkstoņi ir miljonāri un superzvaigznes. Un, kad es kļūšu bagāts, jūs arī kļūsiet bagāti. – Dereks pieņēma, ka visi ir pārņemti ar naudu tāpat kā viņš. Derekam neienāktu prātā, ka puiši varētu cīkstēties prieka pēc. – Man ir jāturpina ietērpt savu mazo meitenīti dizaineru drēbītēs.

      – Ak jā, tavu Čantiju. Kā… kā viņai iet… Čantijai? – apjautājās Stīvs, neveiksmīgi tēlodams vienaldzību, jo viņa balss allaž pacēlās augšup par trim oktāvām, izrunājot Čantijas vārdu, kamēr pārējā teikuma daļa tika izrunāta basā.

      Viņš izklausījās pēc jodelētāja, kurš iedzēris par daudz šņabja.

      – Vai kāds mani pieminēja? – Kā uz burvju mājienu spožā Čantija Pārkina, Mazā Dereka divdesmit piecus gadus vecā meita, parādījās durvīs ar visām savām kārnajām kājām, uzpumpētajām krūtīm un zeltainajiem pieaudzētajiem matiem, pie kuriem viņa bija tikusi, pateicoties kādai nabaga sievietei Krievijā, kura bija pārdevusi savas cirtas par pāris maizes klaipu cenu.

      – Ak, sveika, Čantij, vai tev klājas labi? – apjautājās Stīvs, nervozi kasīdams skaustu.

      – Jā, lieliski, – atbildēja Čantija, gremodama košļājamo gumiju tā, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība. Viņa veltīja Stīvam mirkli uzmanības un tad novērsās no viņa, lai pievērstos Mazajam Derekam.

      – Ienācu, lai pateiktu, ka es aizbraucu, tēt. Veins atbrauca man pakaļ.

      – Visu labu, mīlulīt. СКАЧАТЬ