Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

      “Nē. Fantāzijas par atriebību neļauj darboties. Dusmas kavē skaidru domāšanu. Tavs galvenais uzdevums ir panākt, lai visi paliek dzīvi.”

      Aizritēja minūte. Kevanam ausīs joprojām zvanīja no sprādzieniem un paša šāvieniem. Par spīti tam, viņš centās saklausīt mežā mazāko troksnīti.

      Desmit minūtes. Piecpadsmit.

      Zem bruņuvestes lija sviedri. Lodes trāpījuma vietā sāpēja mugura. Gulēdams zemē un tēmēdams starp kokiem, viņš juta, kā pukst sirds.

      Tā! Dziļi mežā nokrakstēja zariņš. Kevana pavērsa šauteni tajā virzienā. Pārlūza vēl viens zariņš, un Kevana paslidināja pirkstu uz mēlītes.

      Ieraugot, ka no brikšņiem galvu pabāž alnis, kuram ragi stipri līdzinās nokaltušā koka zariem dzīvniekam aiz muguras, viņš atslāba.

      “Varbūt tomēr tiksim sveikā cauri,” Kevana sprieda. “Alnis nebūtu šurp atklīdis, ja tuvumā kustētos kāds šāvējs.”

      Parādījās vēl viens alnis, un Kevanam sirdī uzbangoja vēl lielākas cerības.

      Augstu pasviezdami pakaļkājas, dzīvnieki negaidīti metās bēgt un aizbrāzās cauri mežam. Acīmredzot netālu parādījies cilvēks. Kevana atkal piespieda pirkstu mēlītei. Taču tad attapa, kas bija aļņus izbiedējis – ne jau šāvējs, kas ložņāja starp kokiem.

      Tas bija troksnis. Iesākumā tālīns, bet pamazām pieņēmās skaļumā. Spalgi kauca sirēnas. Beidzot tuvojās policija un ārkārtas dienesti.

      Kevana vēl reizi pārlaida skatienu mežam un klusi uzrunāja pārējos:

      – Domāju, ka mēs esam izturējuši.

      – Es pārcietīšu jebkuru spiedienu, kādam tu mani pakļausi, – solījās Viljams.

      – Kādu spiedienu?

      – Es studēju jurisprudenci Hārvarda universitātē. Tici man, šīs studijas ir neiedomājami nežēlīgas. Tāpēc turēšu tevi pie vārda un likšu sevi apmācīt. Un pie reizes gribu noskaidrot, kas, jods rāvis, ir tas Fērbērns?

      – Kad viss būs beidzies, es pastāstīšu. – Aizbildinoties ar sarga lomu, Kevana novirzīja Viljamu no tagadnes bailēm un vērsa viņa domas nākotnē.

      2. NODAĻA

      Viņi palika mežā un soļoja dienvidu virzienā gar gruzdošās pļavas malu.

      – Vai tu domā, ka snaiperis joprojām atrodas uz tās kraujas? – Viljams ik pa brīdim pameta turp skatienu.

      – Iespējams, viņš nolēmis riskēt un palikt, jo cer, ka mēs, izdzirdējuši ierodamies palīdzību, kļūsim bezrūpīgi. Labāk nerādīsimies atklātā vietā.

      Kad sirēnu kaukoņa mitējās, Kevana nogriezās turp, kur valdīja klusums. Starp kokiem varēja sazīmēt degošus baļķus – tas bija viss, kas palicis pāri no mājas. Lai apspiestu kārtējo niknuma izvirdumu, viņš uzmanīgi pētīja dūmu mutuļus, cenšoties tajos saskatīt kādu kustību, un ar atvieglojumu konstatēja, ka pieci zirgi ir palikuši dzīvi. Dzīvnieki nervozi pulcējās ap vienīgo nogalināto biedru. Ainas šķebināts, Kevana pievērsa skatienu neskaitāmo ložu caurumu izraibinātajai automašīnai ar iedragātajiem un dažviet izšķīdušajiem stikliem. Atcerēdamies, ka salonā palicis Endželo līķis, viņš juta, ka dusmas uzbango ar jaunu spēku.

      Piepeši zirgi laidās bēgt – no meža ceļa iznira lielceļa policijas patruļmašīna ar tumšiem sāniem, baltu jumtu un ieslēgtu bākuguni. Pat no šāda attāluma uniformā tērptā šofera sejā varēja redzēt šoku par šādiem postījumiem.

      Pēc tam parādījās mežu dienesta ugunsdzēsēju automašīna, un arī tajā sēdošie neslēpa milzīgo izbrīnu.

      “Viņiem izdevies nostumt malā furgonu, kas aizšķērsoja vārtus,” Kevana iedomājās. “Varbūt šāvēji aizbraukuši ar furgonu.”

      Kamēr Džeimija, palikusi pēdējā, uzmanīja brikšņus aiz muguras, Kevana veda Viljamu un misis Petersoni ap meža dienvidu loku un tikai tad iznāca uz meža ceļa – tur koki viņu sargāja no snaipera acs.

      Gandrīz tajā pašā brīdī no līkuma izbrauca vēl viena lielceļa policijas patruļmašīna, un šoferis, ieraudzījis nācējus, spēji nobremzēja.

      – Nolieciet ieročus, – Džeimija brīdināja Viljamu un misis Petersoni. Visi līdz ar Kevanu tā arī izdarīja.

      – Parādiet, ka jūs neko neturat rokās, – Kevana uzsvēra.

      Pavalsts policijas kapteinis, izkāpdams no automašīnas, turēja roku uz makstī iebāztās pistoles, bet tad ieskatījās Kevanā ciešāk. – Āron?

      Iegādādamies šo īpašumu, Kevana bija izmantojis savu likumīgo vārdu. Ja ienaidnieks, kurš viņu pazina ar vārdu “Kevana”, cerētu sadzīt viņam pēdas ar zemes reģistra datu palīdzību, pūliņi izrādītos velti.

      – Prieks tevi redzēt, Gārt!

      Policists neslēpa izbrīnu. – Mans Dievs, es tevi uzreiz nepazinu ar tādu kvēpu un zemes kārtu uz sejas!

      – Gadījās šādas tādas nepatikšanas.

      – Es jau tā dzirdēju. Policists no notikuma vietas ziņoja man pa rāciju, ka te izskatās kā kara laukā.

      Cilādams svarus, Gārts bija ieguvis spēcīgu miesasbūvi. Viņš bija gara auguma un labu tiesu savas dzīves pavadīja brīvā dabā, tādēļ seja ar izteiktajiem vaigukauliem un tumšajām ūsām bija ieguvusi laika zoba skarta koka rakstu un zaļā uniforma un policista cepure vēl vairāk izcēla ādas iedegumu. Kā jau visiem lietpratīgajiem policistiem, viņa skatiens bija pastāvīgi modrs pat tad, kad viņš nepildīja dienesta pienākumu un šad tad kopā ar Kevanu un Džeimiju ieturēja vakariņas Džeksonā.

      – Džeimij, vai tev uz pleca ir asinis? – Gārts vaicāja.

      – Jā, bet tās nav manējās.

      Kevanu atkal pārņēma dusmas, atceroties asiņu traipus Ford salonā pēc lodes trāpījuma Endželo.

      – Liliana. – Gārts sadrūma, uzlūkodams misis Petersoni.

      – Jūs grīļojaties. Nāciet un apsēdieties mašīnā.

      Kundze ar viegli trīsošu roku atglauda no sejas matu šķipsnu. Arī viņas priekšauts bija notraipīts. – Paldies, Gārt. Diena padevusies gara.

      – Pļavas rietumu malā atradīsiet četrus mirušus vīrus, – Kevana paziņoja.

      – Mirušus? No kā?

      – Nošautus.

      – Kas nospieda mēlīti?

      Parastos apstākļos Kevana būtu pieprasījis izsaukt advokātu, СКАЧАТЬ