Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kāda Fārlendas jaunkundzes asistente paziņoja, ka pieņems vēl tikai desmit cilvēkus. Hortenze aši saskaitīja: viņa bija četrpadsmitā.

      Viņa nosēcās, pārmezdama sev, ka bija pasūtījusi arī desertu un otru tasi kafijas, klusībā nolādēja savu saldumu kāri un Nikolasu, saskaitīja vēlreiz. Kandidātes cita pēc citas devās prom. Viņa nolēma palikt.

      Nu viņa bija vienpadsmitā.

      – Es taču teicu, ka mēs pieņemsim vēl tikai desmit, – asistente atkārtoja, ar skatienu ieurbusies Hortenzē.

      – Bet es nolēmu, ka neprotu skaitīt, – Hortenze atteica un plati pasmaidīja.

      – Kā vēlaties, – asistente stīvi attrauca un aizgriezās.

      Kad pēdējā kandidāte ar savu lietišķo biogrāfiju rokās bija aizgājusi, Hortenze pieklauvēja pie Fārlendas jaunkundzes durvīm.

      Tās atvēra asistente un viegli, augstprātīgi pasmaidīja.

      – Es vēlos pieteikties… – Hortenze paziņoja. – Es jūs jau brīdināju, vairs nav iespējams…

      – Es vēlos runāt ar Fārlendas jaunkundzi.

      Asistente paraustīja plecus, it kā uzstāt būtu veltīgi.

      – Pasakiet viņai, ka esmu strādājusi pie Karla Lāgerfelda, un ka man ir viņa parakstīta ieteikuma vēstule…

      Asistente svārstījās. Tad lika Hortenzei pagaidīt.

      – Paskatīšos, ko varu darīt…

      Atgriezusies viņa pavēlēja, lai Hortenze nāk līdzi.

      Fārlendas jaunkundze sēdēja pie gara, ovāla stikla galda. Iespaidīga sieviete: ļoti kalsna, ar blāvu ādu, milzīgām, melnām brillēm, kraukļa melnu matu mezglu, spilgti sarkanām lūpām, ausīs milzīgi zelta riņķi. Vāja, tik vāja, ka viņai burtiski varēja redzēt cauri.

      Viņa lika asistentei iziet un pastiepa roku pēc Karla vēstules.

      – Nekādas vēstules nav. Es nekad neesmu strādājusi pie Lāgerfelda kunga. Tas bija blefs, – Hortenze nesatricināmi paziņoja. – Es gribu dabūt šo darbu, tas ir man kā radīts. Es jūs pārsteigšu. Man ir tūkstošiem ideju. Es strādāju neatlaidīgi un ne no kā nebaidos.

      Fārlendas jaunkundze pārsteigta raudzījās viņā.

      – Un jūs domājat, ka tiksiet cauri ar tādām izdarībām?

      – Jā. Man vēl nav divdesmit gadu, esmu francūziete un mācos Svētā Mārtina skolas otrajā kursā. Pirmajā gadā tika uzņemti septiņdesmit cilvēki no tūkstoša… Manas modes skates tēma? Sex is about to be slow. Vienu no maniem tērpiem ir uzvilkusi Keita Mosa… To gan es jums varu pierādīt, man ir digitālais videodisks un preses publikācijas… un vispār es zinu, ka esmu labāka par tām piecdesmit pārējām kandidātēm.

      Fārlendas jaunkundze vērīgi nopētīja viņas melno mēteli, uzlocītās piedurknes, Balmain džinsus, lielo Dolce & Gabbana jostu, Hermes somu, Rolex pulksteni, un viņas roka uzgūla lietišķo biogrāfiju kaudzei.

      – Jūs ne tuvu neesat viena no piecdesmit kandidātēm, jūs varētu būt simtā… un tas ir tikai šodien!

      – Tātad es esmu labākā no simt kandidātēm!

      Fārlendas jaunkundze atļāvās vieglu smaidu, ko varēja uzskatīt par sirsnīgu.

      – Šis darbs ir kā radīts man, – Hortenze atkārtoja, nekavējoties izmantodama izdevību.

      – Viņas ir izraudzītas tāpēc, ka viņu darbs ir labs, ka viņas jau ir sevi apliecinājušas…

      – Viņas varēja sevi apliecināt tāpēc, ka viņām tika dota iespēja.

      Pirmā iespēja… Dodiet arī man vienu iespēju.

      – Viņām ir pieredze…

      – Man arī ir pieredze. Esmu strādājusi pie Vivjēnas Vestvudas un Žana Pola Gotjē. Viņiem nebija bail man uzticēties. Un es jau sešu gadu vecumā uzmēģināju savus pirmos tērpus manam plīša lācim! Fārlendas jaunkundze vēlreiz pasmaidīja un atvēra atvilktni, lai uzmeklētu vēl vienu pieteikuma veidlapu.

      – Jūs to nenožēlosiet… – Hortenze piebilda, juzdama, ka nedrīkst atkāpties. – Kādu dienu jūs intervijā varēsiet sacīt, ka bijāt pirmā, kura deva man iespēju, jūs kļūsiet par manas leģendas daļu…

      Fārlendas jaunkundze izskatījās ļoti uzjautrināta.

      – Man vairs nav nevienas pieteikuma veidlapas, vajadzēs pavaicāt, vai manai asistentei nav vēl kādas, ē…

      – Kortesa. Hortenze Kortesa. Tāds pats uzvārds kā konkistadoram. Iegaumējiet to labi…

      Fārlendas jaunkundze iegāja pie savas asistentes blakus telpā. Varēja dzirdēt, kā viņas sarunājas. Asistente apgalvoja, ka veidlapu vairs nav, Fārlendas jaunkundze uzstāja.

      Hortenze apsēdās. Sakrustoja garās kājas. Aplūkoja kabinetu, kurā valdīja nekārtība. Ar tikšanās datiem un telefona numuriem pieskribelēts plānotājs. Shiseido pūderis, sarkana Mac lūpu krāsa, izsmidzināms Chanel smaržu Chance flakoniņš, flomāsteri, daudz dažādu pildspalvu un tintnīcā ielikta rakstāmspalva.

      Tur nebija ne bērnu, ne vīra fotogrāfiju. Fārlendas jaunkundze savus svētkus pavadīs viena. Ar neuzkrāsotu seju, bālām lūpām, netīrās šķipsnās salipušiem matiem, ar vecām tupelēm kājās, loga rūtis kapās lietus, telefons klusēs, viņa pacels klausuli, lai pārliecinātos, vai tas darbojas, skaitīs dienas līdz brīdim, kad atkal varēs atgriezties darbā… Skumji svētki!

      Hortenzes skatiens turpināja slīdēt pa kabinetu un uzdūrās papīru kaudzītei. Tas bija biezs jau izraudzīto kandidāšu pieteikumu žūksnis.

      Kā lai kaut ko tādu aizpilda? Es to nekad neesmu darījusi.

      Es taču nevaru iet prom ar veidlapu, ja nezinu, kā to aizpildīt… Ierakstīt pietiekami daudz interesantu lietu, lai pieteikums nenonāktu papīrgrozā.

      Viņa pielēca kājās, atvēra somu, paķēra duci pieteikuma veidlapu. Viņa izpētīs savu konkurentu lietišķās biogrāfijas, lai izpušķotu un padarītu iespaidīgāku pati savējo un varētu pārspēt citas kandidātes.

      Tad viņa aizvēra somu, apsēdās, pārlika labo kāju pāri kreisajai un sāka to lēni šūpot, saskaitīja uz galda noliktās pildspalvas un dziļi ieelpoja.

      Fārlendas jaunkundze atgriezusies atrada Hortenzi rāmi sēžam ar somu klēpī. Viņa pasniedza Hortenzei lielu aploksni.

      – Atnesiet to rīt… Pēdējais laiks ir septiņpadsmitos; tiem, kuri nokavēsies, nekāds termiņš netiks pagarināts. Skaidrs?

      – Skaidrs.

      – Jums СКАЧАТЬ