Rudens dēka. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bija eskadriļas komandiera izruna. Lieliski, Džuljeta nodomāja. Šī droši vien bija snobiska mamzele, kas skatīsies uz visu no augšas. Šī diena izrādījās pilnīgi aizlaista postā viņai un Koko.

      – Vēlreiz atvainojos par kavēšanos, – Flosa atkārtoja. – Man vajadzēja apturēt satiksmi, lai izglābtu to mazo, klibojošo kāmi, un vienam kliedzošam vīram tas īpaši nepatika. Es nevarēju viņu tā atstāt. Tas ir, kāmi, ne jau to kliedzošo vīru.

      – Nu jūs esat klāt, – Džuljeta pasmaidīja, nodomādama:

      atkal sākas.

      Kamēr viņa lika vārīties ūdeni jau simto reizi šajā dienā, Koko izvadāja vēl aizvien drebošo Flosu pa dzīvokli. Brīvā istaba bija mazākā no divām guļamistabām, taču likās, ka tā tik un tā ir gigantiska salīdzinājumā ar Flosas pašreizējo istabu. Tā bija arī L burta veidā, un tas viņai likās ideāli, jo Flosa strādāja mājās un viņai bija vajadzīgs kaut kas līdzīgs kabinetam.

      Viņi pārcēlās uz viesistabu, lai iedzertu kafiju. Kad Flosa pagāja garām Koko, viņš sajuta vēlas vasaras zemeņu smaržu. Viņa smaids par atbildi kļuva platāks. Flosa nolika somiņu uz dīvāna, kur tā apkrita, starp citiem rokassomiņu niekiem atklājot nelielu grāmatiņu – “Kā kļūt laimīgai vientulībā”.

      Flosa izskatījās satriekta. – Es vēlreiz ļoti atvainojos. Esmu tik neveikla.

      Sievietes vaigi iedegās gluži kā luksofora sarkanais signāls, un Džuljeta negaidīti sajuta līdzjūtību pret viņu. Taču tas bija Koko, kurš nāca viņai palīgā.

      – Esmu lasījis kaudzēm tāda veida grāmatu, – viņš nevērīgi noteica, kamēr Flosa drudžaini centās sastūķēt mantas atpakaļ somiņā. – “Noteikumi”, “Sievietes, kuras mīl par daudz”, “Tikt vaļā no viņa”…

      – “Sievietes ir no Veneras, vīrieši ir paši no sava pakaļas cauruma”, – Džuljeta papildināja.

      – … “Viņš nav jums īstais”, – Koko turpināja ar skumju nopūtu, – “Kāpēc vīrieši melo un sievietes raud”…

      – “Kā atrast vīrieti, kurš nav pilnīgs āpsis”, – Flosa piebilda. Un viņa pasmaidīja, piepeši kļūstot par gluži citu cilvēku. Par tādu, kuram iekšpusē atrodas tūkstoš vatu spuldze, kas piepeši tikusi ieslēgta. Pat viņas acis smaidīja. Tās bija šķelmīgi zaļas un mirdzošas – maza bērna acis, kas starojot pauž: “Man kabatā ir varde.”

      Šī smaida dēļ Džuljetas intuīcija saplēsa sarakstu ar citiem iespējamiem kandidātiem un aizmeta to. Jā, smaids vēstīja. Viņa derēs. Trakā kāmju glābēja ar ļoti patīkamu balsi un pašpalīdzības grāmatu somiņā bija Īstā.

      Viņa piedāvāja šokolādes cepumu, un Flosa to paņēma ar priecīgu izsaucienu. Darījums bija noslēgts.

      Un tā nu pulksten septiņos tajā pašā vakarā Flosa Čerideila iestiepa savus koferus un kastes savā jaunajā guļamistabā un sēdēja uz savas jaunās dzīvokļa biedrenes dīvāna, kur izvēlējās ķīniešu ēdienus no piegādes ēdienkartes, paralēli vērodama televīzijā “Emerdeilu” un svinēdama šo notikumu ar Baileys mēriņu.

      Otrā nodaļa

      Džuljetas telefons iezvanījās brīdī, kad viņa birojā vilka nost mēteli. Tas bija Koko, kurš savā parastajā ziņkārībā zvanīja viņai piecas minūtes pirms savas “Smaržu pils” atvēršanas vecpilsētas tirdzniecības centrā.

      – Nu, kā pagāja pirmā nakts ar tavu jauno dzīvokļa biedreni? Vai pēc manas aiziešanas kaut kas notika?

      – Kas, piemēram? – Džuljeta ķircinājās.

      – Ir kādas baumas? – Kādas, piemēram?

      – Ak, tu nu gan šorīt esi neciešama. Vai tāda tu tagad kļūsi, kad esi tikusi pie jaunas draudzenes?

      Džuljeta iesmējās. – Tas nu ir īstais teiciens, ko dzirdēt no cilvēka, kurš mani pamet kā karstu ķieģeli katru reizi, kad vien pazib kaut mazākā intereses dzirkstele par kādu citu.

      – Nekā nevar darīt, ja esmu apsēsts, – Koko nošņaukājās. – Vai viņa runā pieklājīgi? Ne tā kā tu, jo tu esi īsta tirgussieva. Ak, un ar ko viņa smaržojas?

      – Sasodīts, kā lai es to zinu?

      – Lai kas tas būtu, tas smaržo pēc zemenēm. Patīkami. – Viņš domās apņēmās apjautāties par to Flosai nākamajā tikšanās reizē.

      – Man šķiet, ka Flosai patīk zemenes. Viņa ir pielikusi pie sienas nelielus to attēlus, un, atverot durvis, no telpas izplūst zemeņu smarža.

      – Kāda svētlaime, – pasmaidīja Koko. Viņš zināja, ka cilvēks, kurš smaržo kā Flosa Čerideila, nevar nebūt jauks.

      – Jādomā, ka tu neesi saņēmis nekādas ziņas no Dārena?

      – Džuljeta uzmanīgi iejautājās.

      – Nē, vēl aizvien nekā, – noteica Koko, un viņa smaids izgaisa, izdzirdot sava mīļākā vārdu. – Nu jau pagājušas trīs nedēļas, sešas dienas un četrpadsmit stundas. Es gan neskaitu. Man vēl aizvien šķiet, ka viņš piezvanīs. Mana intuīcija vēsta, ka viņš domā par mani.

      – Nē, mīļum, nedomāju, ka tā ir, – Džuljeta atbildēja. Viņa nespēja melot Koko un iesvelt viņā maldīgas cerības. Kāda tam būtu jēga? Kad vīrietis pēc pastiprināta uzmanības izrādīšanas perioda piepeši pazuda un neatbildēja uz zvaniem un īsziņām, viņš negrasījās piepeši atkal uzrasties ar kādu ticamu izskaidrojumu. Ja vien viņš nebija miris – bet arī šajā gadījumā viņš neuzrastos.

      – Labi, – noteica Koko, cenzdamies nepadoties emociju uzplūdam. – Mainām tematu. Ko tu pagaidām esi uzzinājusi par Flosu?

      – Neko daudz, – sacīja Džuljeta. – Viņa ir viena, kā jau tu varēji noprast pēc tās nomestās grāmatas, strādā mājās, izdomājot jokus un dzejoļus apsveikuma kartītēm, brauc ar Renault – tikai garlaicīgas lietas.

      – Un tas ir viss?

      – Baidos, ka pagaidām jā, mazais. Nešaubos, ka ar laiku mēs uzzināsim vairāk, – sacīja Džuljeta. – Man viņa patīk. Mēs no rīta kopā padzērām kafiju. Viņa ceļas visai agri, lai sāktu strādāt.

      – Žēl gan, ka viņa nav Gaja tips, – noteica Koko, kurš nekad nelaida garām iespēju piestrādāt par savedēju.

      – Es nodomāju tieši to pašu, – Džuljeta nopūtās.

      Jā, žēl, ka Flosa bija tik miniatūra un ruda, un trausla kā olas čaumala. Ja viņa būtu gara auguma un iznesīga, un gaišiem matiem, Džuljeta jau piecas minūtes pēc Flosas ievākšanās būtu sagrābusi brāli un aizvedusi viņu uz dzīvokli iepazīties ar Flosu.

      – Jūs būtu varējuši iet uz dubultrandiņu, – Koko СКАЧАТЬ