Liedaga koki. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ka neesmu sagatavota šim uzdevumam, es tomēr gribēju noskaidrot, kas ir šie Guidriji, pirms iepazīstināt ar viņiem Bo.

      Pazinu Guidrijus pēc Monikas stāstiem: viņu vārdus, vaļaspriekus, iemīļotākos ēdienus, pagātni. Taču es nezināju, ko viņi bija izdarījuši, lai liktu Monikai aizbraukt, lai viņa paliktu viena astoņpadsmit gadu vecumā. Monika bija pavadījusi desmit nākamos savas dzīves gadus, atjaunojot labās daļas no savas pagātnes ar stāstiem un gleznām, bet nekas no tā nebija izskaidrojis nepiedodamo. Par spīti Rejas Vonas teiktajam ar šo vienu neizskaidroto iemeslu pietika, lai es kļūtu piesardzīga, ja runa bija par Bo.

      Mēs devāmies uz viesnīcas biroju ar datoru, kas bija domāts viesu vajadzībām. Sameklēju Google meklētājā dienas aprūpes centru ķēdi, kuru Monika bija izmantojusi ārkārtas gadījumos Ņujorkā. Tā nebija lēta, taču droša, un es jutos atvieglota, ieraugot, ka viens tāds atrodas Noliktavas ielā netālu no Pirmās ielas.

      Kad biju aizpildījusi vajadzīgos dokumentus un saņēmusi apstiprinājumu, ka zēns netiks nošķirts no savas cepures, Bo ar asarām acīs atvadījās. Apsolīju viņam to atlīdzināt. Kaut kā.

      Braukāju pa Dārzu rajonu gan ziņkārības dēļ, gan tāpēc, ka gribēju novilcināt laiku. Lepnas savrupmājas atradās aiz saplaisājušas ietves, grieķu renesanses stila ēkas ērti sadzīvoja ar itāliešu villām un vecmodīgām karalienes Annas laikmeta savrupmājām. Apmaldījos vienvirziena ieliņu labirintā un nonācu Vašingtona ielā pie kapsētas ar kapu plāksnēm, kas raisīja asociācijas ar mirušo pilsētu.

      Lēnām metu cilpas, braucot atpakaļ uz Pirmo ielu, un novietoju furgonu tajā pašā vietā ielas malā, kurā biju apstājusies iepriekšējā dienā. Vairākas minūtes nosēdēju automašīnā, sajuzdama, kā saule cauri logiem silda ādu, un vēroju māju otrpus ielai. Dziļi ievilkusi elpu, izkāpu no furgona, nogludinādama blūzi un svārkus cerībā, ka tikšu uzskatīta par solīdu. Bo man bija teicis, ka es izskatos labi, taču viņam bija pieci gadi.

      Apstājusies pie dārza vārtiņiem, ielūkojos iekšā pagalmā un jutos atvieglota, konstatējot, ka tas ir tukšs, ja neskaita strūklaku un maza zēna statuju. Rokturis padevās viegli, vārtiņi atvērās bez iebildumiem, gluži kā aicinādami mani sameklēt kādu citu iemeslu, lai neietu tālāk. Rūpīgi aizvērusi vārtiņus aiz sevis, es stāvēju klusajā dārzā, apbrīnodama košās krāsas podos un puķu dobēs un ieklausīdamās, kad uz ielas man aiz muguras garām pabrauca mašīna.

      Uzkāpusi pa kāpnītēm līdz verandai, sajutu gaisa smagumu: tas bija nomācošs un mitrs, tas nesa sev līdzi pārāk daudz atmiņu, kas nebija manējās. No zemā dzīvžoga, kas norobežoja celiņu, atskanēja kukaiņu sisināšana, taču es nespēju pārtulkot, ko viņi mēģināja man pateikt.

      Pamanīju durvju zvanu, kas bija iestrādāts greznā misiņa plāksnē, un pacēlu roku, bet tad aprāvos. Ko lai es saku? Labdien, esmu jūsu sen zudušās mazmeitas draudzene. Viņa ir mirusi, taču pie manis ir viņas mazais dēls, jo viņa iecēla mani par viņa aizbildni. Zinu, ka viņa vieta ir pie jums, nevis pie manis, taču nezinu, kas jūs par cilvēkiem. Un es īsti nezinu, vai spēšu no viņa šķirties.

      Pēdējais arguments pārsteidza mani pašu. Es mīlēju Bo, taču nekad nebiju uzskatījusi viņu par savējo. Es kolekcionēju mantas: tasītes, karotītes, šujmašīnas, kas atgādināja manas mātes agrāk lietotās. Tagad tas viss bija salikts kastēs un atradās noliktavā Ņūdžersijā. Tomēr es nekad nebiju vēlējusies tās pietiekoši, lai nespētu no tām šķirties. Jādomā, ka zemapziņā tas bija apzināts lēmums. Taču nu es sajutu, ka Bo aiziešanu pavadītu griezīga stirkšķēšana, gluži kā pārplēšot audumu.

      Roka noslīga lejup, un es pieķēru sevi vērojam durvju pulēto koku, izklaidīgi prātojot, cik daudzas reizes to vajadzēja pielabot šajā klimatā, lai tas saglabātos šādā izskatā. Īsti nezinu, cik ilgi biju tur nostāvējusi, ieklausīdamās tūkstoš neredzamu kukaiņu spārnu nebeidzamajā ritmā, kas piepildīja manu galvu ar tādu troksni, ka es nespēju padomāt loģiski. Paspērusi soli atpakaļ, pagriezos un nokāpu lejā pa verandas kāpnēm, lai atkal apstātos. Man vajadzēja vairāk laika. Bo vajadzēja vairāk laika. Vēl vienu dienu. Vēl vienu dienu, lai aiztaupītu jaunās ziņas Guidriju ģimenei, lai iestāstītu sev, ka viņiem būs labāk neuzzināt. Tāpēc ka pēc pašas ilgajiem meklējumu gadiem es labi apzinājos, ka atdotu jebko, lai tikai zinātu.

      Gandrīz biju nonākusi pie dārza vārtiņiem, kad sadzirdēju sev aiz muguras atveramies ārdurvis. Uzliku roku uz roktura un to pagriezu, iracionāli cerēdama, ka neesmu vēl pamanīta, un iztēlojos sevi skrienam pāri ielai pie furgona.

      – Vai varu palīdzēt?

      Tā bija vīrieša balss, un tā mani izbiedēja. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka Eimija Guidrija dzīvo viena. Lēnām pagriezos un palūkojos uz vīrieti manā priekšā. Viņš bija aptuveni manā vecumā un nolūkojās uz mani ar to pašu ziņkārīgo skatienu, kas, jādomā, atspoguļojās manā sejā. Viņš turēja rokās kūpošas kafijas krūzi un bija pasitis padusē sarullētu avīzi. Viņš bija sabāzis kreklu biksēs, pārmetis pāri pleciem neaizsietu kaklasaiti un uzāvis kājās tumšas kurpes. Taču viņa mati bija gaišā smilšu krāsā un saules izbalināti, un acis bija neparasti zaļganā tonī. Kā Bo. Kā Monikai.

      Zināju, ka viņa vārds ir Veslijs Džons Guidrijs Trešais, ka viņu dēvē par Treju, viņam patīk džeza mūzika un viņš pusaudža gados ir spēlējis trompeti, taču nekad nav guvis lielus panākumus. Viņam patika makšķerēšana un garšoja mājas alus, un viņš bija iestājies Tuleina universitātē. Viņš bija sporta meistars šahā, necieta zaudējumus, labprāt slēpa kukaiņus un sīkus reptiļus vietās, kur citi tos negaidīti atrada. Un viņš bija Monikas vecākais brālis.

      Es sastingu, nespēdama izteikt neko no tā, ko vēlējos. Vai tev viņas pietrūka? Vai tu kādreiz viņu meklēji? Un tad: kāpēc tu liki viņai aizbraukt? Negaidīti es noteicu:

      – Nē, atvainojiet. Nupat sapratu, ka šī nav īstā māja.

      – Es pazīstu visus kaimiņus. Ja nosauksiet uzvārdu, pateikšu jums, kura ir viņu māja.

      Atvēru vārtiņus ar trīcošu roku, īsti nesaprazdama, kāpēc esmu zaudējusi drosmi. Varbūt tāpēc, ka, stāvēdama pie durvīm, biju iztēlojusies, kā viņi paņem Bo un es viņu vairs nekad nesatieku.

      – Tas nekas. Gan atradīšu. – Vārtiņi skaļi aizcirtās aiz manis. Piesteidzos pie furgona un iekāpu iekšā. Novērsusi skatienu no sārtās mājas, iedarbināju motoru un izbraucu uz ielas. Pēdējo reizi palūkodamās, ievēroju, ka ārdurvis ir aizvērtas un vecais vīrs, kuru biju redzējusi iepriekšējā dienā, tagad stāvēja ornamentiem rotātā žoga stūrī, vērodams mani ar savu izķēmoto seju, ar vienīgo aci sekodams man, kamēr es braucu uz priekšu pa ielu.

      Ceturtā nodaļa

      “Kad esi zaudējis buras, airē.”

ROMIEŠU SAKĀMVĀRDS

      Gaismas strēle plūda no kļavas manas bērnības mājas pagalmā un piezemējās zālē starp mani un Čelsiju, nemierīgi sakustoties agrā rudens vējā. Noskatījos, kā tā pārslīd pāri mauriņam un apspīd smilšu kasti, kam mēs bijām par vecu, bet kas vēl aizvien atradās agrākajā vietā zem sarkankoka verandas, krājot lapas un lāpstiņas, un Bārbiju galvas – laimīgās bērnības atliekas.

      Čelsija СКАЧАТЬ