Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ asistentes pieredzi, izdomāja reklāmas pasākumu Horvātijā…

      Tad uzrakstīja savu adresi, elektroniskā pasta adresi, mobilā telefona numuru.

      Desmit minūtes pāri trijiem atstāja savu iesniegumu Fārlendas jaunkundzes birojā.

      Un devās uz staciju, lai sēstos Eurostar vilcienā un pavadītu Ziemassvētkus Parīzē.

      Aploksnē, uz kuras bija uzrakstīts Fārlendas jaunkundzes vārds, viņa bija ieslidinājusi pildspalvu ar apzeltītu Eifeļa torni, kurš tumsā mirdzēja.

      OTRĀ DAĻA

      Dažreiz dzīve mēdz izklaidēties.

      Tā mums piedāvā dimantu, kas noslēpts zem metro biļetes vai aizlikts aiz aizkara. Noglabāts kādā vārdā, skatienā, mazliet muļķīgā smaidā.

      Ir jāpievērš uzmanība sīkumiem. Tie nokaisa mūsu dzīvi ar smalkiem olīšiem un mūs vada. Brutāli ļaudis, steidzīgi cilvēki, tie, kuri nēsā boksa cimdus vai izspārda granti, par sīkumiem neliekas ne zinis. Viņi vēlas būt lieli, iespaidīgi, mānīgi spoži, viņi negrib zaudēt ne mirkli, noliecoties pēc graša, salmiņa, trīcoša cilvēka rokas.

      Bet, ja viņi padomātu, ja viņi apturētu laiku, tad atklātu, ka dimanti slēpjas pastieptajā rokā…

      …vai kādā atkritumu kastē.

      Tieši tā notika ar Žozefīni šajā 21. decembra vakarā.

      Viesības jau bija pašā karstumā.

      No Anglijas bija atgriezusies Hortenze, un dzīve pēkšņi sāka ritēt straujāk. Tūkstošiem lietu, par ko stāstīt, tūkstošiem projektu, tūkstošiem dziesmu, ko dungot, tūkstošiem drēbju, ko mazgāt, un saburzīta blūze, ko gludināt, tūkstošiem satraucošu piedzīvojumu, atgādini man, lai piezvanu Marselam, man viņam jāpalūdz… un tie telefoni, un tie saraksti, un vai tu zini, un pasaki man, kāpēc, un tas brīnišķīgais piedzīvojums, ko viņa atstāstīja mātei un māsai, sēdēdama virtuvē: atgadījums ar Harrods skatlogiem. Vai vari iedomāties, mammu, vai vari iedomāties, Zoē! Man būs atvēlēti divi skatlogi, un mans vārds ar lieliem burtiem būs rakstīts Naitsbridžas Bromptonroudā! Divi skatlogi ar Hortenzes Kortesas vārdu Londonas visapmeklētākajā veikalā! Nu labi, tas nav ne elegantākais, ne izsmalcinātākais, taču to apmeklē visvairāk tūristu, visvairāk miljardieru, neskaitāmi cilvēki redzēs manu neatkārtojamo, brīnišķīgo talantu!

      Un Hortenze iepleta rokas, un sāka virpuļot pa virtuvi, virpuļot pa priekšnamu, virpuļot pa viesistabu, satvēra Digeklēnu aiz ķepām un griezās, griezās, un bija tik smieklīgi noskatīties, kā lielais lempis Digeklēns, kurš īsti nesaprata, vai ļaut ar sevi tā izrīkoties, un uzmeta Žozefīnei pārsteiguma pilnu, nemierīgu skatienu, kas meklēja apstiprinājumu, beigu beigās tomēr sāka sekot Hortenzes soļiem un priecīgi riet.

      – Bet vai tu esi pārliecināta, ka šajā konkursā esi uzvarējusi? – Žozefīne noprasīja, kad Hortenze aizelsusies atkrita uz krēsla.

      – Nevis pārliecināta, māt, bet gan vairāk nekā pārliecināta. Citādi nemaz nevar būt! Esmu uzlabojusi savu lietišķo biogrāfiju ar gleznainiem un svētsvinīgiem faktiem un varoņdarbiem. Izstrādājusi divas idejas, no kurām vienu es uzskatu par ģeniālu: “Kā lai ziemā nēsā žaketi?” Vai to vajadzētu vilkt kopā ar biezu džemperi, ar šalli, kā jaku, kas nevērīgi sasieta ap vidukli, vai, gluži pretēji, piegriezt no liela vilnas auduma gabala, lai izceltu pusmēteli? Žakete ziemā rada lielas problēmas! Ja to nevelk, ir auksti, bet, ja to pavelk zem mēteļa, ir karsti! To vajag pārveidot! Padarīt biezāku, nepadarot platāku siluetu, padarīt plānāku, neriskējot dabūt plaušu karsoni. Es esmu to izstrādājusi, uzzīmējusi skices. Fārlendas jaunkundze mani ir ievērojusi, es tikšu izraudzīta… par to nav jāuztraucas!

      – Un kad tu to uzzināsi?

      – Otrajā janvārī… Otrajā janvārī iezvanīsies mans telefons un es uzzināšu, ka esmu uzvarējusi. Kaut jūs spētu aptvert, cik satraukta esmu! Man ir desmit dienas laika, lai izdomātu jaunu ideju, es izstaigāšu Parīzi, izpētīšu skatlogus, visu pārdomāšu un radīšu jaunu ideju, ģeniālu ideju, kuru atliks vienīgi īstenot… Bimbambum! Un es būšu Londonas karaliene!

      Un viņa pielēca kājās un viegli, draiskulīgi palēcās, lai apliecinātu savu optimismu un labo omu.

      – Šovakar, lai to nosvinētu, es tev pagatavošu ābolu drumstalmaizi! – Zoē nolēma, saraustīdama Hortenzes dāvināto sporta kreklu ar sunīša Snūpija attēlu.

      – Paldies, māšuk! Un tu man iedosi recepti, lai Anglijā varu to pagatavot puišiem? Ir daudz kā tāda, par ko man viņiem jāizlūdzas piedošana!

      – Jā! Jā! – Zoē iesaucās, glaimota, ka tikusi pagodināta ar dalību Hortenzes Londonas dzīvē. – Tu taču pateiksi, ka tā bija mana? Tu pateiksi, ka to recepti tev iedevu es?

      Un viņa aizskrēja uz savu istabu, lai uzmeklētu savu dārgo, melno kladi un nekavējoties ķertos pie ābolu drumstalmaizes gatavošanas.

      – Ak! Māt, es esmu laimīga! Tik laimīga… Ja tu zinātu!

      Hortenze izstiepa rokas un nopūtās:

      – Cik nejauki, ka jau nav otrais janvāris, cik nejauki!

      – Bet… un ja nu tev tomēr nepaveiksies? Varbūt tev nevajadzētu tā aizrauties…

      Viegls, nicinošs smaids, plecu paraustīšana, pret griestiem pavērstas acis un ilga nopūta.

      – Kā gan man var nepaveikties? Tas taču nav iespējams! Es šo sievieti esmu atrāvusi no zemes, ieinteresējusi, aizkustinājusi, piepildījusi viņas vientulību ar milzīgu sapni, viņa to ir ieraudzījusi ar manu palīdzību, pieskārusies savai jaunībai, atguvusi cerības… turklāt es esmu iesniegusi nevainojamu lietišķo biogrāfiju. Viņai nekas cits neatliks, kā vien izvēlēties mani! Es tev aizliedzu nodoties kaut vismazākajām negatīvajām domām, tu vari mani aplipināt!

      Un viņa atbīdīja krēslu, lai tiktu tālāk no mātes.

      – Es to pateicu piesardzības labad, – Žozefīne atvainojās.

      – Nu labi! Nekad vairs tā nesaki, jo citādi tu man piesauksi nelaimi! Mēs esam dažādas, māt, neaizmirsti to, turklāt, lai kā arī būtu, es nevēlos kļūt tāda kā tu… šajā ziņā, – viņa piebilda, lai mazinātu sava apgalvojuma nelāgo iespaidu.

      Žozefīne nobālēja. Viņa bija piemirsusi, cik Hortenze spēja būt apņēmīga, cik liels bija viņas talants pārvērst dzīvi par kūsājošu pasākumu. Viņas meita soļoja uz priekšu, turēdama rokā burvju nūjiņu, kamēr viņa, Žozefīne, lēkāja kā artrīta piemeklēts krupis.

      – Tev taisnība, mīļā, tevi noteikti izraudzīsies… Es gluži vienkārši baidos par tevi. Tās ir mātes jūtas…

      Izdzirdējusi pieminam mātes jūtas, Hortenze saviebās un palūdza, vai nav iespējams parunāt par kaut ko citu. Viņai tā patika labāk.

      – Un Ifigēnija? Kā viņai klājas? – viņa pavaicāja, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

      – Viņa СКАЧАТЬ