Liedaga koki. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ allaž runāja par jums ar sirsnību, tāpēc domāju, ka jūs man neieteiksiet sliktu.

      Reja Vona nepasmaidīja.

      – Viņa atstāja mani pagātnē tāpat kā visus citus. Es domāju par to puiku. Viņš nebija pelnījis atrautību no savas ģimenes.

      Saraucu pieri.

      – Vai viņiem nebūs iebildumu pret to, ka… – Īsti nezināju, kā turpināt.

      – Ka viņam nav tēva? Ir daži, kam tas varētu likties svarīgi, bet tikai ne Eimijas kundzei. Viņa to mīlēs gluži kā princi tikai tāpēc, ka mis Monika bija viņa mamma.

      Izcēlu Bo no krēsla, un mana muguru saspringa no piepūles.

      – Priecājos to dzirdēt. – Reja Vona pieliecās, lai paņemtu saini, taču es viņu apturēju. – Lūdzu, nevajag. Jūs arī tāpat esat pietiekoši daudz izdarījusi manā labā. Ļaujiet man ielikt Bo mašīnā, un es atgriezīšos, lai paņemtu šo.

      Sākumā izskatījās, ka vecā sieviete atteiksies, taču tad viņa izslēja zodu un pamāja. Kad es atgriezos, Reja Vona atradās dzīvojamajā istabā un skatījās nākamo ziepju operu, un jebkādu fotogrāfiju vai ģimenes piemiņlietu trūkums likās dīvaini satraucošs. Pagāju viņai garām, lai ieietu virtuvē un paņemtu saini, sajuzdama zem papīra masīvu koka gabalu. Mirkli pavilcinājos, stāvēdama durvīs.

      – Vēlreiz paldies, Reja Vona. Es novērtēju visu jūsu palīdzību.

      Reja Vona neatrāva skatienu no televizora ekrāna, kur gaišmataina sieviete ar biezu lūpukrāsas kārtu uz lūpām nupat sāka raudāt.

      – Un vēl pēdējais, – es sacīju. Viņa nepacēla galvu. – Iedomājos, vai jums nav Biloksi mājas dokumenti. Varbūt Monika tos atsūtīja jums. Advokātam viņa iedeva tikai atslēgu.

      – Es tev atdevu visu, kas man bija. – Viņa paņēma tālvadības pulti un pastiprināja skaņu. – Ejot ārā, aizver aiz sevis durvis.

      Zinādama, ka nekas cits nav sakāms, es žonglēju savu kravu, lai satvertu durvju rokturi, un tad aizcirtu durvis. Melnais kaķis, kurš bija mūs sagaidījis, gaidot sēdēja pie viena no puķu podiem, gurdeni kustinādams asti un stāvēdams sardzē, lai būtu drošs, ka mēs esam aizgājuši.

      Uzgriezusi kaķim muguru, iebāzu saini furgona aizmugurē un tad izbraucu no Rejas Vonas piebraucamā ceļa, gribēdama ātrāk tikt prom no mazās, dīvainās mājeles un vēl dīvainākās sievietes. Atcerēdamās ceļu uz pludmales mājas atliekām, atgriezos ielā, kas veda turp, nespēdama atkal piebraukt pie tās. Atstājusi motoru ieslēgtu un gaisa kondicionētāju darbojamies, es apsēdos aizmugures sēdeklī līdzās Bo un iecēlu saini sev klēpī.

      Uzmanīgi pabāzu pirkstu zem locījuma vietas un vieglītēm atplēsu līmlenti, lai atlocītu malu. Ielūkojusies iekšā, saskatīju apzeltīta rāmja augšdaļu, bet neko citu. Ielikusi saini klēpī, turpināju uzmanīgi atplēst līmlenti un atlocīt papīru, līdz tas bija pilnīgi attīts. Manā priekšā atradās ierāmēta audekla mugurpuse. Glezna nebija lielāka par piecpadsmit reiz astoņpadsmit collām, taču piepeši likās ārkārtīgi smaga man klēpī. Es piesardzīgi satvēru rāmja malas un to apgriezu.

      Nolūkojos uz portretu, īsti nesaprazdama, uz ko skatos, bet attapdamās, ka biju gaidījusi ieraudzīt pludmales māju, kuru Monika atcerējās, nevis tās drupas, par kādām tā bija pārvērtusies tagad. Apvaldīju savu vilšanos, nolūkodamās uz skaistas sievietes portretu ar melniem matiem un zilām acīm, krēmkrāsas ādu un Monas Lizas smaidu. Sieviete bija attēlota tikai līdz jostasvietai, taču bija skaidrs, ka viņai mugurā ir balles kleita no spīdīga tumšzila auduma, fantastiska kaklarota ap garo, eleganto kaklu un safīru un briljantu auskari ausīs. Vēl uzkrītošāka bija žilbinošā piespraude no smaragdiem un tumši zaļas emaljas – aligatora formā, ar pārspīlēti izliektu asti un sarkaniem dārgakmeņiem acu vietā.

      Tas bija žilbinošs portrets, kas šķita attēlojam nepazīstamās sievietes būtību, padarot viņu dzīvu un domājošu, kamēr mani no audekla uzlūkoja viņas pa pusei smaids un pa pusei smīns. Tur bija vēl kaut kas man labi pazīstams, ko nespēju īsti atšifrēt. Sasprindzināju uzmanību, cenzdamās notvert aizklīdušu domu, kas locījās manā galvā gluži kā sausumā izmesta zivs. Un tad mans skatiens pievērsās mākslinieka parakstam.

      Pacēlusi rāmi augstāk, lai labāk to saskatītu no loga nākošajā gaismā, es samiedzu acis, uzlūkojot plašo, ar sarkanu krāsu uzvilkto parakstu; nevis tādēļ, lai saskatītu to labāk – mana redze bija nevainojama –, bet tāpēc, ka biju pārliecināta: te slēpjas kāda kļūda.

      – Džūlija, man gribas dzert.

      Balss šķita nākam no tālienes, un es nolaidu gleznu atpakaļ klēpī un palūkojos uz mazo puiku sev līdzās, viņu īsti neredzot.

      Eibs Holts. Koši sarkanās līnijas, kas veidoja mana vecvectēva labi pazīstamo parakstu, dejoja redzes perifērijā.

      Eibs Holts.

      No savas pieredzes izsoļu namā zināju, ka glezna, pieņemot, ka tas ir Eiba Holta oriģināls, maksā pamatīgu naudas žūksni. Bet kāpēc tā atradās pie Monikas? Monikai nekad nebija naudas; jādomā, ka viņa to būtu pārdevusi. Piemēram, toreiz, kad viņi ar Bo tika izlikti no dzīvokļa, jo nebija samaksājuši īri. Un kāpēc viņai vajadzēja to atstāt man? Monika zināja par manas ģimenes saistību ar mākslinieku; jādomā, viņa būtu man pavēstījusi par gleznas esamību. Ja vien nebija kāds pamatots iemesls, kura dēļ to nedarīt.

      Lēnām sāku saiņot gleznu atpakaļ, rīkodamās vēl uzmanīgāk tagad, kad aptvēru tās vērtību. Kāpēc? Šis vienīgais vārds turpināja atbalsoties manās smadzenēs. Uzmanīgi pabāzu gleznu zem priekšējā sēdekļa un tad pasniedzu Bo sulas kārbu.

      – Es gribu braukt mājās.

      Atglaudu Bo brūnos matus no pieres.

      – Zinu, mīļais. Es tāpat. Bet mēs vēl neesam tikuši galā ar piedzīvojumu, vai ne? Taču drīz.

      Nespēdama izturēt vilšanās pilno izteiksmi viņa sejā, es pārsēdos šofera sēdeklī un ieslēdzu navigatoru. Ļoti uzmanīgi ievadīju tajā Rejas Vonas iedoto Ņūorleānas adresi. Pusotras stundas brauciens līdz galapunktam. Ieslēgusi pirmo ātrumu, izbraucu uz ceļa, atkal dodamās uz vietu, kas man bija sveša, un prom no pagātnes, kas, kā izrādījās, nevēlējās palikt pagātnē.

      Trešā nodaļa

      “Vai lietus līst, vai plūdi nāk, nekur nav tik labi kā mājās.”

SAUKLIS 2006. GADA Mardi Gras PARĀDĒ

      Kāds vecs policijas inspektors man reiz teica, ka cilvēku nogurdina nevis kalns tālumā, bet gan smilšu grauds paša kurpē. Tolaik domāju, ka saprotu, ko viņš ar to gribējis teikt, taču drīz biju spiesta atzīt, ka ne gluži. Jo smilšu grauds katram ir atšķirīgs, un daži cilvēki tā arī nekad nesaprot, kas tas ir.

      Nezinu, vai to panāca izpostītā pludmales māja vai vēl aizvien manāmās “Katrīnas” pēdas, tuvojoties Ņūorleānai, līdz ar mirdzošo doma kupolu, kas bija saskatāms no šosejas, taču es atcerējos šos vārdus un pasniedzos pēc mobilā telefona, lai sastādītu pazīstamo СКАЧАТЬ