Liedaga koki. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Sveika, Džūlij. Kādu laiku neesam saņēmuši no tevis nekādas ziņas.

      – Zinu. Notika dažas… pārmaiņas. Es vairs neatrodos Ņujorkā, vismaz ne šobrīd. Patiesībā es atrodos ceļā, tāpēc arī zvanu. Gribēju būt droša, ka varēsiet mani sazvanīt, neizmantojot mājas telefonu, jo tas ir atslēgts. Jums vēl aizvien ir mana mobilā numurs, vai ne?

      Dzirdēju, kā viņš izelpo, pirms atbildēt.

      – Jā, Džūlij. Es zinu, ka ir. Pielūkošu, lai lietā tiktu ierakstīta piezīme par tavu veco numuru.

      – Paldies. – Nospiedu bremzes, kad sarūsējis brūns sedans, vēl vecāks par manu braucamo, mainīja joslas un uznira manā priekšā, nerādot pagriezienu. – Iedomājos, vai jūs pārbaudījāt to rakstu, ko es jums aizsūtīju. Par meiteni, kas bija nolaupīta Vorčesterā. Tas nav pārāk tālu no manas dzimtās pilsētas, un meitene bija vienā vecumā ar Čelsiju.

      – Jā. Puisis no Vorčesteras atradās cietumā, kad pazuda Čelsija, tā ka viņa alibi ir visai drošs.

      – Ak tā. – Pamāju. – Nu, es tikai domāju, ka jūs man piezvanīsiet, lai to pateiktu.

      Inspektora Kobilta balss izklausījās nogurusi.

      – Paklau, Džūlij, man ir citas lietas, ar kurām nodarbojos. Tas nenozīmē, ka es neuzskatītu Čelsijas lietu par svarīgu, jo es to par tādu uzskatu. Man tikai nav laika tev zvanīt katru reizi pie katra satrūkušā pavediena. Zinu, ka inspektors Džonsons to darīja pirms pensionēšanās, kad tavas māsas lieta vēl nebija nodota man. Taču tagad viss ir citādi. Priekšniecība ir apvienojusi pārvaldes un dubultojusi manu slodzi. Taču es neesmu tevi aizmirsis. Un Čelsiju arī ne. Apsolu, ka sazināšos, ja būs kas jauns.

      – Es zinu. Piedodiet. Nu, vienkārši ir pagājis zināms laiks.

      – Tas nekas. Paklau, man tagad jābeidz saruna.

      – Labi. Paldies, ka aprunājāties ar mani.

      – Tas ir mans darbs. Un… Džūlij?

      – Jā?

      – Turpini man sūtīt informāciju. Nekad nevar zināt, ko es varu būt palaidis garām un kas var izrādīties pavediens.

      Pasmaidīju klausulē.

      – Paldies, es to darīšu. Visu labu.

      Izslēdzu telefonu, tad nobraucu no šosejas un sekoju norādēm uz Sentčārlza avēniju. Dažus kvartālus braucu paralēli tramvajam ar atvērtiem logiem, kuros varēja redzēt pasažierus ar garlaikotām sejas izteiksmēm. Kāds tūrists izliecās pa logu, lai uzņemtu fotogrāfiju, un tad aši atkal apsēdās, lai izvairītos no elektrības staba.

      Šejienes mājas un veikali bija vēl labāk saglabājušies par tiem, ko biju redzējusi no šosejas, tuvodamās pilsētai, taču man nācās līkumot, lai izvairītos no milzīgajām bedrēm, liekot Bo ieķiķināties aizmugures sēdeklī. Apmetu kārtējo pārspīlēto līkumu tikai tādēļ, lai vēlreiz dzirdētu viņa smieklus.

      Biroju ēkas atkāpās, dodot vietu lielām mājām, man iebraucot Dārzu rajona dzīvojamajā zonā. Nogriezos pa kreisi Pirmajā ielā, šķērsodama tramvaja sliedes un pretējo kustības joslu, un gandrīz saskrējos ar Jeep Cherokee ar Ņujorkas numuriem un Tuleina universitātes uzlīmi logā. Par spīti vēsumam sajutu, ka esmu nosvīdusi. Četri gadi Manhetenā bez mašīnas nebija man ļāvuši praktizēties manevros, kas bija vajadzīgi braukšanai pa pilsētu.

      Lielo ozolu aizsegu Sentčārlza ielā nomainīja iežogoti dārzi ar kokiem un krūmiem, kurus es nepazinu un kas rotāja aiz tiem vīdošās savrupmājas gluži kā mežģīņu priekšautiņi. Samazināju ātrumu, lai tos aplūkotu, saprazdama, ka manas zināšanas par Ņūorleānu galvenokārt aprobežojušās ar to, ko biju redzējusi ziņās par viesuļvētru “Katrīna”, un Monikas stāstiem par Mardi Gras ballēm un Svētās sirds skolā pavadītajiem gadiem. Taču nekas no tā nebija mani sagatavojis šim fantāzijas lidojumam. Nespēju iedomāties nevienu citu vārdu, kas spētu precīzāk aprakstīt visa redzētā pārpasaulīgo eksotiku.

      Man aizmugurē nosignalizēja mašīna, un es sapratu, ka esmu pilnīgi apstājusies vienvirziena ielas vidū. Sāku braukt uz priekšu, meklējot mājas numuru, un tad iebraucu brīvā vietā ielas malā netālu no vajadzīgās ēkas. Dzelzs vārti ar rožu rakstiem un ģerboni augšpusē nošķīra dārzus no saplaisājušajiem un nelīdzenajiem trotuāriem, kamēr tuvējo ozolu saknes izrādīja nepacietību pret cilvēku klātbūtni, cenšoties izspiest akmens un bruģa segumu.

      Nolaidu logu par dažām collām zemāk un ieelpoju, sajuzdama gaisu, kas bija zaļš, mitrs un smaržīgs. Pirmoreiz mūžā nožēloju, ka neprotu gleznot vai zīmēt, vai kādā citā veidā iemūžināt šo ielu ar tās nelīdzenajiem ceļiem un ietvēm, nevainojamās mājas ar to ekscentriskajiem dārziem ar bagātīgo ziedu un lapu paklāju. Čelsija būtu to varējusi. Čelsija zinātu, kā to uzlikt uz papīra vai audekla.

      Palūkojusies pāri ielai, pamanīju uz ietves ar zilām flīzēm izliktus apdauzītus skaitļus: 1520. Būtu pazinusi māju pēc Rejas Vonas apraksta, kurā viņa pieminēja sārtu karalienes Viktorijas stila celtni ar skaistu dārzu, taču biju pārāk aizņemta ar apkārtnes aplūkošanu, lai to ievērotu. Platas kāpnes veda uz elegantu verandu, kas vijās visapkārt mājai; to rotāja pīti šūpuļkrēsli un augi, kas nokarājās no verandas griestiem. Pieskaņoti tornīši ieskāva mājas priekšu kā iekavas, piešķirot tai apšaubāmu līdzību ar pili. Lielas dubultas koka durvis atradās vidū, un abās pulētajās durvīs vīdēja lieli, četrstūraini logi kā nogurušas acis, kuras aizdomīgi uzlūko zaļojošo dārzu.

      Izslēgusi motoru, es pagriezos, lai paraudzītos uz Bo, kurš bija aizmidzis ar īkšķi mutē un mātes cepuri, kas bija piespiesta pie vaiga kā spilvens. Gribēdama vispirms novērtēt situāciju, nolēmu ļaut viņam pagulēt vēl kādu minūti. Uzmanīgi pavēru logus, tad attaisīju durvis un klusītēm atkal aiztaisīju, negribēdama viņu pamodināt. Palūkojusies uz ielu, es to šķērsoju, lai pieietu pie mājas, un apstājos. Monika nekad man nebija gleznojusi šo māju, un par to es jutos pateicīga. Ja es būtu zinājusi, ko gaidīt, tad nemūžam nebūtu saņēmusi drosmi, lai apturētu mašīnu pie šīs mājas, pieietu pie durvīm un pieklauvētu.

      Mani nomāca ne tikai mājas lielums. Jā, tā bija biedējoša, taču es daudzkārt biju sadarbojusies ar bagātiem investoriem izsoļu namā. Taču manis atnestās ziņas par pazudušās mazmeitas nāvi un mazmazdēla eksistenci lika man apstāties uz ietves pie vārtiem. Pagalma vidū burbuļoja strūklaka, nomierinot manus saspringtos nervus.

      Kāda skaņa pievērsa manu uzmanību dārzam. Izbalējušā kombinezonā un salmu platmalē tērpies vīrietis bija pietupies pie puķu dobes un ravēja ārā sausus un novītušus stiebrus. Viņam rokās bija dārznieka cimdi, un āda uz viņa plaukstām un delmiem bija karameļu brūnumā.

      Itin kā sajutis, ka tiek novērots, vīrietis pagriezās pret mani ar seju. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija fakts, ka viņš izrādījās daudz vecāks, nekā biju iedomājusies. Un tad es aptvēru, ka blenžu, un viņš blenza man pretī ar vienu aci, kas bija caururbjoši zaļa. Otrā acs bija neredzama zem plakstiņa rētainās un raibās ādas, kas likās saplūstam ar vaiga nelīdzenumu.

      Juzdamās neomulīgi, es pacēlu СКАЧАТЬ