Uz naža asmens. Deivids Morels

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ man šaujamo, – ierunājās Viljams, beidzot atbrīvojies no sastinguma.

      – Ko? – Kevanu pārsteidza advokāta apņēmība.

      – Iedodiet man šaujamo. Pretekļi! Maitas gabali! Iedodiet man šaujamo. Salaidīšu viņos tik daudz svina, ka pašu izvirtušās mātes nepazīs.

      – Neaizmirsti savu solījumu, Viljam. Man prieks, ka esi atguvies!

      Kevana aizrāpās uz krasta malu un paslējās augšup, lai atklātu sevi, pēc paša aprēķiniem, vienīgajam palikušajam šāvējam kanjona rietumu pusē. Taču Kevana skatījās nevis uz rietumiem, bet aplūkoja degošo māju un šķūnīti aiz ēkas. Tam blakus atradās liela cisterna ar propānu, taču to uzspridzinātu vienīgi aizdedzinoša lode.

      – Džeimij?

      – Jā?

      – Aizklāj ausis. Pasaki Viljamam un misis Petersonei, lai rīkojas tāpat.

      Pavērsis šauteni uz degošās mājas pusi, uz liesmu apņemtās sētas puses verandu, Kevana notēmēja uz grila aparātu ar nelielu baltu propāna gāzes balonu. Lode izrāva balonā caurumu, apkārtējās liesmas aizdedzināja izplūstošo gāzi un izraisīja sprādzienu – veranda saļodzījās, tās jumts uzšāvās gaisā. Uz šķūnīša pusi slaidā lokā aizlidoja liesmojoši koka dēļi.

      Jau nākamajā mirklī Kevana bez kavēšanās pavērsa ieroci pret lielo balto propāna gāzes cisternu aiz mājas, izšāva caurumu arī tajā un, nokūleņojis lejup pa nogāzi, piespieda plaukstas ausīm.

      Bet nekas nenotika.

      “Esmu kļūdījies aprēķinos. Es radīju vienīgi caurumu cisternā. Gāze gan plūst ārā, bet… ja uguns netiks tai klāt…”

      Tobrīd nodrebēja zeme. Eksplozijas grāviens apdullināja pat tos, kas bija aizspieduši ausis. Triecienvilnis viņus satricināja un piespieda vēl tuvāk zemei. Kanjona klinšu sienām uztverot dārdu un atgrūžot to grandiozā atbalsī, Kevana iekliedzās: – Aiziet! Uz mežu!

      Viņš satvēra Viljamu un vilka augšup pa strauta krasta nogāzi. Džeimija un misis Petersone skrēja līdzās, un visapkārt būkšķēdami krita kūpoša metāla un degoša koka gabali.

      – Veicīgāk! – Kevana sauca, nelikdamies ne zinis par kvēlojošo atlūzu, kas krizdama aizskāra kreiso roku.

      Jebkurā brīdī Kevana gaidīja lodi, kas nogāztu viņu gar zemi. Taču visapkārt nemitējās birt metāla un koka gabali, un viņš turpināja skriet. Negaidot kanjonu sadrebināja vēl viens sprādziens, un tā jaudīgais triecienvilnis nogrūda Kevanu un Viljamu garšļaukus.

      – Džeimij? – Kevanam zvanīja ausīs. – Misis Petersone?

      – Viss kārtībā. Kas tur sprāga?

      – Laikam helikopters.

      Kevana uzrāva Viljamu kājās un stūma uz priekšu, mudinādams skriet. Bruņuveste traucēja elpot. Kevanam trāpīja vēl viens karsts priekšmets, šoreiz kaklā, taču visa viņa uzmanība bija pievērsta mežam, kas atradās turpat tuvumā. Abi ar Viljamu viņi izbrāzās cauri mežmalas krūmājam. Viņš norāva Viljamu sev līdzi zemē un saspringti gaidīja, līdz Džeimija un misis Petersone izlauzās cauri krūmiem un nokrita blakus abiem vīriešiem.

      Tikai tajā mirklī no kanjona pretējās puses lidoja ložu krusa. “Par vēlu!” Kevana domās uzvaroši iesaucās.

      Šāvieni pamazām kļuva retāki un apklusa pavisam.

      – Viņi saprot, ka sprādzieni droši vien bija dzirdami līdz pašai Džeksonai, – Kevana paskaidroja. – Dūmi jau pacēlušies virs kanjona. Policijas un ārkārtas dienesti drīz būs ceļā. Šāvējiem jādodas prom.

      Nogaidījis pusminūti, Kevana nosprieda, ka ir droši pavērties caur kokiem. Redzētais lika aizrauties elpai. Propāna cisterna uzsprāgstot tiešām bija aizdedzinājusi helikopteru. Abu eksploziju kopīgais spēks bija māju nolīdzinājis līdz ar zemi. Visās malās mētājās degoši baļķi, kas aizsvilināja zāli.

      25. NODAĻA

      – Smerdeli! – ieaurojās novērotājs. – Tu zvērēji, ka visu izdarīsi godam!

      – Kā es varēju zināt, ka mērķis…

      Saviebis seju nicīgā grimasē, novērotājs izvilka pistoli un četras reizes iešāva biedram sejā. Pēc tam viņš izņēma nazi un nogrieza snaiperim pirkstu galus.

      – Lūk, to savukārt zinu es, – viņš noteica.

      Tā nebija impulsīva, dusmu izraisīta rīcība. Novērotājs bija gatavs šo cilvēku nobeigt arī tad, ja uzbrukums būtu noslēdzies veiksmīgi. Pirms katra uzdevuma snaiperis rīkojās priekšzīmīgi, kā profesionālim pieklājas, un darbam sagatavojās nevainojami, taču, paveicis uzdoto, viņš daudz dzēra un palaida mēli. Viņa lietderībai bija pienācis gals. Īstenībā nāvessoda izpilde bija vienīgais šajā uzdevumā, kas novērotājam sagādāja patiku.

      – Atceļam operāciju! – viņš sauca rācijā. – Atcelt! Atcelt! Atcelt!

      OTRĀ DAĻA

      FĒRBĒRNA EVAŅĢĒLIJS

      1. NODAĻA

      – Pēdējie četri šāvieni izklausījās dobji, tā nebija šautene, – Džeimija domīgi sprieda.

      Kevana pamāja. – Man izklausījās, ka tie atskan no kores, kur bija iekārtojies snaiperis. Taču mēs esam pārāk tālu un no tāda attāluma neviens nevar mums trāpīt ar pistoli. Tas nav loģiski.

      Džeimija nopētīja apkārtni. – Mums nepieciešams labāks aizsegs.

      – Tieši tā. Ja nu šajā kanjona pusē vēl staigā šāvējs. Pieliecieties, – Kevana izrīkoja Viljamu un misis Petersoni. – Dosimies dziļāk mežā.

      Mežā četrotne uzgāja koku apjoztu ieplaku un iekārtojās tajā.

      – Misis Petersone, uzmaniet šo pusi, – Džeimija mudināja, kad kalpotāja izņēma no priekšauta kabatas mazo Ladysmith revolveri. – Pavērsiet ieroci pret kokiem.

      – Viljam, tu sargā šo pusi. – Kevana izvilka no maksts pistoli un pasniedza advokātam. – Tikai netēmē uz mums un bez manas pavēles mēlīti nespied.

      Kevana un Džeimija noslīga zemē. Tagad visas četras debespuses bija nosegtas.

      – Kad no šā visa izķepurošos… – Viljams ierunājās emociju aizžņaugtā, piesmakušā balsī, – es apmeklēšu šaušanas nodarbības. Apgūšu karatē paņēmienus. Visu, ko vien varu iedomāties. Negribu vairs justies tik bezpalīdzīgs.

      – Es ar prieku tevi apmācīšu, – atsaucās Kevana, gribēdams novirzīt Viljama domas no bailēm. – Īpaši par Fērbērnu.

СКАЧАТЬ