Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Es esmu pieredzējusi, kā cilvēki gūst traumas konservu fabrikā, – viņa pavēstīja. – Tu drīz atveseļosies. – Un angliski piemetināja: – Saldus sapņus!

      No rīta viņš spēji uztrūkās no miega – sapnis beidzās ar sāpju uzplaiksnījumu. Palags oda pēc cigaretēm un sviedriem, un viņš zināja, ka sieviete ir gulējusi viņam blakus. Līdzās maisam atradās burka ar urīnu, kas izskatījās iekrāsots ar jodu. Vismaz šoreiz šķidrums nebija duļķains. Pastiepis roku, viņš pārliecinājās, ka burka ir auksta. Ar pūlēm uztrausies sēdus, viņš velti mēģināja ieraudzīt istabā sievieti.

      Rīta apgaismojumu istabā paspilgtināja netālais jūras klajs. Viņš nostūma palagu. Uz krūtīm pletās koši zilumi, un uz ribām bija pārcirsta āda. Šuves bija klātas ar krevelēm, un paostījis viņš saprata, ka no tām būs jāizspiež strutas.

      Skaļrunis sveicināja: – Pilsoņi, šodien paziņots, ka uz Ameriku dosies delegācija, kurai paredzēts risināt dažas problēmas, kas apdraud abas šīs varenās nācijas.

      Pēc tam ziņu izlaidums atgriezās ierastajās sliedēs – vispasaules apbrīna par Ziemeļkoreju, kāds Kima Čenira dievišķās gudrības apliecinājums, jauns paņēmiens pilsoņiem cīņā ar badu, visbeidzot dažādu ministriju brīdinājumi civiliedzīvotājiem.

      No loga vilka caurvējš un iešūpināja kaltētās zivis, kas karājās uz auklas. Spuras bija laternu papīra krāsā. No jumta atlidoja smilkstu un kaucienu skaņas, un uz betona virsmas pastāvīgi skrapstēja nagi. Pirmo reizi vairāku dienu laikā viņš skaudri sajuta izsalkumu.

      Tad atvērās durvis un, smagi elsdama, ienāca otrā palīga sieva.

      Viņa nesa koferi un divas pieclitru burkas ar ūdeni. Sieviete bija nosvīdusi, taču seju rotāja savāds smaids.

      – Kā tev patīk mans jaunais koferis? – viņa jautāja. – Dabūju to maiņas ceļā.

      – Pret ko tu to iemainīji?

      – Neesi tāds ēzelis, – viņa attrauca. – Iedomājies tik, man nebija pašai sava kofera!

      – Acīmredzot tu nekur neesi braukusi.

      – Acīmredzot es nekur neesmu braukusi, – viņa pie sevis atkārtoja un iesmēla plastikāta tasītē rīsu novārījumu.

      Paņēmis dzērienu, Čondo apvaicājās: – Vai uz jumta ir suņi?

      – Tāda augšstāvā ir dzīves īstenība, – viņa paskaidroja. – Salūzis lifts, caurs jumts, kanalizācijas smirdoņa. Suņiem es vairs pat nepievēršu uzmanību. Mājas padome tos vairo. Būtu tu dzirdējis, kā tur iet svētdienās!

      – Kāpēc tos vairo? Pag, kas notiek svētdienās?

      – Puiši karaoke bārā apgalvo, ka Phenjanā suņi ir aizliegti ar likumu.

      – Tā runā.

      – Civilizācija, – viņa noteica.

      – Vai tad fabrikā nemanīs tavu prombūtni?

      Neatbildējusi otrā palīga sieva nometās ceļos un sāka rakņāties pa kofera kabatām, cerēdama atrast kādu liecību par tā agrāko īpašnieku.

      – Tev nāksies apmeklēt kritikas sesiju, – Čundo aizrādīja.

      – Es vairs neatgriezīšos fabrikā, – viņa paskaidroja.

      – Nekad?

      – Jā, – viņa apstiprināja. – Es došos uz Phenjanu.

      – Uz Phenjanu?

      – Tieši tā, – sieviete attrauca. Kofera oderes ielokā viņa uzgāja dažas vecas, jau nederīgas ceļošanas atļaujas ar zīmogiem, kas iespiesti katrā kontrolpunktā starp Kesonu un Čhondžinu. – Parasti tas aizņem divas nedēļas. Taču man nez kāpēc ir nojauta, ka tas var notikt kuru katru dienu.

      – Kas var notikt?

      – Man atradīs aizvietotājvīru. – Domā, ka tas būs Phenjanā?

      – Es esmu varoņa sieva, – viņa sacīja.

      – Pareizāk sakot, varoņa atraitne.

      – Nesaki to vārdu, – sieviete lūdzās. – Es pat dzirdēt to negribu.

      Čundo izdzēra rīsu novārījumu un lēni, lēni atgūlās.

      – Atgadījums ar manu vīru ir šausmīgs, – viņa atzina. – Es pat atcerēties to nevaru. Es nopietni saku… Ja sāku par to iedomāties, kaut kas manī šīs domas atvaira. Bet mēs bijām precējušies tikai dažus mēnešus, un lielāko daļu šī laika viņš brauca jūrā kopā ar jums.

      Apsēšanās bija prasījusi daudz spēka. Kad galva pieskārās salmu matracim, pārguruma apmierinātība nomāca atveseļošanās netīksmi. Viņam sāpēja gandrīz visas maliņas, taču ķermeni pārņēma labsajūta kā pēc garas, smagas darba dienas kopā ar biedriem. Čundo aizvēra acis un ļāvās dūkoņai ausīs. Kad viņš atkal tās atvēra, bija jau pēcpusdiena. Iespējams, ka viņu pamodinājusi durvju aizciršanās, sievietei izejot no dzīvokļa. Viņš mazliet pavēlās uz sāna, lai redzētu istabas stūri. Tur atradās bļoda, kurā viņa mazgājās. “Žēl, ka nevaru to aizsniegt un pārbaudīt, vai ūdens vēl ir silts.”

      Kad pamazām satumsa, atnāca kapteinis. Iededzinājis pāris sveču, viņš apsēdās krēslā. Čundo ieraudzīja, ka viņš atnesis maisiņu.

      – Paskat te, puis, – kapteinis sacīja un no maisiņa izcēla tunča šķēli un divas pudeles Ryoksong alus. – Tev laiks atgūt veselību.

      Kapteinis atvēra pudeles un ar savu bocmaņa nazi sadalīja jēlo tunci.

      – Par varoņiem! – kapteinis uzsauca, un abi negribīgi iedzēra pa malciņam. Toties tuncis bija pašā laikā. Viņš izgaršoja lekno jūras zivi, viļādams kumosus pa muti.

      – Vai loms bija labs? – Čundo apvaicājās.

      – Ūdeņos bija daudz dzīvības, – kapteinis stāstīja. – Bez tevis un otrā palīga, protams, nav tā, kā agrāk. Palīgos mēs dabūjām pāris vīru no “Kvanli”. Tu jau dzirdēji, ka viņu kapteinim ir noņemta roka, vai ne? – Čundo pamāja. Kapteinis pašūpoja galvu. – Zini, man patiešām žēl, ka tevi tā apstrādāja. Es gribēju tevi brīdināt, taču tas diez vai ko mainītu.

      – Nu, tas vismaz ir pārdzīvots, – Čundo atteica.

      – Smagākais ir palicis aiz muguras, un tu to pienācīgi pārcieti. Nevienam citam tas nebūtu bijis pa spēkam. Tagad laiks apbalvojumam, – kapteinis stāstīja. – Tev dos nedaudz laika atveseļoties, apdomāt turpmāko rīcību, un tad tevi gribēs izrādīt nācijai. Varonis, kas ieroču stobru galā riskēja ar dzīvību, pūlēdamies glābt otru varoni, kuru amerikāņi izbaro haizivīm… Tu būsi tālu СКАЧАТЬ