Liedaga koki. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ februārī. Nebiju saņēmusi no viņas nekādas ziņas desmit gadus, un tad pienāca tā paciņa līdz ar zīmīti, ka nedrīkstu to atvērt un ka Džūlija Holta kādreiz var ierasties, lai to paņemtu.

      Es atbīdīju krēslu.

      – Vai drīkstu palūkoties, kas tur ir?

      Neko neatbildējusi, Reja Vona piegāja pie Bo krēsla; viņa galva miegā bija noslīgusi un mute viegli pavērta. Viņa uzmanīgi atglauda matus zēnam no pieres.

      – Es mīlēju viņa vectēvu gluži kā savu bērnu, kā arī viņa mammu un viņas brāli. Viņi bija praktiski cilvēki, taču es viņus mīlēju. Jo īpaši mis Moniku, kura bija praktiskāka par pārējiem. Viņai piemita tāda taisnīguma apziņa, kas liktu nokaunēties pat svētajam. Viņa nedeva otru iespēju nevienam, kurš neatbilda viņas augstajiem morāles standartiem. – Reja Vona paņēma manu glāzi un devās pie ūdens dzesētāja, lai to piepildītu no jauna. – Jo īpaši tiem, kurus mīlēja visvairāk.

      Uz brīdi viņa uzgrieza man muguru, itin kā cenzdamās izlemt, vai pastāstīt ko vairāk, tad pagriezās un uzlika glāzi uz galda, un apsēdās pati.

      Es aizvēru acis, cenzdamās tikt galā ar visiem jautājumiem, kas zibēja man prātā, pārāk daudziem, lai tos saskaitītu.

      – Monika man stāstīja par savu ģimeni. Par jums. Tie visi bija laimīgi stāsti, labas atmiņas. Tie man ļāva aizmirst… – Papurināju galvu, negribēdama novirzīties no temata. – Taču viņa man nekad nav teikusi, kāpēc aizbrauca un tā arī nekad neatgriezās. Un kāpēc sarāva attiecības ar visiem.

      Reja Vona kādu brīdi klusēja, un es gaidīju, cerēdama uz atbildi, kas vismaz izskaidrotu, kāpēc esmu braukusi tik tālu, lai atrastu ko tādu, kas vairs neeksistēja. Tā vietā Reja Vona sacīja:

      – Viņa agrāk gleznoja. Sākumā tikai Guidriju māju, pludmali un bāku. Un tad viņa sāka gleznot cilvēkus – jebkuru, kurš bija gatavs pietiekoši ilgi nosēdēt. Nezinu, kas notika ar visām tām gleznām.

      Noriju siekalas, atcerēdamās ainavas un portretus, kurus Monika bija uzgleznojusi pēc atmiņas, gluži kā ilustrācijas saviem stāstiem.

      – Domāju, ka viņa atradās par mata tiesu no izlaušanās. Viņai vajadzēja rīkot izstādi lielā Ņujorkas galerijā, kad viņa saslima. To nācās atcelt. – Iedzēru ūdens malku, gribēdama aizskalot zaudējuma sajūtu dziļi rīklē. – Mums abām patika māksla. Patiesībā tieši tāpēc mēs iepazināmies, divdesmitā gadsimta sākuma amerikāņu portretistu izstādē. Mans vecvectēvs Eibs Holts bija viens no izstādītajiem māksliniekiem, un viņš bija viens no Monikas iecienītākajiem. – Pasmaidīdama par šīm atmiņām, es turpināju: – Man bija briesmīgs aklais randiņš, un viņa pienāca un uzlēja viņam virsū savu dzērienu. – Kaklā uzburbuļoja viegls smiekliņš. – Viņa man ļoti atgādināja manu jaunāko māsu, tik smalku, ka drēbes viņai uz miesas karājās. Es Moniku uzreiz gandrīz vai adoptēju, jo viņa izskatījās pēc tādas, kam vajadzīgas rūpes.

      – Un puika? Kur ir viņa tēvs?

      Es apklusu.

      – Monika to nezināja. Tās attiecības bija… īslaicīgas. Viņš nebija daļa no Monikas dzīves. – Cieši sažņaudzu plaukstas, tomēr pamanījos ieskatīties Rejai Vonai acīs. – Kāpēc viņa aizbrauca? Viņa mani pārliecināja mērot visu ceļu līdz šejienei tikai to stāstu dēļ, kurus bija man pavēstījusi par šo vietu. Par savu ģimeni. Taču viņa man nekad nestāstīja, kāpēc ir to pametusi.

      Reja Vona novērsās, un viņas acīs atkal pazibēja ēna.

      – To es tev nevaru pateikt, tāpēc ka nezinu.

      Nolūkojos uz veco sievieti, īsti nezinādama, vai varu viņai ticēt. Visbeidzot pamāju, sapratusi, ka citu atbildi nesaņemšu. Atkal jutu, kā acīs saskrien asaras; biju nobraukusi tik daudzas jūdzes, netikdama tuvāk galapunktam kā izbraukšanas brīdī.

      – Monika man atstāja savu māju šeit, Biloksi, un aizbildniecību pār Bo. Es īsti nezinu, kāpēc, jo zinu, ka viņai ir ģimene. Un māja… – Aprāvos, negribēdama to apciemot vēlreiz, pat domās ne. – Jādomā, ka viesuļvētra “Kat…

      Reja Vona pacēla pirkstu pie lūpām un papurināja galvu.

      – Mēs te neizrunājam šo vārdu skaļi. Nekad.

      Es pamāju. Pat pēc gadiem atgādinājumi par viesuļvētru bija redzami visapkārt.

      – Domāju, ka ievākšos mājā kopā ar Bo, sameklēšu darbu un mēs dzīvosim laimīgi, līdz nāve mūs šķirs. – Piespiedu plaukstu pie lūpām. Pēdējo mēnešu laikā sakrājies nogurums nomāca sirdi un prātu, mana vientulība piepeši kļuva nepanesama. Monika katru nedēļu bija gājusi uz grēksūdzi, un pirmo reizi es spēju saprast, kāpēc.

      Pacēlu galvu, atsaukdama atmiņā Reju Vonu no Monikas stāstiem, to Reju Vonu, kura klausījās bez nosodījuma, un vairs nespēju savaldīt vēlmi atbrīvoties no savas nastas.

      – Nekad mūžā neesmu darījusi neko tik neplānotu un neapdomīgu. Un tagad man ir jādomā par mazo zēnu, un es esmu atvedusi viņu šurp, kur mums nav pat gultas, kurā gulēt. Kā es varēju rīkoties tik bezatbildīgi? – Iekodu lūpā, nožēlodama, ka esmu ko teikusi.

      Reja Vona paliecās uz manu pusi, un viņas izruna kļuva neskaidrāka.

      – Tu vēl neesi mirusi, tāpēc ar tevi nav cauri. – Viņa piecēlās un paņēma brūnajā papīrā ietīto saini, viegli saliekdamās no tā smaguma. Sapratu, ka Reja Vona atteiksies no palīdzības, tāpēc paliku sēžam. – Netaisi to vaļā šeit. Mis Monika negribēja, lai es to redzētu, un es negribu iztraucēt garus. – Viņa norādīja uz Bo, kura acis tagad bija vaļā, taču miegainas, un viņš nolūkojās uz virtuvi kā prātodams, kā ir te nonācis. Es gandrīz iesmējos, domādama, ka droši vien izskatos tāpat.

      Vecā sieviete novietoja saini man priekšā.

      – Vai tev te ir ģimene?

      Papurināju galvu, nespēdama īsos vārdos paskaidrot neko par savu ģimeni un to, kāpēc man tā bija gribējies adoptēt Moniku – meiteni, kura bija tikpat apjukusi kā es pati.

      – Tad tev jāved tas puika uz Ņūorleānu satikties ar viņa vecvecmāmiņu Eimiju. Viņa zinās, ko iesākt.

      Mani pirksti sāka urbināt līmlentes malas, un es atpazinu smalko rokrakstu saiņa priekšpusē.

      – Vajadzēja būt kādam iemeslam, kāpēc Monika viņiem neko nav teikusi par Bo. Ja nu viņa nevēlējās, lai es viņu turp vestu? Viņa atsūtīja mani šurp, uz Biloksi, nevis uz Ņūorleānu.

      Reja Vona pieliecās tuvāk, un viņas acis satumsa.

      – Vai tu ņemsi to puiku un liksies gulēt tukšā zemes placī? Monikas puikam ir vajadzīgs kas vairāk. Vispirms aizved viņu mājās un tad izdomā, ko darīt pēc tam.

      Es sēdēju nekustīgi, klausīdamās apslāpētajās balsīs, kas nāca no televizora otrā istabā, un sapratu, ka man nav daudz iespēju.

СКАЧАТЬ