Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Es aizliedzu. – Viņš pastiepa roku pret Džofri. – Skrien pie Vannocas un saki, lai viņa ved tevi mājās. Ielās nav droši, un es nevēlos jaunus negadījumus.

      Džofre noskumis palūkojās uz mani, noskūpstīja tēva roku un atkal palocījās, bet šoreiz ne tik rūpīgi. Viņš ieskrēja namā, bet grīļīgā gaita liecināja, ka viņš apvalda asaras.

      Tēvs pievērsās man. – Lūdzu, turpmāk neierosini zēnam prātā šādas muļķības. Es saprotu, ka tev ir labi nodomi, bet Vannocai nepatiks, ja atņemšu viņas pēdējo bērnu.

      – Viņš ir arī tavs bērns, – es atgādināju. Visā savā mūžā es nekad nebiju atklāti iebildusi tēvam, bet tagad nesapratu, kāpēc viņš izturas pret Džofri ar tādu nepatiku. – Man nav ne jausmas, kāpēc brālis nevarētu dzīvot ar mani. Māte viņam nepievērš uzmanību un…

      – Lukrēcija, basta! – viņš mani uzrunāja spāniski, mūsu “slepenajā” valodā, un pār plecu palūkojās uz kardināliem, kas pulcējās akmens sviediena attālumā uz terases. – Pietiek, – tēvs klusi atkārtoja. – Es necietīšu tavu pretestību. Tagad es esmu pāvests, un man jārīkojas uzmanīgi, it īpaši attiecībā uz ģimeni. Man netrūkst raižu, un es negribu izdabāt zēnam, ja neesmu pārliecināts, ka viņš ir mans dēls.

      – Neesi pārliecināts? – Es satriekta ievilku elpu. – Ko tas nozīmē? – Un es jau gatavojos kādai nepatīkamai atklāsmei. Šī nedēļa bija pilna ar tādām.

      – Laikam jau tu esi pelnījusi skaidrojumu. – Tēvs nemierīgs nopūtās, satvēra mani aiz rokas un pieveda pie akmens soliņa. – Es nezinu, vai Džofre tiešām ir Bordža, – viņš sacīja. – Man ir skumji to atzīt, bet tava māte bija precējusies, kad laida viņu pasaulē, un tobrīd… es vairs nebiju tā aizrāvies ar Vannocu kā iepriekš. Kā lai zinu, ka Džofre nav viņas vīra bērns?

      Tātad šī iemesla dēļ māte nebija pastāstījusi Džofrem par tēvu. Tam nebija nekādas saistības ar to, ka viņš vēl joprojām dzīvo zem Vannocas jumta. “Vai arī viņa apšauba, ka Džofre ir mana tēva dēls?” Es domāju par savu jaunāko brāli, kurš vienmēr centās izdabāt tēvam tāpat kā Čezāre viņa vecumā, bet tēva uzmanība bija veltīta tikai Huanam. Tomēr Čezāre nekad nešaubījās, ka ir mūsu tēva dēls, toties nabaga Džofre…

      – Pietiek uz viņu paskatīties, lai redzētu, ka viņš ir Bordža. Viņš līdzinās man.

      – Un tu līdzinies savai mātei. Lūk! Protams, es parūpēšos par Džofri kā par savu bērnu, jo negribu viņu pazemot. Bet es nevaru izmitināt viņu tavā namā… – Tēvs pacēla pirkstu, mani apklusinot. – Mums jārunā par vēl kaut ko.

      Viņš šķita nopietns. Es sēdēju uz pašas sola malas un vēroju, kā viņš parausta apakšlūpu. Redzēju, ka tēvs ir noguris. Zem acīm rēgojās tumši loki, un āda bija bāla. Parastajā, melnajā tunikā, šosēs un nobružātos zābakos viņš izskatījās pēc taupīga amatnieka. Es vienmēr apbrīnoju viņa vairīšanos no pārliecīgas greznības. Košo, sarkanā satīnā tērpto kardinālu un purpurā slīgstošo bīskapu vidū viņš izcēlās ar savu vienkāršību. Taču tobrīd tā mani mulsināja, it kā es būtu gaidījusi brīnumainu pārvērtību pēc nonākšanas Svētajā krēslā, kādu acīmredzamu pārmaiņu, kas viņu atšķirtu no pārējiem un ļautu saskatīt dievišķo.

      Es atcerējos Džūlijas teikto, ka pāvests tik un tā ir cilvēks, un saspringu. Tēvs sakoda zobus un tad paziņoja: – Džūlija man pastāstīja par jūsu sarunu pēcpusdienā. Viņa domā, ka tu mūs nosodi. Tavs tonis viņu apbēdināja.

      Lai nepateiktu, ka Džūlijai vajadzētu bēdāties par savu uzvedību, es iekodu mēlē un klusi pavēstīju: – Viņa kļūdās. Es nemūžam tevi nenosodītu, tēvs.

      – Ne jau mani. – Viņš pacēla skatienu. – Džūlija uzskata, ka tu nosodi mūs. – Es klusēju, un tēvs turpināja: – Saprotu. Nebija viegli uzzināt, ka tavs tēvs iecelts par pāvestu, un pēc tam atklāt, ka mēs ar Džūliju… – Viņš apklusa, un gaisā uzvirmoja spriedze.

      – Vai tā ir patiesība? – es vilcinādamās iejautājos. – Vai viņa gaida tavu bērnu?

      Tēvs pamāja. Viņa vaibsti piepeši atplauka priekā, un acis mirdzēja tāpat kā brīžos, kad viņš uzlūkoja mani. Es jutu sirdi sažņaudzamies. Viņš priecājās. Gribēja šo bērnu. Varbūt tā būs meita, maza meitenīte, vēl viena farfallina.

      Šī baisā doma mani tā nomāca, ka es jau grasījos tēvam jautāt: “Ja jau tu šaubies par Džofri, kāpēc uzticies Džūlijai?” Viņas vīrs dzīvoja tālu prom, tomēr man šķita, ka viņš tik un tā varētu būt bērna tēvs. Bet es savaldījos, jo jutu, ka tēvs manus vārdus uztvertu kā nemiera kurināšanu.

      – Man šķita, ka jūs ar Džūliju esat draudzenes, – viņš sacīja. – Viņa tevi uztver kā māsu. Es justos sāpināts, ja tu tā nedomātu.

      – Tā ir, – es neveikli atbildēju, jo man nepatika viņam melot. – Bet, kad viņa pateica… – Es noriju siekalas. Pirmo reizi es runāju ar tēvu kā pieaudzis cilvēks. Vēl pirms dažām dienām es izšuvu spilvendrānu, ko viņam dāvāt; tagad runāju par viņa bērniem un mīlestību pret sievieti, kas varētu ieņemt manu vietu viņa sirdī. Man gribējās visu apturēt, atgriezties iepriekšējā dienā, kad redzēju Džūliju atnākam, un aizmirst visu uzzināto. Es labprātāk paliktu bērns, ja pieauguša cilvēka dzīve ir tik nepatīkama.

      – Lukrēcija, es vēlos pasargāt tevi no šīs pasaules ļaunuma, kas nevienai meitenei nav jāpiedzīvo priekšlaicīgi, – tēvs sacīja. – Bet Džūlija uzstāj, ka tev ir laiks ieņemt pienācīgo vietu sabiedrībā.

      – Man šķita, ka tā jau ir. Vai es neesmu tava meita? – Trīsas balsī man neizdevās apvaldīt. Es izmisīgi alku dzirdēt, ka viņš vēl joprojām mani mīl vairāk par visu citu, ka esmu viņam tuvākais bērns. Bet man ausīs skanēja mātes vārdi: “Nedomā, ka tas mainīs tavu likteni!” Un tie modināja bailes. “Ja nu viņš vairs nespēs mani mīlēt kā senāk, jo tagad ir pāvests, un sūtīs mani tālu prom pie kāda Spānijas augstmaņa?”

      Tēvs satrūkās. – Mana farfallina, vai tu domā, ka es jebkad spētu tevi nemīlēt?

      Es novērsu skatienu. – Nezinu, tēvs. Tu mīli Džūliju un viņas bērnu. Varbūt viņi tev tagad ir svarīgāki.

      – Ja tu tam tici, tad neesi tik gudra, kā apgalvo mūķenes un Adriāna. – Tēvs satvēra manu zodu. – Nevienu es nespētu mīlēt tā, kā mīlu tevi. – Viņš pasmaidīja. – Bet es neesmu tikai tavs tēvs. Es esmu vīrietis. Un vīriešiem nepieciešama arī cita mīlestība.

      Šie vārdi līdzinājās Džūlijas teiktajam un iedūrās man sirdī kā duncis. – Vai ar mani nepietiek?

      – Ak, bērns! Protams, pietiek. Nekad par to nešaubies. Tomēr mūsu mīlestība ir šķīsta; tā nav kaislība, ko vīrietis jūt pret sievieti. Džūlija sniedz man šo kaislību un sev lūdz pavisam maz, tāpat kā Vannoca pirms viņas. Man Džūlija patīk. Tu taču vēlies, lai esmu laimīgs, vai ne?

      Diemžēl СКАЧАТЬ