Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

      Šērlija viņu atvairīja un uzlūkoja, uzjautrināta un pārsteigta.

      – Ja jau tu tā saki… tad tas noteikti notiks!

      Nākamajā dienā, sestdien, brokastu laikā, Žozefīne satikās ar Hortenzi.

      Viņa dzīvoja Endželā, kvartālā, kas līdzinājās Monmartrai. Laternas, kāpņu apvītas ieliņas, vecu krāmu bodītes. Kafejnīcu nosaukumi franču valodā. Viņas iekārtojās “Svētās Dievmātes katedrālē” uz Stadstrītas un Tebertonas stūra. Pasūtīja divas porcijas liellopu gaļas ar burkāniem un divas glāzes sarkanvīna. Nogaršoja maizi un secināja, ka tā patiešām ir bagete, nogaršoja sviestu, un tas garšoja kā Normandijas sāļais sviests.

      Hortenze atklāja uguni:

      – Tas ir noticis! Esmu kļuvusi par īstu anglieti!

      Viņai ir angļu izcelsmes līgavainis, Žozefīne sev sacīja, aizgrābti raudzīdamās meitā. Hortenze ir iemīlējusies. Mana meita ar akmens sirdi ir padevusies kādam tvīdā ģērbtam anglim. Vai viņš ir Hortenzes vecumā vai vecāks? Vai viņam ir sārti vaigi un noslīdējuši plakstiņi? Smails zods un kārs skatiens? Vai viņš runā caur degunu? Vai viņš prot runāt franciski? Vai viņam garšos teļa gaļas ragū, ko es viņam pagatavošu? Vai viņam patiks Karaļpils dārzi, Francijas karalienes Luksemburgas dārzā un Vogēzu laukums naktī? Un vecais tilts, un mazā Ferū iela, pa kuru klaiņoja Hemingvejs, kad viņam nebija ne graša? Viņa domās jau plānoja, kā parādīs šim puisim Parīzi, prātoja, kā uzliks lauru vainagu galvā šim vīrietim, kurš bija uzveicis nepiekāpīgo Hortenzi. Žozefīne uzmeta meitai aizkustinājuma pilnu skatienu.

      – Un kā tad sauc šo izskatīgo angli? – Žozefīne noprasīja, juzdama, ka sirds sāk pukstēt straujāk.

      Hortenze atkrita krēslā un sāka skaļi smieties.

      – Mammu, tu patiešām esi nelabojama! Nekā tāda vispār nav! Es vienkārši sestdienas vakarā kādā krodziņā nosvinēju sava mācību trimestra beigas un svētdienas rītā pamodos ar neiedomājamām galvassāpēm un nepazīstamu angli manā gultā. Tu smiesies, bet viņu sauca Pariss! I spent the night in Paris. Kad es viņam pateicu, ka tas ir idiotisks uzvārds, viņš gribēja zināt manējo un atcirta, ka tas ir briesmīgs, un tad viņš aizgāja, nebildis vairs ne vārda.

      – Tu gribi teikt, ka krodziņā savāci kaut kādu puisi un biji tik ļoti piedzērusies, ka ievilki viņu pie sevis gultā? – Žozefīne šausmās pārvaicāja.

      – Tieši tā arī bija, beidzot tu visu saprati… Varu derēt, ka sestdienas vakaros visi angļi dara tāpat.

      – Kaut kas traks, Hortenze! Un tu droši vien biji pārāk piedzērusies, lai iedomātos, ka…

      – …jālieto prezervatīvs?

      Žozefīne briesmīgi sakautrējusies pamāja ar galvu.

      – Un Gerijs? Vai tu ar viņu satiecies?

      – Nē. Nav laika. Un pēdējā reizē viņš mani nakts vidū pameta uz ielas…

      – Tas nemaz pēc viņa neizklausās, – Žozefīne iebilda.

      – Taču esmu dzirdējusi runājam, ka viņš nopietni pievērsies klavierspēlei. Ka viņš ir atradis sev skolotāju un burtiski skatās viņam mutē, tas viņam ir gan tēvs, gan pasniedzējs, gan paraugs… Viņš visu laiku vai nu spēlē klavieres, vai ir kopā ar šo cilvēku. Starp viņiem ir izveidojusies vīriešu draudzība… Aizraujoši! Cik var noprast, tad viņš pat atsakās šo skolotāju iepazīstināt ar saviem draugiem, lai varētu viņu atstāt vienīgi sev. Tas ir neprāts.

      – Man ir prieks par viņu. Nav labi dzīvot bez vīrieša, kuram līdzināties.

      Hortenze atmeta garos matus kā aizslaucīdama Geriju Vordu un tēva trūkumu zēna dzīvē. Tā nebija viņas problēma. Nekas no tā, kas Hortenzi neskāra tieši, nebija viņas problēma.

      Žozefīne iedomājās par Antuānu. Hortenzi un viņas tēvu reiz vienoja cieša tuvība, taču viņa par Antuānu nekad nerunāja. Viņai tas likās nevajadzīgi. Kas pagājis, tas pagājis, un nu ir jādomā par tagadni.

      Žozefīne neuzdrošinājās uzdot vēl kādu jautājumu un nolēma labāk pavaicāt, vai liellopu gaļa ar burkāniem garšo labi.

      Tas bija viņu pēdējais kopā pavadītais vakars. Nākamajā dienā Žozefīnei bija jādodas atpakaļ uz Parīzi.

      – Un ja nu mēs aizietu uz koncertu? – Šērlija ierosināja, ienākusi istabā, kurā bija apmetusies Žozefīne. – Man ir divas biļetes ļoti labās vietās, ko man atdeva draudzene. Viņa pati pēdējā brīdī netika, saslimis bērns…

      Žozefīne atbildēja, ka tā ir laba doma, un apvaicājās, kas būtu jāvelk mugurā.

      – Saposies, – Šērlija noslēpumaini atteica, – nekad jau nevar zināt…

      Žozefīne nemierīgi uzlūkoja viņu. – Vai tev padomā ir kāda viltība?

      – Man? – Šērlija iesaucās tēlotā sašutumā. – Kas vēl nebūs! Ko tu esi iedomājusies?

      – Nezinu… tu izskaties kā sazvērniece.

      – Drīzāk jau kā burvju flauta… Man ļoti patīk apmeklēt koncertus…

      Man pat nevajadzēja melot, Šērlija centās sev iestāstīt, man neko nevajadzēja iegrozīt. Es zinu vienīgi to, ka šovakar zālē atradīsies arī Filips.

      Agri no rīta Šērlija viņam bija piezvanījusi, lai apvaicātos, kā klājas Aleksandram, viņš bija sadrūmis, jau kuro dienu gripa. Viņa bija parunājusies ar auklīti Eniju, krietnu sievieti no Bretaņas, druknu, tuklu piecdesmitgadnieci. Viņa bija radusi tikt novērtēta, un izskatījās, ka viņu simpātijas ir abpusējas. Auklīte mūsdienās aizstāja Rasīna lugas. Viņa zināja visu un izklāstīja visus noslēpumus, par kuriem bija vērts runāt. Enija bija braša sieviete, kurai nepiemita ne mazākā ļaunprātība, un kuru varēja viegli pamudināt uz patērzēšanu. Viņa bija paskaidrojusi, ka Aleksandram jau ir labāk, ka temperatūra ir mazinājusies, un Šērlija bija pavaicājusi, vai drīkst atnākt viņu apciemot. Enija bija attraukusi: protams, taču Dipēna kunga nebūs mājās, viņam jāiet uz koncertu. Karaliskajā Albertholā, viņa bija lepni piebildusi, tur atskaņos Skarlati sonātes, un Dipēna kungam tās ļoti patīk. Enija nemaz neslēpa savu kvēli pret darba devēju.

      Šērlija bija nolikusi klausuli, un viņas prātā jau bija radies plāns. Aiziet uz koncertu un parūpēties, lai Filips un Žo starpbrīdī nejauši satiktos uz kāpnēm. Mīlestībā “kurš nemānās, neko neiegūst”, un ja šie abi ietiepīgi vēlējās tēlot nolādētus mīļākos, tad viņai nāksies kļūt par starpnieci.

      Kad abas apturēja taksometru, lai brauktu uz Kensingtongoru, smidzināja lietus. Šērlija ietinās garā, sārtā kašmira šallē.

      – Labāk būtu paņēmusi mēteli, – viņa izmeta un pateica šoferim adresi.

      – Gribi, lai es aizeju tam pakaļ? – Žozefīne СКАЧАТЬ