Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

      – Te būs. – Stīvs iebāza roku kabatā un izvilka dažas banknotes. – Sapērc sev visu vajadzīgo.

      – Neuzdrošinies ņemt to naudu, Denis, – iesaucās Sāra, nostādamās ceļā naudas nodošanai.

      – Tā nav domāta tev, tā domāta bērnam. – Stīvs iespieda naudu Denijam rokā.

      – Aiziet, ņem vien, mazais. Kāds puisis reiz izdarīja manā labā to pašu, ko es tagad daru Denisa labā, – Stīvs meloja, lai saudzētu Sāras lepnumu. Viņš arī bija trenējies sporta tērpā, līdz dabūja vecu karatē formu, no kuras bija izaudzis Džima paša dēls. – Tas ir bezprocentu kredīts. Gribu to atpakaļ, kad būsi ticis pie melnās jostas, labi?

      Stīvs negrasījās samierināties ar atraidījumu. Sāra negribīgi viņam pateicās. Viņa nekad nebija izmantojusi citus. To mazumiņu, kas viņai piederēja, viņa bija nopelnījusi pati.

      Stīvs pārrāpās pāri žogam un, pirms ķerties pie mātes ārdurvju roktura, saņemdamies ievilka elpu.

      Dažreiz viņa aizmirsa tās aizslēgt – arī tas Stīvam pastāvīgi darīja raizes. Viņš atgrūda durvis, sagatavodamies tam, ko nāksies ieraudzīt iekšpusē. Gaisā varēja sajust dūmu un netīrumu smaku. Centrālapkure bija ieslēgta uz pilnu klapi un veicināja briesmīgas smakas, taču nesajauca tās kopā. Nepatīkamie aromāti vēdīja gaisā cits virs cita gluži kā savāds gaisa atsvaidzinātājs: cigaretes, sviedri, kaut kas pūstošs, lai arī viņš bija iztīrījis māju vēl tikai pirms pāris dienām, iztukšojis papīrgrozus un atstājis māju smaržojam pa pusei pieklājīgi.

      – Sveika, mammu, – Stīvs maigi noteica, pamodinādams viņu no snauda. Kristīne Fīsta sēdēja uz dīvāna, ietinusies segā. Viņas acis lēnām atvērās un galva pagriezās Stīva virzienā, taču viņa uzlūkoja to ar tādu pašu interesi, ar kādu vērotu laternas stabu.

      Mātes mati, kas bija sirmi, cik vien Stīvs spēja atcerēties, pēdējā laikā bija kļuvuši pavisam plāni. Stīvam gribējās tos izsukāt, lai tie glīti ieskautu viņas seju, taču viņš bija mēģinājis to darīt jau agrāk, un māte nebija to ļāvusi.

      – Atnesu tev šo to no veikala. Te ir olu sviestmaize ar majonēzi. Tava iecienītākā. – Viņš iebāza roku maisiņā un izvilka svaigu, brūnu sviestmaizi.

      – Es neesmu izsalkusi, – viņa noteica. Mātes plakstiņi atkal sāka slīgt lejup. Bez šaubām, viņa bija piedzērusies. Stīvs nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad redzējis viņu skaidrā. Mātes ķermenis vairs nefunkcionēja kā nākas: viņa snauda vairākas stundas, dzēra, atkal iesnaudās, atkal dzēra… dažreiz viņa tika līdz tualetei, citreiz ne.

      Viņa lika dēlam aizvākties, kad viņš mēģināja sakopt netīrību, viņa neļāva aizvest sevi pie ārsta un pretojās visiem mēģinājumiem pacelt sevi no dīvāna un nomainīt ar urīnu piesūkušās drēbes. Sociālais dienests neiejaucās, un nu Stīvs vairs nezināja, ko iesākt, ja neskaita regulāros apmeklējumus, cerot uz brīnumu. Stūra veikals neatteicās viņai pārdot alkoholu, lai kā Stīvs viņiem bija lūdzis to nedarīt. Kristīne maksāja rajona lielākajiem bērniem, lai tie viņai to nopirktu.

      – Es šovakar cīkstēšos, – viņš noteica. Tā vien šķita, ka māte ir komā un vienīgais veids, kā atmodināt viņas apziņu, ir sarunāties normāli, lai viņa pamostos un atbildētu. Tas nekad nenotika. – Es esmu labais. Eņģelis.

      Viņš nosēdēja pie mātes stundu un runāja, bet viņa neko nedzirdēja. Tad Stīvs iespieda nedaudz naudas viņai rokā cerībā, ka viņa par to nepirks dzeramo. Tomēr viņš zināja, ka pirks gan.

      Sestā nodaļa

      Gajs, izskatīdamies spožs plīvojošā nelieša apmetnī un melnos atlasa šortos, lauzās cauri gavilējošajam, ņirdzīgajam pūlim, kad nez no kurienes uzradās ar artrītu sirgstošas pensionāres, kuras enerģiski kā atlētes lauzās līdz ejai, lai noslānītu viņu ar savām rokassomiņām. Viņš pieņēma izaicinājumu, spļaudams un atņirgdams zobus, tad pašapzinīgi izrāpās cauri virvēm, noņēma savu plastmasas kroni, norāva apmetni un pasniedza to gaidošajam palīgam.

      – Dāmas un kungi, šovakar jūsu uzmanībai, – skaļruņos atskanēja dramatiska balss ar Jorkšīras akcentu, – piedāvājam neprātīgo, ļauno, bīstamo, jūsu visu ienīsto, vienīgo un neatkārtojamo AKMENSSKALDĪTĀJU KINGSTONU! – Vārds pazuda jaunā ņirgu krešendo, kad masīvais, tumšmatainais puisis izgāja ringa centrā. Tur baltos šortos un ar mugurai piestiprinātiem spārniem viņu jau gaidīja vīrietis sudrabaini baltiem matiem viņa augumā, precīzi metru un deviņdesmit piecus centimetrus garš.

      – Un “D un E cīkstoņu izklaide” ar lepnumu iepazīstina ar viņa pretinieku, lielisko, eņģelisko, labo, skaisto, dievišķo un debešķīgo STĪVIJU EŅĢELI.

      Pūļa noskaņojums pārvērtās gavilēs, kad muskuļainais milzenis eņģeļa veidolā pacēla roku un sveica pūli, lai tad noņemtu spārnus un pasniegtu tos tam pašam palīgam uzglabāšanai.

      Šķīrējtiesnesis, Mazais Ēriks, izslējās, cik nu to pieļāva viņa metru un sešdesmit vienu centimetru garais augums, un uzlika rokas abiem milžiem uz pleciem.

      – Tā, puiši, es gribu kārtīgu, godīgu cīņu – un atceries, Eņģeli, tu trešajā kapitulē Bostonas Krabim. Lai jums veicas, puiši. Parādiet viņiem klasi, ka tevi divi deviņi.

      Stīvs pamāja un plati uzsmaidīja Gajam, pasniegdams roku. Gajs nošņācās un to atgrūda, liekot ikvienam uz to spējīgam pensionāram zālē piecelties kājās haotiskā meksikāņu vilnī, ko papildināja nikna aurošana un savilktas dzīslainas dūres.

      – Līdz tam Bostonas Krabim vēl ir daudz laika, tāpēc uzmanies, – Stīvs pačukstēja, sperdams soli uz priekšu.

      – Dari, cik slikti vien vari! – noteica Gajs, pasniegdamies uz priekšu un bez kāda brīdinājuma sagrābdams pretinieku aiz rīkles.

      Tā bija īsa, taču satraucoša cīņa. Kad pirmās palīdzības sniedzēji aiznesa projām savainoto Eņģeli, kurš, gulēdams uz nestuvēm, dramatiski gaudoja kaut ko par salauztu muguru, Gajs apstaigāja ringu ņirdzīgu izsaucienu pavadībā un tad metās cauri kaislīgi niknajam pūlim uz drošo ģērbtuvi. Stīvs nolēca no nestuvēm, tiklīdz nesēji bija nozuduši ap stūri, jo viņiem vajadzēja drīz vien atgriezties ringā, lai aizstieptu prom Tarzānu un Pērtiķcilvēku, pēc tam, kad viņus būs sakāvuši brāļi Pogmori.

      – Liels paldies! Tu šodien gandrīz salauzi man muguru, – Stīvs sacīja Gajam un pasniedzās, lai pamasētu savu sāpošo muguru. – Man labāk patīk, ja es esmu Melnais Eņģelis un tu esi Labais Gvido. Tu kļūsti neciešams, kad tev jātēlo nelietis – ļaunāks par Alberto Mazerati.

      Gajs pasmaidīja, izdzirdēdams ar savu brutalitāti bēdīgi slavenā vietējā cīkstoņa vārdu. – Kā mēs sakām manā profesijā – ja nevari izturēt karstumu, ej laukā no virtuves.

      – Tev asiņo auss, – sacīja Stīvs.

      – Ak jā, man jau likās, ka sūrst, – noteica Gajs, paberzēdams ausi un tad apskatīdams СКАЧАТЬ