Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ atbildēt, kapteinis ievēroja karti pie sienas. Istabā valdīja pustumsa, un viņš piecēlās ar sveci rokā.

      – Kas tad tas? – viņš iesaucās un sāka raut ārā spraudītes un mest uz grīdas. – Puisis pazudis jau veselu nedēļu, bet turpina mani kaitināt! – Vīrietis noplēsa karti no sienas. – Klausies, gribu tev kaut ko teikt, – viņš turpināja. – Iepriekš, apgalvodami, ka otrais palīgs nav paņēmis neko līdzi, mēs nebijām pārāk rūpīgi pārlūkojuši kuģi. Mēs neiedomājāmies pārbaudīt tilpni, kur atradās tava aparatūra.

      – Ko jūs gribat ar to sacīt?

      – Viens tavs radiouztvērējs ir pazudis. Viņš ir paņēmis to līdzi.

      – Vai melno? – Čundo vaicāja. – Vai arī to, kam ir sudrabaini rokturi?

      – To ar zaļajām skalām, – kapteinis paskaidroja. – Vai tas radīs nepatikšanas? Vai tas mums var draudēt ar sliktām sekām?

      Čundo acu priekšā skaidri iezīmējās aina – otrais palīgs tumsā piepūšamajā laivā ar akumulatoru, radiouztvērēja skalas zaļgano mirdzumu un cigaretēm, bet bez sērkociņiem.

      – Tas bija diezgan parasts radiouztvērējs, – Čundo atteica. – Gan spēsim sameistarot citu.

      – Malacis! – kapteinis uzsauca un izmocīja smaidu. – Lūdzu, lūdzu, te būs vēl tuncis. Kāds es esmu muļķis! Ko tu domā par meiteni? Zini, es ar viņu aprunājos. Viņa par tevi ir diezgan augstās domās. Ko lai es tev atnesu? Vai tev kaut ko vajag?

      Alus šķita līstam Čundo cauri. – Vai jūs varētu man padot to burciņu?

      – Protams, protams, – kapteinis attrauca, taču, paņēmis burciņu rokā, stipri aizdomīgi nopētīja. Vienubrīd likās, ka viņš grasās to paostīt, tomēr pēc tam atdeva vājiniekam.

      Čundo apvēlās uz sāna un pastūma burciņu sev blakus zem palaga. Istabā valdīja klusums, kuru pārtrauca vienīgi drebelīgā urīna strūklas čurkstoņa, uzplūdiem šļācoties burkā.

      Pēc brīža kapteinis tomēr ierunājās, nomākdams šo skaņu.

      – Tev būs krietni jāapdomā. Tu tagad esi varonis, un tev jautās, ko tu par to gribi saņemt. Vai tu jau zini, ko izvēlētos?

      Pabeidzis urinēt, Čundo atvēra acis un uzmanīgi pasniedza kapteinim burciņu.

      – Vienīgais, ko es gribētu… palikt uz “Čunmas”, – viņš sacīja. – Es tur jūtos ērti.

      – Protams, ka tā, – kapteinis teica. – Tur ir tavi aparāti.

      – Un naktīs tur ir elektrība.

      – Un naktīs tur ir elektrība, – atkārtoja kapteinis. – Uzskati, ka tas jau ir nokārtots. Tu tagad dzīvo uz “Čunmas”. Tas ir mazākais, ko varu tavā labā paveikt. Bet ko tu patiešām gribi? No tā, ko tev var sniegt vienīgi ierēdņi?

      Čundo saminstinājās. Viņš iesūca mazliet alus un lauzīja galvu, kāds Ziemeļkorejas dāvinājums spētu uzlabot viņa dzīvi.

      Kapteinis manīja šo nedrošību un sāka aprakstīt citus, kas paveikuši lielus darbus un par to saņēmuši dažādu veidu atlīdzību.

      – Piemēram, tie puiši Jonbjonā, kas nodzēsa ugunsgrēku elektrostacijā. Vienam piešķīra automašīnu, par to rakstīja avīzē. Otrs gribēja pats savu telefonu, un – darīts, nekādu problēmu, viņa dzīvoklī ievilka vadu. Tā tas notiek ar varoņiem.

      – Man būtu jāpadomā, – Čundo atzina. – Jūs mani pārsteidzāt mazliet nesagatavotu. Es tā uzreiz nevaru pateikt.

      – Jā, es jau nojautu, – kapteinis bilda. – Es to zināju, jo mēs esam kā ģimene. Tu esi no tādiem, kuri neko negrib sev. Tev nekas daudz nav nepieciešams. Bet, tiklīdz runa ir par citiem, tu pieprasīsi, lai šiem cilvēkiem sagādā neiespējamo. To tu nesen parādīji, tu to tiešām pierādīji, un tagad tu esi kļuvis par ģimenes locekli. Zini, es savas apkalpes dēļ iesēdos cietumā. Es neesmu varonis, taču nolauzu četrus gadus, lai mani puiši varētu braukt mājās. Tā es to izrādīju.

      Kapteinis likās uzbudināts, pat noraizējies. Viņš joprojām turēja rokā burku ar urīnu, un Čundo gribēja viņam lūgt to nolikt uz grīdas. Kapteinis pavirzījās uz sēdekļa maliņas, it kā grasītos nomesties līdzās guļošajam uz salmu maisa.

      – Tas varbūt tāpēc, ka esmu vecs, – viņš atzinās. – Galu galā citiem arī ir grūta dzīve. Daudziem klājas krietni ļaunāk nekā man. Bet es bez viņas nespēju dzīvot, es gluži vienkārši nevaru. Pie viņas tiecas manas domas, prāts pastāvīgi atgriežas pie viņas. Es nedusmojos, nenožēloju bijušo. Es tikai gribu atgūt savu sievu, man viņa ir jāatgūst. Redzi, tu to vari paveikt, tev ir iespējas to panākt. Pavisam drīz tev būs jābilst viens vārds, un viss notiks. – Čundo mēģināja atbildēt, bet kapteinis viņu pārtrauca: – Viņa ir veca. Es saprotu, ko tu domā. Arī es vairs neesmu jauns, taču gadiem ar to nav nekāda sakara. Patiesībā ar katru gadu kļūst aizvien ļaunāk. Kurš to būtu domājis, ka kļūs tikai sliktāk? To neviens nestāsta, par to neviens nerunā. – Izdzirdējis uz jumta skrapstināmies suņus, kapteinis pacēla acis pret griestiem. Viņš novietoja burku uz grīdas un piecēlās. – Kādu laiku mēs būtu sveši ļaudis, – kapteinis turpināja. – Atgriezusies viņa par šo un to ar mani nevarēs runāt. Par to es nešaubos. Taču es esmu pārliecināts, ka drīzumā sāktos tāda kā atklāsme. Un tad mēs atgūtu to, ko reiz bijām zaudējuši. – Kapteinis paņēma karti. – Nesaki ne vārda, – viņš lūdza. – Nesaki it neko. Tikai apdomā manu ierosinājumu. Tas ir viss, ko lūdzu.

      Stāvēdams sveču gaismā, kapteinis ar abām rokām cieši sarullēja karti. Šo žestu Čundo bija redzējis tūkstošiem reižu. Tas nozīmēja, ka ir izvēlēts kurss, vīri saņēmuši uzdevumus un lēmums ir pieņemts. Nav svarīgi, vai tālākajā ceļā gaidāmi pilni tīkli – notikumi ir sākuši risināties.

      No pagalma atskanēja ūjināšana, kam sekoja cits cilvēka radīts troksnis – vai nu smiekli, vai raudas. Čundo sazin kādēļ nojauta, ka šo piedzērušo ļautiņu uzmanības centrā ir otrā palīga sieva. Virs galvas uz jumta malas pusi knikstēja suņu nagi – dzīvnieki, jezgas ieinteresēti, slējās kājās. Pat desmitajā stāvā pa logu ielidoja trokšņi no apkārtnes, tāpēc visā dzīvojamā namā čīkstēja žalūzijas – iedzīvotāji vēra vaļā logus, lai paraudzītos, kuram pilsonim atkal padomā kaut kas nelāgs.

      Čundo pietrausās kājās un, atspiezdamies pret krēslu, pievirzījās pie loga. Spīdēja plāna mēness skaidiņa, un pagalmā tālu lejā viņš pēc griezīgajiem smiekliem sazīmēja vairākus cilvēkus, lai gan spēja saskatīt vienīgi melnus, izplūdušus plankumus. Tomēr vīrietis spēja iedomāties otrā palīga sievas matu mirdzumu, balto kaklu un plecus mēnessgaismā.

      Kindžji pilsētā valdīja tumsa, ietīdama gan maizes kombināta ēku, gan miertiesu, gan skolu, gan pārtikas sadales staciju. Pat karaoke bāra ģenerators klusēja, tā zilās neona gaismiņas bija izdzisušas. Cauri vecajai konservu fabrikai svilpoja vējš, un no jaunās ēkas tvaika kamerām atvirmoja karstuma viļņi. Bija redzamas konservu СКАЧАТЬ