Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ par dežūru grafiku. Šis darbs viņai būs kā radīts…

      Hortenze nožāvājās. Viņas interese par Ifigēniju bija zudusi.

      – Vai ir kādas ziņas par Anrieti?

      Žozefīne papurināja galvu.

      – Tā ir arī labāk, – Hortenze nopūtās. – Pēc visa, ko viņa tev nodarījusi!

      – Un tev pašai?

      – Nav nekā jauna… Un citādi?

      – Esmu saņēmusi vēstuli no Milēnas. Viņa vēl aizvien ir Ķīnā, taču grib atgriezties Francijā… Viņa lūdza, vai nevaru viņai palīdzēt… Es īsti nesapratu, vai viņa grib, lai es viņai sameklēju kādu darbu vai arī izmitinu viņu pie sevis…

      – Viņa ir jukusi!

      – Es neesmu viņai atbildējusi… Nezināju, ko lai saku.

      – Pareizi vien ir! Lai viņa tur sēž un liek mūs mierā!

      – Viņa noteikti jūtas vientuļa…

      – Tā nav tava problēma! Vai tu esi aizmirsusi, ka viņa ir bijusi tava vīra mīļākā! Tu joprojām esi nelabojama!

      Hortenze uzmeta viņai aizkaitinājuma pilnu skatienu.

      – Un kādi ir mūsu jaunie kaimiņi?

      Tiklīdz Žozefīne bija sākusi viņus aprakstīt, virtuvē vienās asarās iebrāzās Zoē.

      – Mammu, mammu! Es nevaru atrast savu recepšu kladi!

      – Vai tu to kārtīgi pameklēji visur?

      – Visur, mammu! Visur! Tās nekur nav…

      – Nē taču… Tu to esi kaut kur nolikusi un vairs neatceries, kur īsti.

      – Nē, es visu jau pārmeklēju, un nekur, nekur tās nav! Man vienreiz pietiek! Man ir apnicis! Es visu sakārtoju, bet Ifigēnija visu pārliek, viņa man visu sajauc!

      Ar asarām pilnajās Zoē acīs mirdzēja izmisums, ko nebija iespējams izgaiņāt ne ar kādiem vārdiem.

      – Gan mēs to atradīsim, tai nekas nav noticis…

      – Bet es labi zinu, ka ne! – Zoē kliedza aizvien spalgāk. – Es labi zinu, ka viņa to ir izmetusi ārā, viņa visu izmet! Es viņai simtreiz esmu teikusi, lai neaiztiek manu kladi, bet viņa neklausās! Viņa izturas pret mani kā pret mazu bērnu… It kā tā būtu parastu ķēpājumu klade! Ai! Mammu, tas ir briesmīgi, es tūlīt miršu.

      Žozefīne piecēlās, apņēmības pilna pati pameklēt kladi.

      Viņa izcilāja matraci, pārbīdīja gultu, pārskatīja drēbju skapi, pārstūma rakstāmgaldu, iztukšoja skolas somu, izpurināja veļu un zeķes, taču melno kladi neatrada.

      Zoē sēdēja uz paklāja, raudāja un slaucīja asaras savā sporta kreklā ar Snūpija attēlu.

      – Es to vienmēr nolieku šeit, uz sava rakstāmgalda. Izņemot tos brīžus, kad kladi aiznesu uz virtuvi… Taču es to vienmēr pēc tam atnesu atpakaļ… Tu taču zini, kā es to glabāju, mammu! Tā ir pazudusi, es tev saku, tā ir pazudusi. Ifigēnija, uzkopjot māju, to ir izsviedusi ārā…

      – Nē taču! Tas nav iespējams!

      – Ir gan, mammu, viņa ir nežēlīga! Viņa vienmēr grib visu izmest! Viņa atsāka raudāt ar jaunu sparu. Tas izklausījās pēc dzīvnieka, kurš gārdz mokās, gulēdams uz sāniem, un gaida savu galu.

      – Zoē, es tevi lūdzu! Neraudi! Gan mēs to vēl atradīsim…

      – Neatradīsim, tu to labi zini, un es vairs nekad mūžā negatavošu ēst! – Zoē iekliedzās un atkal sāka liet asaras. – Un nu man vairs nav ne atmiņu, ne pagātnes, tas viss bija manā kladē! Visa mana dzīve!

      Hortenze, nolaidusi skropstas, uzmeta māsai aizkaitinājuma un žēluma pilnu skatienu.

      Vakariņas norisinājās drūmā gaisotnē.

      Zoē raudāja pie sava šķīvja, Žozefīne nopūtās, Hortenze nebilda ne vārda, taču viņas pārmetuma pilnā klusēšana liecināja, ko viņa domā par šādām drāmām recepšu klades dēļ.

      Viņas mazliet nogaršoja vistu vīna mērcē, ko Žozefīne bija pagatavojusi uz lēnas uguns pirms Hortenzes ierašanās, un tad devās gulēt, sarunādamās klusi, it kā būtu atgriezušās no bērēm.

      Pēc brokastīm ar Gastonu Serirjē, kuru laikā viņš bija licis noprast, ka Žozefīnes autoratlīdzība ir krietni izsīkusi, viņai bija grūti iemigt. Viņa apgriezās uz muguras, meklēja ērtāko pozu, izmēģināja, kā nolikt labo roku, tad kreiso, iegrozīja kājas, taču viņas prātā nevaldāmu franču kankānu dejoja skaitļi, kas dzina viņu postā. Bija atgriezušās bailes no trūkuma. Bailes no skopošanās ar katru grasi. No nakts sīkajiem aprēķiniem lampas blāvajā gaismā. No šiem senajiem biedriem, kurus viņa domājās esam padzinusi no savas dzīves un kurus varēja pazīt pēc nemierīgas koka tupeļu klabēšanas.

      Tas bija pirmais baiļu vilnis.

      Viņa piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda, sameklēja bankas izrakstus, skaitīja un pārskaitīja, trīsreiz aprēķināja vienu un to pašu summu, visu sajauca, sāka no gala, kaut ko atņēma, vēlreiz pieskaitīja, pārbaudīja atkārtoti, jo bija aizmirsusi nekustamā īpašuma nodokli… Iedomājās, vai nevajadzētu pārdot dzīvokli, sameklēt kaut ko lētāku… Viņai vismaz piederēja skaists dzīvoklis labā rajonā. Viņa to varēja izdevīgi pārdot. Jā, bet vēl jau vajadzēja atmaksāt kredītu… Un vēl bija jāapmaksā Hortenzes studijas, Hortenzes dzīvoklis Londonā, Hortenzes ikmēneša pabalsts. Nevajadzēja runāt ar Serirjē.

      Viņa jau bija aizmirsusi par naudas grūtībām. Nu viņai no jauna bija jāiepazīst sīko aprēķinu radītās šausmas.

      Par Zoē viņai nebija jāraizējas. Toties Hortenze gan viņai iedvesa bažas. Vairs nepirkt viņai skaistas drēbes, likt pārcelties uz lētāku rajonu, neļaut darīt gan šo, gan to, nodoties sapņiem, kurus varēja īstenot… Neiespējami! Viņa apbrīnoja savas meitas sparu un godkāri. Viņa jutās atbildīga par meitas izsmalcināto gaumi. Viņai nekad nebija pieticis drosmes iebilst pret Hortenzes vēlmēm. Būs tikai taisnīgi, ja viņa tagad to darīs.

      Žozefīne izslējās, dziļi ieelpoja un sacīja sev: neatliek nekas cits, kā vien izdomāt grāmatas sižetu un ķerties pie darba. Ja jau es to esmu izdarījusi vienreiz…

      Un tad viņu pāršalca un sadragāja jauns baiļu vilnis. Krūtis sažņaudza nokaitētas spīles. Viņa vairs nespēja paelpot. Viņa smaka. Tad paberzēja ribas. Skaitīja, skaitīja, lai nomierinātos un atgūtu elpu. Viens, divi, trīs, man nekas neizdosies, septiņi, astoņi deviņi, es nekad negūšu panākumus, es tikai sapņoju, ka man tas izdosies, es divus gadus esmu gulējusi mānīgā mierā… divpadsmit, trīspadsmit, četrpadsmit, es esmu bibliotēkas pele, nevis rakstniece. Pele, kura pelna savu bifšteku pie putekļu un netīrumu klātu grāmatu plauktiem. Serirjē mani nosauca par rakstnieci, lai СКАЧАТЬ