Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

      – Ar iepazīšanos internetā.

      – Ar iepazīšanos internetā? – Džuljeta atkārtoja. – Kas tad tam par iemeslu?

      – Man ir garlaicīgi, – sacīja Koko. – Satiekos ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem vienos un tajos pašos klubos – es alkstu pēc svaigas gaļas.

      – Tad aizej pie miesnieka Barija Lambstrītā.

      – Ha, ha. Mana vietniece Marlēna iepazinās ar savu līgavaini internetā. Un viņas māsīca satiekas ar arhitektu, ar kuru iepazinusies tajā pašā portālā. Tātad uz to neparakstās tikai neveiksminieki vien. Nu beidz, tas būs jautri. Un man ir vajadzīgs kaut kas, lai pārstātu domāt par Dārenu.

      Šajā brīdī Džuljeta sadzirdēja Pīrsa Vinstenlija-Bleka samtaino balsi padodam labrītu administratorei.

      – Labi, vari ar mani rēķināties, – Džuljeta sāka steigties. – Uz redzi. Viņš ir klāt, – un viņai tikko pietika laika pabeigt sarunu, izbraukt ar pirkstiem cauri saviem garajiem, melnajiem matiem un izriest krūtis.

      Amanda un Dafne, kuras strādāja šajā pašā kabinetā, arī aši sabužināja matus un iztaisnoja muguru. Vai viņš ienāks iekšā un izvēlēsies vienu, lai lūgtu viņai uzkāpt augšā līdz kabinetam un “kaut ko nonest”? Visas klusībā uz to cerēja.

      Pīrss Vinstenlijs-Bleks. Prestiža dubultuzvārda īpašnieks un nu jau četrus gadus partneris firmā “Baterss, Bleks un Lofthauss”, kurā Džuljeta bija strādājusi kopš koledžas beigšanas un bija kļuvusi par visapsviedīgāko jurista palīdzi visā firmas vēsturē. Tas gan daudz nenoderēja “puisim no Ipanemas”, kā viņas dvīņubrālis Gajs dēvēja Pīrsu. Tāpat kā dziesmā, Pīrss Vinstenlijs-Bleks bija gara auguma un iededzis un izskatījās burvīgs ar savu baltzobaino smaidu, kas Saimona Kovela smaidam salīdzinājumā lika izskatīties pelēkam. Pīrss brauca ar sacīkšu mašīnām, valkāja elegantus uzvalkus, kas izcēla viņa platos plecus un slaiko, sporta klubā uztrenēto vidukli, pēc pasūtījuma darinātas kurpes un lietoja dārgu itāļu pēcskūšanās līdzekli, kuru Koko atbalstītu ar abām rokām. Par spīti tam, ka no četrdesmitās dzimšanas dienas Pīrsu šķīra tikai daži mēneši, viņš vēl ne reizes nebija precējies – lai arī Džuljetai bija aizdomas, ka viņam ir maza, melna grāmatiņa, kas pierakstīta pilna ar tādu sieviešu vārdiem, kuras to vien gaida, lai viņš piezvanītu un izteiktu bildinājumu. Pīrss līda vai no ādas laukā, lai pierādītu savu lieliskumu un noskatītos, kā pār sieviešu mugurām noskrien erotiskas trīsas, kas atgādināja miljoniem šampanieša burbuļu. Pašlaik viņš to izmantoja uz pilnu klapi, jo pēc desmit gadiem, Džuljeta sprieda, viņam varētu būt tādi vaigi kā basetam un pliks pauris Marsa lielumā.

      Par spīti tam, ka visas trīs sievietes bija izslējušās gaidās ar aizturētu elpu, paejot garām atvērtajām durvīm, viņa skatiens nepakavējās ne pie vienas no tām. Acīmredzot vajadzēja gaidīt ilgi, līdz Džuljeta visā savā godībā varēs ietrausties viņu abu kopīgajā gultā ar baldahīnu.

      Dafne izelpoja. – Ak, ja es būtu tikai divdesmit gadus jaunāka…

      – Tu tik un tā būtu piecpadsmit gadus par vecu, lai atbilstu viņa gaumei, – iesmējās Džuljeta. – Pat Amanda ir par vecu, un viņai ir tikai divdesmit pieci gadi.

      – Nestāstiet man, – Amanda nosprauslojās. – Turklāt viņam patīk blondīnes ar kājām līdz pat griestiem un pupiem, kas atgādina futbolbumbas. – Ar savu metru piecdesmit mazo augumu, īsiem, melniem matiem un AA izmēra krūtīm Amanda apzinājās, ka Pīrss Vinstenlijs-Bleks drīzāk palūkosies uz gaišmataino Dafni nekā uz viņu.

      – Ja es sarullēšu pupus no ceļgaliem, tad varbūt viņš uz mani paskatīsies, – Dafne ieķiķinājās.

      – Dafne, nekļūsti rupja. Un man šķiet, ka ir tava kārta ieslēgt tējkannu, – tēloti pavēlnieciskā balsī ieteicās Džuljeta.

      – Jā, meičas, – pieceldamās noteica Dafne. – Tējas tase seksa vietā. Praktiski mans dzīves stāsts.

      – Un diemžēl arī manējais, – noteica Džuljeta, prātodama, kāda burvju atslēdziņa vajadzīga, lai Pīrss VinstenlijsBleks viņu uzlūkotu ar vīrieša acīm. Atslēdziņai vajadzēja būt – ar vīriešiem tāda vienmēr atradās.

      Trešā nodaļa

      Džuljetas vecāki pamanījās savaldīties līdz svētdienai, lai iegrieztos pie viņas ar smieklīgo aizbildinājumu, ka jāpaņem āmurs.

      – Tēt, tev ir vairāk āmuru nekā visiem kaimiņiem, kopā ņemtiem! – Džuljeta smējās, sarunādamās pa namruni.

      – Jā, taču es nekur nevaru atrast savu mazo āmurīti, – sacīja Perijs Millers. Viņa īstais vārds bija Persijs, taču pēdējais cilvēks, kas viņu tā sauca, bija briesmīgā vecā mūķene, Svētās ģimenes bērnu skolas direktore Korkas grāfistē.

      – Un, lai aizstieptu to līdz mājām, jums abiem ir jānāk šurp, ko? – Džuljeta turpināja, pamirkšķinādama Flosai.

      – Ak, laid taču viņus iekšā un beidz ķircināties, – sacīja Flosa, kuras acis iemirdzējās kā zaļi smaragdi, kad viņa pasmaidīja. – Viņi tikai grib pārliecināties, ka tu neesi ielaidusi savā mājā sērijveida slepkavu.

      – Nu tad nāciet iekšā, – nopūtas Džuljeta, piespiezdama ārdurvju pogu. – Uzlikšu vārīties ūdeni. Flosa saņēmās pirms gaidāmās nopētīšanas. Ilgie mājās nostrādātie gadi bija padarījuši viņu kautrīgu, satiekoties ar svešiniekiem. Viņai patiešām nebūtu vajadzējis raizēties, jo Perijs un Graina Milleri iesteidzās dzīvoklī, apskāva viņu kā pazudušo meitu, un drīz vien viņi visi sēdēja pie pusdienu galda, dzerdami tēju un piekozdami klāt Grainas – “sauc mani par Gronu” – atnestos dateļu un valriekstu plāceņus.

      Graina un Perijs bija ļoti garš pāris, un Džuljeta pēc izskata līdzinājās saviem vecākiem. Viņai piemita tēva nekaunīgās pelēkās acis un augstie vaigu kauli un mātes lielās, sulīgās lūpas un pievilcīgā spraudziņa starp priekšzobiem. Grainas mati tagad bija īsi un iesirmi, taču jaunībā tie bija gari un kraukļa melni, tikai cirtaini, atšķirībā no Džuljetas. Perijam bija biezi sniegbalti mati, un viņš atstāja ļoti mierīga un jauka cilvēka iespaidu.

      – Tad ar ko tu nodarbojies, Flosa? – apjautājās Perijs, palūkodamies uz piezīmju grāmatiņu kaudzi uz pusdienu galda, kuru viņa torīt bija izmantojusi par darba galdu.

      – Neesi nu tik ziņkārīgs, Perij, – Graina viņu norāja, un viņas vieglais īru akcents tagad bija tikpat izteikts kā tolaik, pirms četrdesmit pieciem gadiem, kad viņa bija pārcēlusies uz Bārnsliju.

      – Es neesmu ziņkārīgs, – atbildēja lēnīgais Perijs. – To sauc par sarunāšanos.

      – Man nav iebildumu atbildēt, – Flosa noteica un iesmējās. – Esmu apsveikuma kartīšu tekstu sacerētāja un strādāju uz līguma pamata. – Redzot neizpratnes pilnos skatienus, ar kādiem viņu apveltīja Milleru pāris, viņai nācās paskaidrot sīkāk. – Būtībā es sēžu pie sava СКАЧАТЬ