Название: Bāreņu pavēlnieka dēls
Автор: Adams Džonsons
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежная драматургия
isbn: 978-9984-35-723-2
isbn:
– Uz priekšu! Dari tā, – kapteinis attrauca.
Čundo piesedza ar plaukstu acis un atkal pārlaida skatienu viļņiem.
– Vai, jūsuprāt, viņš varētu tur izdzīvot? Vai viņš varētu palikt dzīvs?
Pirmais palīgs nostājās viņam līdzās.
– Nabaga sieva, jods šo rāvis.
– Ja neatradīsim ne plostu, ne vīru, mēs esam pagalam, – kapteinis secināja. – Ja pazudis gan viens, gan otrs, mums nemūžam neticēs. – Uz klāja dēļiem mētājās sausas, saulē vizošas zivju zvīņas. Kapteinis pabakstīja pāris zvīņu ar pirkstu. – Ja “Čunma” nogrimst un mēs tai līdzi, – viņš turpināja, – palīgu sievas saņems pensijas, mašīnista sieva saņems pensiju, stūrmaņa sieva saņems pensiju. Visas paliks dzīvas.
– Viņām piešķirs jaunus vīrus, – pirmais palīgs piebilda. – Bet… kas notiks ar maniem bērniem, kurus tad audzinās svešs cilvēks?
– Viņi paliks dzīvi, – kapteinis atgādināja. – Viņi nenonāks nometnēs.
– Amerikāņi sadusmojās, – Čundo negaidīti piedāvāja vēl vienu versiju, – atgriezās un savāca viņu.
– Ko tādu? – kapteinis ieprasījās. Aizēnojis ar plaukstu acis, viņš pacēla galvu un paskatījās uz Čundo.
– Viņi alka atriebības, – Čundo turpināja. – Viņi atgriezās sagūstīt puisi, kurš bija viņus pievārējis. Viņi atkal iebruka uz klāja un nolaupīja otro palīgu.
Kapteinis gulēja uz klāja dīvainā pozā. Izskatījās, ka viņš būtu nokritis no masta un nekustas, mēģinot noteikt, vai kaut kas nav lauzts.
– Ja Phenjanā patiešām noticēs, ka amerikāņi ir nolaupījuši mūsu pilsoni, viņi nemūžam neliksies mierā. Sāksies plaša izmeklēšana, un ar laiku patiesība nāks gaismā. Turklāt nav nekādu pierādījumu par amerikāņu atgriešanos. Iepriekšējā reizē mūs glāba vienīgi tā stulbeņu muļķošanās ar radio.
Čundo izņēma no kabatas Džervisa pasniegto vizītkarti ar ASV kara flotes emblēmu un pasniedza to kapteinim.
– Varbūt amerikāņi gribēja, lai Phenjanā zina, kurš tieši ir ieradies mums sadot pa kaklu. Patiesībā tie paši vien bija, un mēs viņus labi redzējām. Varam pastāstīt gandrīz to pašu arī šoreiz.
– Tobrīd, kad ieradās amerikāņi, mēs zvejojām ar āķiem, – mašīnists sprieda. – Viņi mūs pārsteidza negaidot. Viņi sagūstīja otro palīgu un kādu laiku apsmēja. Un tad iegrūda ūdenī pie haizivīm.
– Jā, – pirmais palīgs iesaucās. – Mēs viņam pasviedām laivu, bet haizivis to saplosīja.
– Jā, – stūrmanis turpināja. – Bet amerikāņi tikai stāvēja ar ieročiem rokās un smējās, redzot mūsu biedru ejam bojā.
Kapteinis nopētīja vizītkarti. Viņš pacēla roku, un pārējie palīdzēja viņam uztrausties kājās. Acīs vecajam vīram mirdzēja mežonīgs spīdums.
– Un tad viens no mums, – viņš ierunājās, – ij nedomādams par savu drošību, ielēca haizivju pārpilnajā jūrā, lai glābtu otro palīgu. Šis apkalpes loceklis pārcieta baismīgus kodienus, taču tos nejuta, visus spēkus veltīdams vienīgi tam, lai glābtu otro palīgu, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas varoni. Taču bija par vēlu… Jūras nezvēru sakosts, otrais palīgs nogrima viļņos. Dzīvībai dziestot, viņš izkliedza slavinājumu Mīļotajam Vadonim, un mēs tikai pēdējā mirklī paguvām izcelt uz “Čunmas” borta asinīm noplūdušo, pusdzīvo otro apkalpes locekli.
Piepeši uz klāja iestājās klusums.
Kapteinis pavēlēja mašīnistam iedarbināt vinču.
– Mums vajadzēs svaigu haizivi, – viņš paskaidroja.
Tad kapteinis piegāja pie Čundo, satvēra viņu aiz skausta un maigi pievilka sev klāt, līdz abi gandrīz saskārās pierēm. Ar Čundo neviens nebija tā izrīkojies, un tajā brīdī radās sajūta, ka neviena cita šai pasaulē nav – tikai viņi divi vien.
– Es izvēlējos tevi ne tikai tālab, ka tieši tu samācīji otro palīgu uz visādām stulbībām, – kapteinis teica. – Un ne tālab, ka tev uz krūtīm ir uztetovēta aktrise, nevis sieviete, kas atkarīga no tevis krastā. Tas nav tālab, ka tu esi vienīgais, kas armijā mācīts pārciest sāpes. Tas ir tālab, ka neviens tev nav mācījis par ģimeni, uzupurēšanos un to, ka jādara viss, lai pasargātu savējos.
Kapteiņa acis vērās rāmi un atklāti – tik tuvu Čundo, it kā nodibinātu saziņu tieši, bez vārdiem. Plauksta stingri turēja skaustu, un Čundo attapās piekrītoši mājam ar galvu.
– Tev dzīvē nav bijis padomdevēja, bet es te esmu un apgalvoju, ka šis ceļš ir pareizais, – kapteinis turpināja. – Šie cilvēki ir tava ģimene, un es zinu, ka tu viņu labā darītu visu. Atlicis vienīgi to pierādīt.
Visu nakti karājusies pie āķa, haizivs bija apdullusi un tuvu nāvei. Kad plēsoņu izvilka no ūdens, tai acis bija baltas, un uz klāja tā vārstīja žokļus – mazāk cenšoties ieelpot skābekli, vairāk pūloties izgrūst to, kas tai pamazām laupīja dzīvību.
Kapteinis piekodināja stūrmanim cieši satvert trešā palīga roku, taču Čundo apsolījās turēt to stingri. Palīgs un mašīnists pacēla haizivi augstāk – no purna līdz astei tā nebija garāka par diviem metriem.
Čundo dziļi ieelpoja un pagriezās pret kapteini.
– Haizivis, ieroči un atriebe, – viņš noteica. – Es zinu, ka pats to sacerēju. Bet šādam nostāstam neviens īsti neticēs.
– Tas tiesa, – kapteinis atsaucās. – Taču šādu nostāstu var izmantot.
Viņi raidīja palīgā saucienu, un krasta patruļas kuģītis pavadīja apkalpi uz Kindžji, kur, sapulcējušies ap zivju transportēšanas ceļu, viņus gaidīja daudz cilvēku. Tur bija pāris Informācijas ministrijas pārstāvju, pāris Rodong Sinmun reportieru, arī daži vietējie kārtībnieki, ar kuriem parasti sastapās vienīgi pārmēru iedzērušie. Virs jaunās fabrikas kūpēja tvaiks, un tas nozīmēja, ka sācies sterilizācijas cikls, tādēļ strādnieki sēdēja uz otrādi apgāztiem spaiņiem un vēlējās savām acīm redzēt vīru, kurš cīnījies ar haizivīm. Pat ielas zeņķi un kroplīši bija saradušies, piesardzīgi nolūkodamies cauri dzīvo zivju stikla tvertnēm, un viņu sejas aiz peldošo stavridu bariem rādījās lielas un izkropļotas.
Pie Čundo pienāca ārsts ar asins krājumiem un mēģināja sataustīt vēnu ievainotajā rokā, bet Čundo viņu atturēja.
– Ja jūs ielaidīsiet asinis šajā rokā, vai tās visas neiztecēs ārā?
– Es dziedēju tikai varoņus, – ārsts СКАЧАТЬ