Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Petersonei un iespiedās blakus šoferim.

      – Endželo, skaties pulkstenī! – Kevana uzsauca. – Kad būs pagājusi tieši pusotra minūte, paziņo Džeimijai!

      – Un kas man būs jādara? – taujāja Džeimija.

      – Turpini braukt, kamēr sagaidīsi Endželo signālu. Tad atgriezies pa to pašu ceļu, līdz nonāksi atpakaļ pie dūmu mākoņa.

      – Kāpēc? Ko tu grasies…

      – Kad atgriezīsies, apstājies tieši pirms dūmu mākoņa. Es no tā izniršu tavā pusē. Tikai esiet vērīgi un nenošaujiet mani.

      Kevana nospieda bremžu pedāli, un cietās iekšējās riepas ieurbās zemē, apstādinot spēkratu. Viņš dziļi ieelpoja, atgrūda vaļā durvis un metās dūmu mutulī.

      Dzirdēdams, kā durvis aizcērtas un automašīna drāžas tālāk, viņš skrēja līdzi vēja nestajiem dūmiem. Lai arī viņš bija aizturējis elpu, uzmācās klepus, un dūmi koda acīs. Nāsis un rīkle kaisa.

      Elpot pamazām kļuva vieglāk. Dūmu mutuļi pašķīrās, un Kevana redzēja saules starus apmirdzam strautu, kas vijās cauri kanjonam. Bruņuvestei sitoties pret ribām, Kevana vēlās lejup pa tā krastu.

      Ūdens malā viņš dziļi ieelpoja, un plaušas piepildīja vēsais, spirdzinošais gaiss.

      Pieliecies viņš steidzās gar straumi, līdz dūmi palika aiz muguras. Tad pa nogāzi viņš uzrāpās līdz krasta malai un piesardzīgi vērās pāri pļavai uz priedēm un apšukrūmiem. Dūmi, kas mutuļoja aiz muguras, neļāva ienaidniekiem saskatīt Kevanas galvas apveidu. Viņš notēmēja šauteni.

      Atmiņā atausa vīri, kurus viņš pa ceļam uz mājām bija pamanījis degvielas uzpildes stacijā – tie noteikti bija Dzeltenā Stāvokļa operatori.

      “Kādēļ? Es jau esmu izstājies no spēles. Kālab piepeši esmu kļuvis par mērķi?”

      Taču tik daudz bija skaidrs – ja šāvēji ir tie paši vīri, viņu ir desmit. Stāvēdams pie degvielas sūkņa, Kevana bija svešos saskaitījis. Vēl jāpierēķina snaiperis austrumu nogāzē un līdz ar viņu neapšaubāmi arī novērotājs. Kopā divpadsmit.

      Aiz muguras krāca un krakstēja degošā māja, kurā ar sprādzienam līdzīgu blīkšķi sagruva kaut kas smags.

      “Divpadsmit,” viņš klusi atkārtoja. “Palūkosim, vai nevaram spēkus mazliet vienādot.”

      Automobilis traucās uz kanjona ziemeļpusi un droši vien jau bija izbraucis no dūmu aizsega. Šāvēji, kas iepriekš atradās mežā ielejas viņā pusē, noteikti dzinās tam pakaļ. “Viņi noteikti izvēlēsies vieglāko ceļu un izskries no meža, dosies pāri zālājam gar kokiem. Un te jau viņi nāk,” Kevana apmierināts konstatēja, miegdams acis un vērdamies dienvidu virzienā uz šāvēju, kuru atcerējās redzējis uz meža ceļa. Vīrs gar kokiem steidzās pakaļ Ford Taurus.

      Kevana notēmēja, piespieda šautenes mēlīti, un lode izrāva caurumu ienaidniekam kaklā. Vīrietis nokrita, it kā viņu kāds būtu parāvis aiz virves, kas aptīta ap potītēm.

      Starp kokiem Kevana ieraudzīja skrienam vēl vienu šāvēju. Trāpīgais šāviens atrāva tam daļu galvas. Trešajam vīram, kurš bija skrējis pa priekšu, radās aizdomas, un viņš apstājās, lai palūkotos atpakaļ. Pat tādā attālumā varēja labi saskatīt izbīli viņa sejā, kad vīrietis ieraudzīja kritušos biedrus un metās koku aizsegā. Taču nepaguva. Kevanas lode sadragāja viņam pakausi. Vīrieša kājas vēl skrējienā saļodzījās kā lupatu lellei, un viņš bez dzīvības krita uz priekšu.

      Ceturtais vīrs, kurš atradās vēl tālāk priekšā, katrā ziņā noskārta, ka noticis kāds misēklis. Kamēr Kevana meklēja viņu tēmēklī, tas raudzīja patvērumu starp kokiem. Kevana izšāva uz skrienošo stāvu, un tas uztriecās virsū priedes zaram, asinīm nošķiežot zaļās skujas – bēglis pasvieda rokas gaisā, it kā padodoties. Otrs šāviens trāpīja pakausī – mati likās pašķiramies, un pašķīda asinis. Vīrietis nokrita.

      Kevana centās saskatīt vēl kādu sekotāju, taču neviena nemanīja.

      “Viņi ir sapratuši, kas notiek,” Kevana nodomāja. “Izvietojušies aizsegā. Un tagad tie…”

      Tiklīdz viņš bija noripojis lejā pa nogāzi pie strautiņa, lodes uzšķērda zemi. “Četri. Es novācu četrus. No divpadsmit.”

      Ford Taurus dzinēja rūkoņa mainīja toni – Džeimija bija apgriezusi automašīnu un devās atpakaļ. Atkāpies gar strautu līdz mutuļojošo dūmu mākoņiem, viņš uzrāpās augšup, dziļi ieelpoja un ienira dūmos.

      Cieši aizvēris acis, Kevana devās pretī automobilim, kas pamazām tuvojās. Nāsis un rīkle dega kā ugunī.

      Motors ducināja arvien tuvāk.

      Viņš pielika soli un klusībā mudināja: “Džeimij, pasteidzies!”

      Pēc brīža varēja dzirdēt turpat blakus apstājamies automašīnu. Atvēris acis, kurās uzreiz sariesās asaras, Kevana pieliecās un iznira no dūmiem. Klepus pārņemts, viņš lūkojās uz automašīnu. Cauri ložu triecienu izraibinātajiem sānu logam Džeimijas seju bija grūti saskatīt, tomēr varēja manīt, kā sasprindzinājumu nomaina atvieglojums. Atvēris aizmugures durvis un iekāpis salonā, Kevana ievēroja, ka pretējo durvju logā rēgojas caurums. Apkārt valdīja asiņu smārds. Endželo bija sagumis sēdeklī un nekustējās.

      Viljams, asiņainas masas nošķaidīts, stingi lūkojās taisni uz priekšu.

      – Divi logi sadragāti! – uzsauca Džeimija, kas bija iegrimusi zemu šofera sēdeklī. – Arī pārējie vairs ilgi neizturēs.

      Kevana izmisīgi centās izdomāt nākamo gājienu. Meža ceļš dienvidu pusē bija aizšķērsots. Lielākā daļa uzbrucēju rietumu pusē bija likvidēti. Taču atlika vēl šāvēji austrumu un ziemeļu pusē, turklāt vēl snaiperis klinšu korē austrumu pusē.

      – Brauc atpakaļ. Mazliet tālāk no dūmiem, – viņš pavēlēja Džeimijai.

      Automašīna uzreiz izkustējās no vietas.

      Tobrīd lodes sāka šaustīt neaizsargāto logu, un pār pasažieriem bira lauskas. Kevana piespieda Viljamu pieliekties. Kad skatienam parādījās degošā māja, Kevana lika Džeimijai apstādināt automašīnu.

      Viņa paklausīja.

      – Kāpjam ārā!

      Sieviete nevilcinājās.

      Kevana izkāpa un palīdzēja izkļūt Viljamam no aizmugures sēdekļa. Džeimija un misis Petersone tūlīt abiem piebiedrojās, un visi pa nogāzi steigšus nokāpa pie strauta.

      – Četrus es nošāvu šajā pusē, – Kevana stāstīja Džeimijai, rādīdams uz rietumiem. – Man šķiet, tagad tur palika tikai viens. Ja mums izdosies tikt līdz mežam, varam novākt arī to. Tad varēsim teikt, ka esam nokļuvuši līdz mājas bāzei.

      Vārds СКАЧАТЬ