Liedaga koki. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vien es zinātu, kur tas ir. Jau nez kuro reizi nobrīnījos, kā esmu te nonākusi, kā rūpīgā Džūlija ar visiem saviem organizatoriskajiem plāniem ir pārvērtusies šajā sievietē, kuras vienīgās mājas, šķiet, bija vecs furgons un kuras izredzes uzlabot savu pašreizējo situāciju bija visai apšaubāmas.

      – Šovakar mēs apmetīsimies viesnīcā. Vai tas nebūs jautri?

      Bo turpināja sūkāt īkšķi, neko nesakot, un viņa klusēšana bija apsūdzoša. Atkal pievērsusi skatienu navigatoram, nospiedu “tuvējo vietu” taustiņu, lai sameklētu viesnīcu. Dārzu rajonā bija vairākas pansijas, taču es jutu nepieciešamību atrasties tālāk no mājas Pirmajā ielā un tālāk no caururbjošā skatiena, kas piederēja vīrietim ar sabojātu seju un vienu dzidri zaļu aci.

      Izvēlējusies tālāku ķēdes viesnīcu ar pazīstamu nosaukumu, devos atpakaļ pa ceļu, pa kuru biju atbraukusi, pa Sentčārlza avēniju, uz pilsētas centra pusi. Apbraucu lielās bedres, lai apmestu loku, kura vidū atradās ģenerāļa Lī statuja. Monika man reiz bija teikusi, ka konfederātu ģenerāļa statuja visu laiku raugoties uz ziemeļiem, jo reiz viņš teicis, ka vairs nekad negriezīšot ziemeļiem muguru.

      Mājas nomainīja uzņēmumi un veikali, kad es šķērsoju divas galvenās centrālā darījumu rajona maģistrāles, Poidrasa un Kanāla ielu, tad iegriezos slavenajā Burbona ielā un iebraucu franču kvartālā. Es braucu lēni, negribēdama notriekt kādu gājēju, kuri, šķiet, uzskatīja, ka var šķērsot ielu jebkurā vietā nesodīti, turklāt kustējās nesteidzīgi, ar vieglām un gurdām kustībām, kas tik ļoti atšķīrās no Manhetenas gājēju ķermeņa valodas. Pūšamo instrumentu kvartets spēlēja džezu Burbona un Ibervilas ielas stūrī. Trombona kastē viņiem priekšā bija samestas monētas, un mūzika man atgādināja šī dīvainā jaunā piedzīvojuma skaņu celiņu.

      Iegriezos Karaļa ielā un atradu apsargājamo viesnīcas automašīnu stāvvietu. Kamēr darbinieki krāva manu bagāžu ratiņos, liku Bo turēties ar vienu roku man pie jostas, spiezdama sev klāt iesaiņoto gleznu. Paraudzījos apkārt, cenzdamās sakopot domas, un ieraudzīju T.G.I. Friday, kuru biju ievērojusi, braucot iekšā. Bo garšoja vistas gaļas pirkstiņi, un es iedomājos, ka viņš ir pelnījis kādu kārumu pēc vairāk nekā divas dienas ilgās sēdēšanas furgonā ar mani un maniem nožēlojamajiem mēģinājumiem likt viņam noticēt, ka viss būs kārtībā.

      Mans skatiens pakavējās pie veikala vitrīnas pāri ielai, kurā bija izstādīti un prasmīgi apgaismoti ierāmēti mākslas darbi. Lai arī nekad nebiju apmeklējusi Ņūorleānu, es zināju par Karaļa ielu ar tās pasaulslavenajiem antikvariātiem un mākslas galerijām. Šis konkrētais veikals, Mayer&Ryan, šķita apvienojam sevī abus. Sajuzdama gleznas smagumu savās rokās, uzgriezu muguru veikalam un iegāju viesnīcā.

      Mūsu istaba bija maza, bet tīra, cena saprātīga. Tomēr, ņemot vērā savus ierobežotos līdzekļus, man vajadzēja drīz vien izdomāt, ko iesākt tālāk. Pabāzusi portretu zem drēbēm savā koferī, aizvedu smaidošo Bo un viņa mātes cepuri uz T.G.I. Friday, kur mēs abi saēdāmies vistas gaļas pirkstiņus, un tad atgriezāmies viesnīcā un agri likāmies gulēt. Bo aizmiga uzreiz, taču, par spīti nogurumam, tā vien likās, ka manus plakstiņus notur vaļā kāda atspere. Es grozījos un dīdījos, un spožie skaitļi uz pulksteņa ciparnīcas ņirdzīgi mani uzlūkoja, soļodami uz priekšu.

      Beigu beigās izkāpu no gultas un piebīdīju krēslu pie zemā loga. Pabīdījusi aizkarus malā, varēju redzēt Karaļa ielu, kas nebija pilnīgi tukša pat šajā vēlajā stundā. Tas mani nomierināja, atgādinot par dzīvokli Ņujorkā un pilsētu, kas nekad neiemiga. Tas man lika sajust radniecību ar visām tām dvēselēm uz ielas, kas bija nomodā tāpat kā es, izvairoties no tumsas, kas vajāja viņu naksnīgos sapņus.

      Izņēmu gleznu no kofera un attinu to, un tad atkal atgriezos krēslā pie loga. Blāvā ielas laternu gaisma meta ēnas uz portreta, izdzēšot visus sievietes vaibstus, izņemot dārgakmeņu mirdzumu piespraudē ar aligatoru un caururbjoši zilās acis. Likās, ka sieviete mani vēro, nosodīdama manu neizlēmību.

      Atbalstījusi portretu pret krēsla kājām, es uzliku elkoņus uz palodzes un piespiedu pieri pie aukstā stikla. Mayer&Ryan skatlogs vēl aizvien bija apgaismots, apzeltītos ietvaros ierāmētās gleznas un tumšā furnitūra zaigoja kā mirāža.

      Zināju, ka man ir jāpieņem lēnumi, jāizšķiras par savu nākotni, par Bo nākotni. Par naudu un darbu, un izpostīto “Upesdziesmu”. Taču pirms lēmumu pieņemšanas man vajadzēja saprast, ko vēlos. Un tā bija vislielākā problēma. Kopš divpadsmit gadu vecuma bija tikai viena lieta, ko vēlējos, viena lieta, par ko katru dienu lūdzos, viena lieta, uz ko jebkad biju atļāvusies cerēt. Biju baidījusies, ka cita vēlēšanās varētu padarīt manas alkas atrast Čelsiju mazāk spēcīgas, aizvest mani nepareizajā virzienā.

      Viss, ko biju darījusi vai sasniegusi pēdējo septiņpadsmit gadu laikā, bija nejaušs un neplānots. Sākot ar koledžas izvēli līdz karjeras uzsākšanai, tas viss bija pakļauts gadījumam, jo es nekad neatļāvos neko vēlēties.

      Palūkojos uz portretu, uz tā apakšējo labo stūri, kur uz audekla bija uzvilkts mana vecvectēva paraksts. Ja es to varētu pārdot, ienākumi sniegtu drošību, vairāk laika īstajai iespējai, kas varētu parādīties, naudu, lai uzturētu mani un Bo zināmu laiku. Uzmanīgi atkal iesaiņodama gleznu, iedomājos par Moniku, kura bija mirusi neaptveramajā divdesmit astoņu gadu vecumā, un mēģināju izdomāt, kāpēc viņa man atstājusi gleznu.

      Ja es būtu labāk iekārtojusies dzīvē, ar sev piederošu māju un kādu, ar ko dalīties, Monika būtu varējusi vēlēties, lai es to paturētu: tas bija labs ieguldījums un tajā pašā laikā daļa no manas ģimenes mantojuma. Kas tāds, ar ko pārsteigt ciemiņus ģimenes viesībās.

      Taču man nebija nekā no tā visa. Pat Bo klātbūtne manā dzīvē bija īslaicīga, to es tagad sapratu. Par spīti tam, kas bija aizvedis Moniku prom no viņas ģimenes un mājas, rīkojums par dēla aizbildniecību un man uzdāvinātā “Upesdziesma” savā tagadējā veidolā acīmredzami nozīmēja, ka viņa vēlējās, lai Bo būtu te, dienvidos. Un varbūt portrets bija pagaidu iztikas līdzekļi.

      Taču man šī nebija nekāda svētvieta. Nekad nebiju atļāvusies cerēt, ka man tāda ir – patvērums no mūžīgajiem meklējumiem, alkstot pēc kā tāda, kas likās aizvien nesasniedzamāks. Piecēlos un iebāzu gleznu atpakaļ savā koferī, sajuzdamās drošāk tagad, kad biju pieņēmusi lēmumu, samērā pārliecināta par to, ka esmu nonākusi pie tā paša secinājuma, pie kura bija nonākusi Monika, nolemjot atstāt gleznu man.

      Izlēmusi, ko darīt, es atgriezos gultā, cerēdama dažas stundas pagulēt, līdz Bo pamodīsies. Gulēju gultā līdzās viņējai, pagriezusies ar seju pret puisēnu, un iemigu, klausīdamās, kā viņš brīdi pa brīdim sakustina pirkstu, urbinādams caurumu savas mātes sarkanajā cepurē.

      Nākamajā rītā pulksten desmitos kopā ar Bo un gleznu es šķērsoju ielu un pēc pusotras stundas iznācu ar parakstītu līgumu par gleznas nodošanu komisijā. Pārrunas ar vienu no īpašniecēm, Nensiju Meieri, noritēja bez aplinkiem, tiklīdz viņa bija sapratusi, ka es zinu pietiekoši daudz ne tikai par gleznu un tās autoru, bet arī par gleznas vērtību. Meieres kundze bija piesardzīga un nedeva garantijas par to, kad, viņasprāt, gleznu izdotos pārdot, piesaukdama ekonomiku un rūkošo tūristu skaitu, taču es biju redzējusi priecīgo satraukumu viņas acīs, kad sieviete man pavēstīja, ka viņiem esot vairāki pastāvīgie klienti, kuri varētu par to ieinteresēties. Vēl viņa apsolīja novietot СКАЧАТЬ