Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Pūlēdamies tās neievērot, Kevana pārslēdza ātrumu, pagrieza stūri un lielā ātrumā piebrauca cieši klāt verandai, gandrīz aizķerdams pakāpienus. Ar nodomu viņš apstādināja auto ieslīpi, lai aizmugure būtu tuvāk verandai nekā priekšpuse, šādi nodrošinot kaut nelielu aizsegu.

      Smagā bruņuveste kavēja kustības. Cenzdamies atgūt elpu, vīrietis pasniedzās pēc aizmugures durvju roktura un atgrūda tās vaļā. Atvērtās automašīnas durvis bija tieši pretī mājas durvīm.

      – Ātrāk! – viņš uzsauca pārējiem.

      Redzot mājā zaigojam liesmas, Kevana apjauta, ka pamudinājums ir lieks. Durvis atsprāga vaļā, Džeimija un misis Petersone izsteidzās ārā, un Endželo izgrūda Viljamu. Miklie dvieļi uz galvām kūpēja. Soļiem dimdinot, visi skriešus šķērsoja verandu, Džeimija iegrūda misis Petersoni priekšējā sēdeklī, Endželo spēcīgi iestūma Viljamu aizmugurē, pats ietrausās blakus un pēkšņi iekliedzās: – Roka! Mierda!

      Džeimija apsēdās blakus misis Petersonei priekšējā sēdeklī un aizcirta durvis. Endželo sekoja viņas paraugam aizmugurē.

      – Cik smagi esi ievainots? – Kevana uzsauca Endželo, traukdamies prom no mājas. Nācās pacelt balsi, jo lodes skaļi kapāja automašīnu kā krusa.

      – Tikai skramba. Pakustināt varu. Hijo de puta, asiņo gan!

      Džeimija paķēra no cimdu nodalījuma santehnikas līmlentes rituli un pasvieda Endželo.

      – Šāvēju labais draugs, – novērtēja Endželo. Viņš iedeva Viljamam paturēt šauteni, pats tikmēr, atāķējis bikšu kabatai piestiprināto atvāžamo nazi un ar vienu īkšķa kustību to atvēris, pārgrieza krekla kreiso piedurkni. Ford Taurus traucās pāri pļavai un lodes pātagoja bruņojumu. Kevana atpakaļskata spogulī uzmeta aci biedram, kurš apsaitēja brūci.

      – Piesprādzējieties! – Kevana pavēlēja, pūloties sataustīt savu drošības siksnu.

      Ložu drošajos logos parādījās bojājumu zvaigznītes. Šāds stikls gan atvaira ložu triecienus, ja tie nav tuvu viens otram, bet tas kļūst neizturīgs, ja vairākas lodes trāpa vienā un tai pašā vietā. Kevana nepatikā saviebās, jo zvaigznīšu kļuva arvien vairāk.

      Pēc tam radās citas raizes. Saspringti stūrēdams, viņš juta, ka labā priekšējā riepa nodreb no lodes trieciena. Ar pāršautu riepu varētu nobraukt vēl kādas piecas jūdzes; tad tā būtu pavisam tukša. Bet atkārtoti trāpīgi šāvieni bija cita lieta.

      “Riepas arī ir uzlabotas,” Kevana pūlējās sevi mierināt. “Viss būs labi, viss nokārtosies, tās izturēs.”

      Uzbrucējiem, kas bija izvietojušies mežā, šautenes nebija aprīkotas ar skaņas slāpētājiem, un šāvienu blīkšķi bija apdullinoši. Pa kreisi no automašīnas kā traki auļoja zirgi.

      – Kāds izdzirdēs šāvienus un izsauks policiju, – Viljams cerīgi ieteicās.

      – Tuvākie kaimiņi dzīvo pāris jūdžu attālumā. Viņi šāvienus no šīs puses dzird nepārtraukti, – Kevana atteica un iespieda akseleratoru dziļāk, un putekļu mākonis aiz automašīnas palielinājās. – Šajā norobežotajā kanjonā klintis apslāpē šāvienu troksni. Neviens tam nepievērsīs uzmanību.

      – Bet viņi pamanīs dūmus un izsauks glābšanas dienestu, – Viljams nerimās.

      – Paies laiks, kamēr dūmi pacelsies virs kanjona. Un ārkārtas dienesti ieradīsies vēl pēc kāda laika.

      – Vai tu nevari man kaut vienu reizi samelot?

      Nonākuši pie mežmalas, panikas pārņemtie zirgi cirtās atpakaļ.

      “Jūs tik pamēģiniet tiem kaut ko nodarīt!” Kevana klusībā draudēja šāvējiem, kas slēpās starp kokiem.

      Dzīvnieki nevaldāmā galopā metās transportlīdzekļa virzienā. Lodes no jauna iezīmēja zvaigznītes uz stikla. Kevana pagrieza automašīnu iepretim meža ceļam, kas viņus aizvestu līdz šosejai. Tiesa, zirgi skrējienā draudēja nosprostot ceļu, un viņš baidījās, ka var ietriekties dzīvnieku barā.

      Pēkšņi pašķīda asinis, viens no zirgiem krita un pēc inerces vēl pāris reižu vēlās pa pļavu.

      Niknuma pārņemtais Kevana apbrauca apkārt dzīvnieka ķermenim un lielā ātrumā vadīja automašīnu starp kokiem. Tagad šāvēji kanjona austrumu un rietumu malās automašīnu nevarēja redzēt. Nu viņus apdraudēja vienīgi uzbrucēji mežā dienvidu pusē. Kreisā priekšējā riepa šķita pamīksta, labā bija tāda pati, taču pa meža ceļu jābrauc vēl tikai ceturtdaļjūdzi.

      Kevana cerēja, ka viņi drīz nonāks uz lielceļa. Izbraukdams no līkuma, kur tālāko pārredzēt neļāva biezi saauguši koki, viņš piespieda pults pogu, lai atvērtu vārtus – taču attapa, ka tas ir bezjēdzīgi, jo elektrības vadi bija pārgriezti.

      Pat nepaguvis apsvērt, kā rīkoties, Kevana ieraudzīja pie vārtiem šķērsām novietotu furgonu, kas aizsprostoja ceļu. Abās pusēs furgonam koki auga cieši blakus, tāpēc apbraukt to nebija iespējams. Nāksies to taranēt, ietriekties vietā, kur furgons ir visvieglākais, – pie spārna aiz pakaļējās ass. Ford Taurus smagais bruņojums ļaus ar kārtīgu bliezienu pavirzīt furgonu nost un aizspraukties garām. Taču, nospiezdams slēdzi, lai atslēgtu automašīnas gaisa spilvenus, Kevana pamanīja, ka furgons izskatās iegrimis. Tajā bija ievietots kaut kas smags.

      “Man nekādi neizdosies to nogrūst nost,” viņš nodomāja.

      Aiz furgona bija noslēpies vīrietis, kurš tagad atklāja uguni pa Ford Taurus priekšējo stiklu – salonā sabira stikla šķembas. Kevana spēcīgi nospieda bremzes pedāli, un automašīna slīdēdama apstājās – pasažieri, pat drošības jostu turēti, strauji sasvērās uz priekšu. Viņš aši pārslēdza ātrumus un strauji aizbrāzās pa meža ceļu atpakaļgaitā.

      Cauri priekšējam vējstiklam ar būkšķi iztraucās lode.

      – Pieliecieties!

      Kevana iebrauca līkumā atpakaļgaitā, nonāca vietā, kur ceļš kļuva nedaudz platāks, noņēma kāju no akseleratora un vienlaikus pagrieza stūri par ceturtdaļu. Automobilis pagriezās pa simt astoņdesmit grādiem un, viegli aizskardams koka stumbru, nostājās pretējā braukšanas virzienā. Bez kavēšanās Kevana ielika ātrumā un nospieda akseleratoru. Riteņi pasvieda smiltis pretī šāvējiem, kas steidzās nopakaļus, šaudami pa automašīnas aizmugures riepām – smilšu mākonis īslaicīgi apgrūtināja tēmēšanu.

      Taču Kevana apzinājās, ka drīz arī aizmugurējās riepās radīsies ložu izrauti caurumi. Aizvien mīkstākās priekšējās riepas jau krietni apgrūtināja stūrēšanu. Simt astoņdesmit grādu pagrieziens to stāvokli bija tikai pasliktinājis. Izbraukdams no meža pļavā, vīrietis saprata, ka priekšējie riteņi balstās uz tajos iestiprinātajiem plastmasas diskiem, kas bija kā ritenis ritenī. Zaudējusi parastās amortizācijas spējas, automašīna lēkāja pa ceļa bedrēm.

      – Mēs visi iesim bojā! – Viljams iesaucās.

      – Nav tiesa! – Cauri СКАЧАТЬ