Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ka atcerējos. – Viņa atgriezās ar sarkanu aploksni, kuru pasniedza Flosai.

      – Tā ir apsveikuma kartīte par godu jaunajai mājvietai, – viņa plati pasmaidīja.

      – Redzi? – Džuljeta iesaucās. – Ko arī vajadzēja pierādīt.

      – Pateicos, tas ir ļoti laipni no jūsu puses, – pasmaidīja Flosa, prātodama, vai vajadzētu atvērt aploksni visu klātbūtnē vai pietaupīt to vēlākam laikam. Viņa izlēma par labu pirmajam variantam, jo Graina ar platu smaidu sejā acīmredzami gaidīja, kad viņa to izdarīs. Aploksnē atradās kartīte ar lielu smalkmaizīti, kurā bija ierīkoti logi un durvis. Iekšā bija ierakstīts novēlējums: “Esi sveicināta jaunajā mājvietā, ar mīlestību Graina, Perijs un Gajs Milleri”.

      – Pateicos, tas ir ļoti mīļi no jums, – sacīja Flosa. – Vai Gajs ir kaķis? – Viņa zināja, ka Milleriem ir kaķis, jo Džuljetas virtuvē uz ziņojumu dēļa atradās fotogrāfija ar viņas tēvu, kurš turēja rokās kaķi. Tas bija vecs, melns runcis ar vienu aci un bez zobiem. Spriežot pēc teju histēriskās reakcijas, kādu izraisīja šī piezīme, acīmredzot Gajs tomēr nebija kaķis.

      – Viņš ir mans dvīņubrālis, – paskaidroja Džuljeta. – Viņš dzīvo kopā ar mammu un tēti.

      – Nu, vispār viņš dzīvo vecmāmiņas dzīvoklī, kas atrodas līdzās mūsu mājai, – piebilda Graina. – Neesmu droša, vai viņam gribētos, lai cilvēki domātu, ka viņš vēl aizvien dzīvo kopā ar vecākiem.

      Džuljeta ar visu krēslu pagriezās un parakņājās kumodes atvilktnē sev aiz muguras. – Paskaties, tas ir viņš, – un viņa pasniedza savu fotogrāfiju, kurā viņa stāvēja starp diviem milzīga auguma vīriešiem cīkstoņu tērpos – vienam bija plīvojoši gaiši mati un kažokādas veste, otram kraukļmelnas cirtas un Perija pelēkās acis biezu, tumšu skropstu ielokā. Flosa noelsās vien. Garais, muskuļainais Gajs Millers ar stūraino zodu bija izcils skaistulis. Viņa juta, kā sirds krūtīs sāk pukstēt straujāk.

      – Tas ir Stīvs Fīsts, Gaja labākais draugs, – Džuljeta norādīja uz gaišmati. Viņa pateica vīrieša vārdu tādā tonī, pēc kura Flosa sprieda, ka viņš nepieder pie Džuljetas sirdsdraugiem. – Un tas ir mans brālis. Starp citu, mammu, kur ir Gajs? Viņš vēl nav parādījies, lai varu viņu iepazīstināt ar Flosu.

      – Viņš briesmīgi nostrādājas restorānā, – Graina atbildēja. – Nabaga zēns ir pārguris. Tas Kenijs ir viens sasodīts vergturis! Nesaprotu, kāpēc Gajs viņu vēl nav pasūtījis trīs mājas tālāk. – Iedomājoties par nekaunību, kādu atļāvās Kenijs Mouldings, liekot viņas dēlam strādāt tik garas darba stundas, Grainas asinis sāka vārīties.

      – Nu, nu, Grona, viņš ir izturējies labi pret Gaju savā vīzē. Viņš allaž ir labi samaksājis par darbu, – iebilda Perijs, izņemdams no kabatas pīpi un iespiezdams to sev starp zobiem. Viņš to nemēdza aizkūpināt citu mājās, viņam tikai patika tās pieskāriens lūpām.

      Graina nosprauslojās. – Nauda vēl nenozīmē visu, Perij. Ar to nevar nopirkt laimi.

      – Jā, šajā ziņā es tev pilnīgi piekrītu, mana dārgā Grona. Un tomēr ir patīkami, ja nauda ir. Tā ieeļļo dzīves riteņus. – Perijs atbruņoja sievu ar smaidu. Flosa iedomājās, ka ir neiespējami strīdēties ar tik mierīgu un diplomātisku vīrieti. Viņam būtu vajadzējis dienēt starptautiskajās miera uzturētāju misijās. – Pie cik kartīšu ražotājiem tad tu vispār strādā? – Perijs turpināja izprašņāt Flosu.

      – Pie septiņiem, – Flosa atbildēja. – Lai gan es saņemu iknedēļas pasūtījumu no firmas ar nosaukumu “Status Kwo”, un viņi ir galvenie maizes devēji.

      – Un kas tev īsti ir jādara? Vai viņi atsūta attēlus un tev jāraksta par tiem?

      – Dažreiz, – Flosa atbildēja. Viņa paņēma mapi un atvēra to, lai parādītu Perijam lapas, kas bija pilnas ar sīkām melnbaltām bildītēm. – Viņi atsūta man šos attēlus diskā, un es rakstu tām tekstus atkarībā no tā, kāda ir tēma. Piemēram, šis attēls ar sievieti, kas vicina vīna glāzi – to varētu salikt kopā ar tekstu par Mātes dienu un to, kā mamma ir pārsvinējusies, vai arī tā varētu būt labākajai draudzenei paredzēta kartīte par dzeršanu tikai tajās dienās, kuru nosaukumā ir “a” burts; tā var būt kartīte, ko sūtīt slimniekam līdz ar novēlējumu ēst vīnogas un veseļoties, bet tikai tad, ja tās ir sarūgušas un sapildītas pudelēs. Kaut kā tā. Dažreiz… – Viņa parakņājās mapē, lai sameklētu vēl vienu pasūtījumu, –…es saņemu tikai norādījumus, ka man jāuzraksta pantiņš par godu Tēva dienai vai Valentīna dienai. Tad es tos aizsūtu, un ilustratori strādā ar manis uzrakstīto tekstu.

      – Ļoti laba nodarbošanās. Vai par to labi maksā?

      – Perij Miller! Tu šodien esi kā apsēsts ar naudu. – Graina bija sašutusi par to, ka vīrs ir tik nekaunīgs, lai uzdotu tādu jautājumu.

      – Rēķinu samaksai pietiek, – atbildēja Flosa, pasmaidīdama par Grainas komiskajām mulsuma izpausmēm. Tajā pašā laikā viņa saprata, ka visi domā: nez vai tas ir tik ienesīgi, jo citādi viņai savos trīsdesmit piecos gados nevajadzētu meklēt īres dzīvokli kā apakšīrniecei. Flosa nesāka stāstīt viņiem sīkāk par šo jautājumu, bet aši turpināja iepriekšējo tematu, parādot Perijam iknedēļas pasūtījuma paraugu no Lī Statusa, kurš bija ķertais “Status Kwo” īpašnieks.

      Džuljeta ēda jau trešo ar biezu sviesta kārtu apziesto plāceni.

      – Kas tos gatavojis, tu vai Gajs? – viņa apjautājās mātei ar pilnu muti.

      – Tu atbildēji pati uz savu jautājumu, tos ēdot, mīļā, – sacīja Perijs. – Tava māte gatavo plāceņus tikai laupītājiem, kuriem aptrūcies ķieģeļu.

      – Tu nu gan esi viens nekauņa, – noteica Graina, asi, bet labsirdīgi iedunkādama vīru. – Jā, Gajs jums uzcepa vienu partiju, kad vakar vakarā atgriezās no darba.

      – Tas ir ļoti mīļi no viņa puses, – noteica Flosa, nožēlodama, ka viņš tos nav atnesis pats.

      – Viņš cep kūkas, lai atslēgtos, – Graina atklāja, un viņas balss kļuva skarbāka, atkal ierunājoties par restorānu. – Un dievs mans liecinieks, ka viņam ir jāatslēdzas, atgriežoties no tās vietas. Sākot no parītdienas, paldies dievam, viņš paņems pāris brīvdienas.

      Flosa nokoda vēl vienu kumosu no plāceņa un iedomājās, ka vīrietis, kurš prot pagatavot kaut ko tādu, noteikti ir varens ķēriens. Bija pagājis ilgs laiks, kopš viņa bija sajutusi vēderā kaut vienu tauriņu. Bet, ja Gajs Millers dzīvē bija tikpat izskatīgs kā fotogrāfijā, Flosa zināja, ka satikšanās brīdī viņai nāksies cīnīties ar tauriņiem ērgļa lielumā.

      Pat gribēdama viņa nebūtu varējusi vēl vairāk kļūdīties.

      Ceturtā nodaļa

      Gajs Millers nebija vienkārši noguris, viņš bija pārstrādājies. Viņš nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad būtu dabūjis brīvdienu “Burgerovas” restorāna СКАЧАТЬ