Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Tādu faktu vispār nav. Manā pasaulē visas nepieciešamās atbildes nāk no šejienes. – Viņš pavērsa pirkstu pret sevi, un Čundo netika gudrs, vai večuks rāda uz sirdi, iekšām vai sēkliniekiem.

      – Bet kur tās ir? – Čundo vaicāja. Viņš redzēja airētāju šaujam signālraķeti viņa virzienā, viņš sataustīja otrā palīga auksto vaigu, kad haizivis rāva jaunekli zem ūdens. – Vai mēs jelkad tās atradīsim?

       ČUNDO SAPŅOJA par to, kā viņu sakož haizivis, par aktrisi Sanu Munu – viņa mirkšķināja acis un samiedza plakstus līdzīgi kā Rumina, kad tai acīs iekļuva smiltis. Sapnī viņš redzēja otro palīgu aizpeldam aizvien tālāk apžilbinošajā gaismā. Iedzēla asas sāpes, un viņš nevarēja saprast, vai ir nomodā vai vēl aizmidzis. Acu zīlītes zem cieši aizvērtajiem, piepampušajiem plakstiem grozījās. Nomācošs zivju smārds. Rūpnīcu trieciendarba svilpes vēstīja par rītausmu, un nakts iestāšanos viņš noteica, kad nelielais ledusskapis izslēdzās, jo pārtrūka elektrības padeve.

      Visas locītavas šķita kā pārakmeņojušās, un pārāk dziļa ieelpa izraisīja mokošu, dedzinošu izvirdumu, it kā būtu atvērtas sāpju krāsns durtiņas. Kad veselā roka beidzot pasniedzās aplūkot cietušo, pirksti sataustīja biezus zirgu astrus – šuvju raupjos diegus, kādus izmantoja brūču sašūšanai. Atmiņā miglaini atausa, kā kapteinis balstīja viņu gājienā pa kāpnēm daudzdzīvokļu namā, kurā otrais palīgs bija mitinājies kopā ar sievu.

      Dienas laikā viņu izklaidēja skaļrunis, ikvienu paziņojumu sākot ar izsaucienu: “Pilsoņi!” Pēcpusdienā no konservu fabrikas atnāca sieviete, kuras rokas viegli oda pēc mašīneļļas. Mazā tējkanna grabēja un svilpa, un viņa dungoja līdzi “Kima Čenira maršam”, kas noslēdza ziņu pārraidi. Pēc tam viņas plaukstas, ledusaukstas no spirta, dezinficēja vainas. Tās pašas rokas vēla viņu no vieniem sāniem uz otriem, lai apmainītu palagus un palīdzētu iztukšot urīnpūsli, un viņš bija pārliecināts, ka sajūt viņas pirkstā novilktā laulību gredzena nospiedumu.

      Drīz pietūkums mazinājās, acis ciet spieda bieza, lipīga strutu masa. Viņa ik pa laikam apslaucīja plakstus ar karstā ūdenī mērcētu lupatiņu, lai viņš ātrāk varētu tās atvērt.

      – Lūk, viņš! – sieviete iesaucās, kad Čundo redze beidzot atgriezās. – Vīrs, kurš mīl Sanu Munu.

      Čundo pacēla galvu. Viņš gulēja kails uz cisu maisa, apklāts ar dzeltenu palagu. Viņš ieraudzīja dzīvojamam namam raksturīgos logus ar horizontālajām žalūzijām. Istabai pāri stiepās auklas, uz kurām kā veļa žāvējās iekārti asari.

      – Mans tēvs uzskatīja, ka, apprecot zvejnieku, viņa meita nekad necietīs badu, – sieviete apgalvoja.

      Mazpamazām otrā palīga sievu viņš saskatīja pavisam skaidri.

      – Kurā stāvā mēs atrodamies? – viņš jautāja.

      – Desmitajā.

      – Kā tu mani uzdabūji augšā?

      – Nebija tik grūti. Atceroties mana vīra stāstīto, es domāju, ka tu būsi stipri prāvāks. – Viņa piespieda vīrieša krūtīm karstu drānas gabalu, un viņš centās nesarauties. – Tava nabaga aktrise! Viņas seja ir vienos zilumos. Tas viņu padara vecāku, liek domāt, ka viņas laiks ir pagājis. Vai esi redzējis viņas filmas? – Papurinot galvu, Čundo iesāpējās kakls. Sieviete turpināja: – Es arī neesmu. Kur tad šai atkritumu bedrē ko tādu rādīs! Es esmu redzējusi tikai vienu filmu. Ārzemju mīlas stāstu. – Viņa atkal iegremdēja lupatiņu karstajā ūdenī, lai pēc tam vēlreiz izmērcētu visas uztūkušās rētas. – Tā bija par kuģi, kas uzskrien aisbergam, un visi aiziet bojā.

      Viņa uztrausās uz maisa Čundo blakus un ne bez piepūles ar abām rokām pavēla viņu uz sāniem. Tad viņa tuvināja burciņu vīrieša gurniem tā, lai viņa umkyoung trāpītu traukā.

      – Sākam! – viņa noteica un pāris reižu papliķēja viņam pa muguru, lai paskubinātu. Ķermenis nodrebēja sāpēs, un strūkla sāka plūst. Kad tā pārtrūka, sieviete pacēla burciņu pret gaismu. Tajā peldēja duļķains rūsas krāsas šķidrums. – Nu jau labāk, – viņa konstatēja. – Drīz soļosi uz tualeti desmitā stāva gaitenī kā liels puika.

      Čundo pūlējās pats apvelties uz muguras, taču nespēja, tāpēc sarāvies palika guļam uz sāniem. Pie sienas zem Mīļotā Vadoņa un Diženā Vadoņa portretiem atradās plauktiņš ar otrā palīga amerikāņu kurpēm. Čundo lauzīja galvu par to, kā otrais palīgs pamanījies atvest kurpes mājās pēc tam, kad tās bija nonākušas ūdenī visas apkalpes acu priekšā. Pie sienas karājās liela galvenā jūras karte no “Čunmas” klāja. Tajā bija redzama visa Korejas jūra, un pēc tās līdzināja visas pārējās borta kartes. Viņi bija domājuši, ka tā sadegusi ugunsgrēkā līdz ar citām. Spraudītes norādīja visus kaut reizi apmeklētos zvejas laukus, un ar zīmuli bija savienotas vairākas ziemeļu puses koordinātas.

      – Vai tas ir airētāju kurss? – Čundo vaicāja sievietei.

      – Airētāju? – viņa pārjautāja. – Šajā kartē atzīmētas visas vietas, kur viņš ir bijis. Sarkanās spraudītes ir pilsētas, par kurām viņš bija dzirdējis. Viņš mūždien stāstīja, kurp mani vedīšot.

      Viņa ieskatījās Čundo acīs.

      – Kas ir? – viņš noprasīja.

      – Vai viņš tiešām to paveica? Vai viņš patiesi stājās pretī amerikāņu desantniekiem ar nazi rokās? Vai arī jūs tās blēņas paši samurgojāt?

      – Vai tu maniem vārdiem ticētu?

      – Jā, jo tu esi izlūkdienesta virsnieks, – sieviete paziņoja. – Tev pilnīgi nospļauties uz visu šajā nomalē. Kad tava misija būs galā, tu atgriezīsies Phenjanā un aizmirsīsi par zvejniekiem uz visiem laikiem.

      – Un kāda ir mana misija?

      – Okeāna dibenā izcelsies karš, – viņa pavēstīja. – Mans vīrs varbūt darīja aplam, man to atklādams, bet viņš tomēr pastāstīja.

      – Nemāni sevi, – viņš aizrādīja. – Es esmu tikai radists. Jā, tavs vīrs tiešām stājās pretī ASV flotes karavīriem ar nazi.

      Mēmā apbrīnā viņa pašūpoja galvu.

      – Viņam galvā bija daudz traku nodomu, – sieviete atzina. – Man jāsāk domāt, ka, palicis dzīvs, viņš patiešām kādu būtu īstenojis.

      Viņa pabaroja Čundo ar saldinātu rīsu novārījumu, pēc tam novēla atpakaļ uz muguras un pārsedza ar palagu. Istaba palēnām satumsa, un drīz atslēgs elektrību.

      – Man vajadzētu iziet, – viņa teica. – Ja gadās kaut kas ārkārtējs, pabļauj, un stāva vecākā būs klāt kā nagla. Nevar ne gaisu samaitāt, lai viņa nestāvētu aiz durvīm.

      Otrā palīga sieva ar samērcēto lupatiņu rokā devās pie durvīm, kur viņš nevarēja sievieti redzēt, СКАЧАТЬ