Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ar medikamentu kravu. Lilianu, kā viņu dēvēja visi Tītona apgabalā strādājošie policisti, iztaujāja pirmo un tad pavadīja atpakaļ uz uzgaidāmo telpu patruļas policijas kazarmās desmit jūdzes uz dienvidiem no Džeksonas.

      – Es piezvanīju jūsu znotam un pateicu, ka jums ir ļauts doties prom, – pastāstīja Gārts. – Viņš drīz ieradīsies un aizvedīs jūs pie jūsu meitas. Ģimene jūs ar nepacietību gaida.

      – Es pagaidīšu kopā ar jums, misis Petersone, – Džeimija pieteicās.

      Nākamais nopratināšanas telpā iegāja Viljams. Pēc divdesmit minūtēm viņš atgriezās ar apmierinātu sejas izteiksmi – tā liecināja, ka, nenieka nezinādams par ieročiem, ar likumsargiem viņš tomēr runāt prot. Viņš bija atguvis advokātam piedienīgu stāju un netīrajā, saplēstajā uzvalkā izskatījās pat cienīgi.

      Pēc tam gāja Džeimija. Kevana bija viņai piekodinājis atbildēt uz policistu jautājumiem tieši, bez aplinkiem, taču nekad nedrīkstēja stāstīt vairāk kā prasīts un nedrīkstēja arī mēģināt policistus mānīt.

      Tad pienāca Kevanas kārta. Telpā spilgtas lampas apspīdēja vienkāršas, neizgreznotas sienas, divus krēslus un nelielu galdu. Koncentrējoties uz tādiem sīkumiem, viņam labāk padevās iegrožot emocijas.

      – Vai kafiju gribi? – Gārts vaicāja. Uz galda bija krūze un polistirola krūzītes. Turpat atradās arī magnetofons.

      – Kofeīns noderētu gan, – Kevana atzina un ielēja sev vienu krūzi. Rokas pulkstenis rādīja pusvienpadsmit vakarā, taču adrenalīna atplūdu iespaidā viņš jutās tik saguris, it kā būtu četri naktī.

      – Vai esi gatavs? – taujāja Gārts.

      – Kad vien teiksi. – No Kevanas džinsiem un krekla vējoja dūmu dvaka. Kakls un roka sāpēja. Uz muguras vietā, kur lode bija atsitusies pret bruņuvesti, pletās sāpīgs zilums. Taču vismaz kājas un krūtis vairs nespieda smagums, jo bruņuveste bija novilkta.

      Policists piespieda magnetofona ieraksta pogu. – Runā kapteinis Gārts Bredoks. Tiek iztaujāts Ārons Stodards. – Viņš nosauca laiku, vietu un datumu. – Izstāsti visu saviem vārdiem!

      Gaidīdams nopratināšanu, Kevana bija izmantojis laiku lietderīgi un sakārtojis domas. Tikai pabeidzis notikumu izklāstu, viņš ļāva emocijām vaļu. – Lai nolādēts, man nav ne mazākās jausmas, kāpēc tā notika!

      – Mēs atradām jūsu snaiperi.

      Kevana satraukts paliecās uz priekšu. – Vai viņš atbild uz jautājumiem?

      – Grūti iegūt atbildes no līķa. Viņam sejā ielaistas četras lodes.

      Viegli satricināts, Kevana atbildēja tikai pēc brīža. – Tas izskaidro četrus pistoles šāvienus, kurus mēs dzirdējām.

      – Šauts ar sprāgstošo munīciju. Lodes izkropļojušas vaibstus tik ļoti, ka pat snaipera paziņām būtu grūti viņu sazīmēt. Zobi ir tā izpostīti, ka būtu bezjēdzīgi meklēt stomatoloģisko ierakstu datubāzē. Jautājums ir viens. Kurš ar viņu tā izrīkojies?

      Kevana brīdi pārdomāja. – Vienīgais iespējamais kandidāts būtu kāds no uzbrucēju vienības. Bet tas nešķiet loģiski. Vai atradāt personas apliecību?

      – Nē.

      – Vai nosūtījāt viņa pirkstu nospiedumus FIB?

      – Nevarējām. Viņam nogriezti pirkstu gali.

      Šāda ziņa Kevanu satrieca vēl vairāk.

      – Tie četri, kurus tu nogalināji… – Gārts ierunājās.

      – Biju spiests nogalināt.

      – Viņu pirkstu nospiedumi gan atradās visnotaļ ātri. Šie vīri bija tikko iznākuši no cietuma. Pēdējā pusotra mēneša laikā.

      – Pusotra mēneša?

      – Nevaru iedomāties, kā viņi sanākuši kopā. Viņi izcieta sodu četrās dažādās ieslodzījuma vietās: Pensilvānijā, Alabamā, Kolorādo, Oregonā. – Gārts paslidināja pāri galdam papīra lapu. – Vai kāds no šiem vārdiem tev šķiet pazīstams?

      Cerību pilns, Kevana tos izlasīja, taču bija spiests atzīt, ka nevienu nezina. – Četri cietumi dažādās vietās? Viņi noteikti bijuši savstarpēji pazīstami vēl pirms nonākšanas ieslodzījumā.

      – Nekas par to neliecina. Nav nekādu pierādījumu, ka šo vīru ceļi jebkad agrāk krustojušies. Taču viena kopīga iezīme tomēr ir. Bruņota laupīšana. Bandu apšaudes. Izvarošana. Visi četri bijuši īsteni varmākas.

      – Man šķiet, ka neilgi pirms uzbrukuma es viņus un pārējos drauģeļus redzēju degvielas uzpildes stacijā pie Aļņu krustojuma, – Kevana stāstīja. – Uzvedība neliecināja par ielu noziedzniekiem; viņi nebija tramīgi, nervozi vai impulsīvi, izturējās rāmi, savaldīgi. Izskatījās kā īsti benzīntanka operatori.

      – Taču lietās sacīts, ka viņi ir noziedznieki no ielas. Kā gan piepeši viņi kļuvuši par… “operatoriem”, kā tu saki? Neparasts vārds. Bieži tādu negadās dzirdēt. Tas tavs automobilis… Rūpīgāk aplūkojis to, kas palicis pāri, es ievēroju, ka tam bija ložu droši logi, bruņu plātnes korpusā, dubultās riepas… Atgādini, ar ko tu agrāk pelnīji iztiku.

      – Es darbojos apsardzes jomā.

      – Miesassargus, kurus šaipusē gadās redzēt… – Gārts ieminējās. Kevana ienīda vārdu “miesassargs”. – … parasti nolīgst izklaides biznesa pārstāvji un sportisti, kas devušies atvaļinājumā. Lielākoties ar nodomu izrādīties šādā klusā, rāmā apkaimē. Lai apliecinātu pārējiem savu svarīgumu. Taču tu nemaz nelīdzinies rīkļurāvējiem, kurus dažas slavenības mēdz pieņemt darbā par miesassargiem.

      – Es esmu pieticīgs cilvēks.

      – Tev acīmredzot nepatīk, ka tevi sauc par miesassargu, – Gārts secināja. Kevana cieta klusu. – Vai tu slēp kaut ko tādu, kas man būtu jāzina?

      Kevana brīdi vilcinājās. – Jā. Mūsu aprindās šo amatu sauc par “sargu”. Agrāk es strādāju starptautiskā apsardzes firmā Global Protective Services. Mans profesionālais pseidonīms bija “Kevana”.

      – Profesionālais pseidonīms?

      – Es glābu dzīvības cilvēkiem, kuri parādās CNN un uz Washington Post un Wall Street Journal vākiem. Šiem cilvēkiem bija nepieciešama pārliecība, ka viņi bez šaubīšanās drīkst uzticēt man konfidenciālu informāciju un vēlāk neviens nenāks un nepierunās mani atbildēt uz jautājumiem par viņiem.

      – Vai tu domā policiju un nopratināšanu?

      – Mani agrākie klienti no policijas vairītos.

      – Ar tādiem mums jau ir bijusi darīšana.

      – Un viņi vairs man neuzticēsies.

СКАЧАТЬ