Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ reizē man paveicās, tad tas notika tāpēc, ka Irisa dzina mani uz priekšu. Viņai pietika spēka mums abām, viņa nešaubījās, viņai nebija naktīs jāceļas, lai saskaitītu un atņemtu, viņai mani vajadzēja, Dig, viņai mani vajadzēja…

      Digeklēns nopūtās. Ja viņa sacīja “Dig”, tas nozīmēja, ka brīdis bija nopietns. Vai spraigs. Viņš piešķieba galvu te pa labi, te pa kreisi, lai mēģinātu saprast, vai runa ir par lielu laimi vai lielu nelaimi… Viņš nemierīgi noskatījās, kā viņa notupstas, saņem plaukstās viņa lielo, melno varonīgā bruņinieka galvu un to sabužina.

      Žozefīne meklēja patvērumu uz balkona un pievērsās zvaigznēm. Viņa atgāza galvu, iespieda rokas starp ceļgaliem, lūdza zvaigznēm, lai dod viņai spēku un mieru. Ar pārējo es pati tikšu galā… Dodiet man sparu un vēlmi, un es sākšu rīkoties, es jums apsolu. Ir tik smagi visu laiku būt vienai. Vienai pašai noturēties ikdienas dzīves viļņos.

      Viņa noskaitīja zvaigznēm savu lūgšanu, to, kura bija tik bieži piepildījusies.

      – Zvaigznes, lūdzu, izdariet tā, lai es vairs nebūtu viena, izdariet tā, lai es vairs nebūtu trūcīga, izdariet tā, lai es vairs nejustos nomocījusies, izdariet tā, lai es vairs netrīcētu no bailēm… Bailes ir mans ļaunākais ienaidnieks, bailes sasaista man rokas. Dāvājiet man mieru un iekšēju spēku, dāvājiet man to, kuru slepenībā gaidu un kam baidos tuvoties. Izdariet tā, lai es viņu atrodu un vairs nekad nepazaudēju. Jo mīlestība ir vislielākā bagātība, un bez šīs bagātības es nespēšu izdzīvot…

      Viņa lūdzās skaļā balsī, atdodama zvaigžņotajām debesīm visu savu raižu nastu. Klusums, nakts smarža, vēja čaboņa lapās – ilgās vientulības tik ierastās atbalsis pavadīja viņas vārdus un nomierināja satraukto garu. Viņas bailes pamazām izgaisa. Viņa no jauna uzelpoja, dedzinošās spīles atlaidās, viņa pagrieza galvu un izdzirdēja, kā apstājas taksometrs, lai izlaistu klientu, kā noklaudz durvis, kā sievietes papēži uz ietves izsit punktētu līniju un izgaist mājā, viņa nu gan pārnāk vēlu, vai viņa ir viena, vai arī atgriežas pie sava aizmigušā vīra? Nakts pārņēma svešādās krāsas un padarīja tās pazīstamas. Nakts vairs nešķita draudīga.

      Tomēr šovakar miers no debesīm nenokrita.

      Savilkusi dūres zem dūnu segas, Žozefīne atkārtoja: Zoē klade, Zoē klade, lūgdamās, lai Debesis liktu tai atkal atrasties. Zoē klade, Zoē klade, šie vārdi nerima rosīties viņas prātā, no tiem jau sāka sāpēt galva. Zoē un virtuve, Zoē un virces, mērces, suflē, kas te pacēlās, te sakritās, balti olu baltumi, kūstoša šokolāde, zeltains olas dzeltenums, nomizoti āboli, mīkla, kas lipa pie mīklas ruļļa, karamele, kas sadzeltēja, un krāsns, kura aprija kūku. Šajā burtnīcā bija visa Zoē dzīve: no Kenijas atvestais vistas cepetis, Antuāna “īstais” biezenis, viņas draudzenes Emmas garneles skandināvu gaumē, viņas vēstures skolotājas Astjē jaunkundzes drumstalmaize, Milēnas lazanja, Džuzepes lasis mīklā, Karambāras fondī un Ifigēnijas riekstu kārums… Šajās receptēs ar stāstu iestarpinājumiem bija paslēpta visa viņas dzīve. Viss, kas bija noticis, drēbes, ko viņa bija vilkusi mugurā, tas, ko kāds bija teicis, un kas no tā bija iznācis, viss, kas veidoja viņas personību. Lūdzu, zvaigznes, atdodiet viņai kladi, jums taču tā nemaz nav vajadzīga!

      – Tā bija skaista dāvana Ziemassvētkos, – Žozefīne piebilda, vērīgi raudzīdamās debesīs.

      Taču zvaigznes neatbildēja.

      Žozefīne piecēlās, no jauna ietinās segā, atgriezās dzīvoklī, pabāza galvu Zoē istabā, ieraudzīja, ka viņa guļ, piespiedusi pie lūpām sava rotaļu lācīša Nestora kāju… Piecpadsmit gadu vecumā Nestors vēl spēja viņu mierināt.

      Žozefīne atgriezās savā istabā, uzklāja segu uz gultas. Pavēlēja Digeklēnam apvelties uz paklāja. Bužinādama viņa silto kažoku, viņa aizvēra acis un skaitīja: Zoē klade, Zoē klade, Zoē klade… un tad viņu piemeklēja pēkšņa apskaidrība: atkritumu kastes! Zoē bija taisnība: ja nu Ifigēnija, kura nevarēja ciest ne mazāko nekārtību, patiešām bija izmetusi kladi ārā?

      Viņa pielēca kājās, priecīgas pārliecības pārņemta.

      Atkritumu tvertnes! Atkritumu tvertnes!

      Viņa aši uzvilka džinsus un biezu džemperi, uzāva zābakus, sasēja matus zirgastē, paķēra gumijas cimdu pāri, kabatas lukturīti, uzsvilpa Digeklēnam un nokāpa lejā, daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Iegāja telpā, kurā kā gaļas gabali miesnieka saldētavā bija sakarināts ducis divriteņu un divi trīsriteņi, ieraudzīja četras melnas, iespaidīgas, pārpildītas atkritumu tvertnes. Sajuta mitra pelējuma smaku. Sarauca degunu. Iedomājās par Zoē un apņēmīgi iegrūda abas rokas pirmajā atkritumu tvertnē.

      Viņa atvēra katru plastmasas maisu, rakņājās pa gļotainām, mīkstām, asām lietām, pa mizām, liellopa zupas kauliem, veciem sūkļiem, kartona iepakojumiem, pudelēm – šajā mājā gan neviens nedomā par atkritumu šķirošanu, viņa pukojās – lai atrastu kladi ar gludiem kartona vākiem.

      Viņas pirksti ar neredzīga cilvēka veiklību aptaustīja atkritumus. Vairākas reizes viņa bija spiesta aprauties, zaudējusi drosmi no sīvas, apdullinošas smakas.

      Viņa aizgrieza galvu, izvēlēdamās neredzēt, pa ko rakņājās un kam pieskārās viņas rokas, lai atrastu dārgo kladi. Viņa parakās dziļāk, pārlasīja, dažbrīd uzdūrās kaut kam četrstūrainam, kas līdzinājās kladei, izvilka to kabatas lukturīša gaismā: tas bija kurpju kastes vai saldumu kārbas vāks, viņa no jauna bāza rokas atkritumos, aizgrieza galvu, lai iekamptu svaigāku gaisu, apvaldītu nelabumu…

      Pēc trešās atkritumu tvertnes viņa bija gatava padoties. Grīda bija slidena, un viņai bija grūti noturēties kājās.

      Viņa izstaipīja rokas un nopūtās, zaudējusi drosmi. Kāpēc gan Ifigēnijai būtu vajadzējis izmest šo kladi?

      Viņa cienīja izglītību un skaļi apgalvoja, ka tā ir trūcīgo ļaužu vienīgā cerība. Viņus var izglābt vienīgi izglītība, Kortesa kundze, paskatieties uz mani, es neesmu gājusi skolā un tagad kožu pirkstos… Viņa nemūžam neizmestu ārā ar roku rakstītas piezīmes! Nekad! Viņa tās atšķirtu un sāktu pētīt, atbalstījusies uz elkoņiem abās klades pusēs…

      Taču Zoē sarūgtinājums, viņas asaru vētra, izmisumā sakniebtās lūpas Žozefīnei neļāva padoties.

      Viņa saņēma drosmi. Piespieda elkoņus pie sāniem, lai atgūtos. Beidzot viņas roka gumijas cimdā uzdūrās kaut kam četrstūrainam un cietam. Klade! Zoē klade!

      Viņa to izvilka, laimīga un lepna.

      Nopētīja kabatas lukturīša gaismā.

      Tā patiešām bija piezīmju grāmatiņa, melna piezīmju grāmatiņa, tomēr ne Zoē klade.

      Uz vāka nebija ne fotogrāfiju, ne krāsainu rakstu. Tā bija ļoti veca piezīmju grāmatiņa, kuras iesējums liecināja vienīgi par prasmīgu roku, kas bija to aplipinājusi ar vairākām līmlentes kārtām.

      Žozefīne novilka cimdus, atšķīra melnās piezīmju grāmatiņas pirmo lapu un kabatas lukturīša gaismā sāka lasīt.

      “Šodien, 1962. gada 17. novembrī, ir mana pirmā darba diena, pirmā filmēšanās diena. Esmu pieņemts darbā СКАЧАТЬ