Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      4. nodaļa

      Lāpas apgaismoja naksnīgās debesis, un svaigā citrusu smarža atvairīja moskītus, kas mūs mocīja vasarās. Kalpotāji nesa prom ēdiena atliekas – garšaugos ceptu jēru, pāvu, mežacūku un vēršgaļu, kā arī vīnu un marcipānu, ar ko pietiktu veselam leģionam. Reiz nevainojami baltie un tagad vīna traipu izraibinātie Venēcijas galdauti sedza garos galdus iekšpagalmā. Kalpotāji nesa galdautus prom, lai iemērktu verdoša urīna mucās.

      Viesi sāka pulcēties Adriānas namā drīz pēc saulrieta. Mūs apsēda brālēni un radi, par kuriem nebiju pat dzirdējusi, un daudzi augstmaņi, kas vēlējās izmantot mūsu dzimtas piepešo veiksmi. Viņi zvilnēja uz spilveniem lodžijā, baudot vēso pūsmu no Tibras, vai arī pastaigājās pa dārza takām.

      Kaut gan tobrīd dusmojos uz Džūliju, es paklausīju viņas padomam un uzvilku zaļo zīda tērpu, pievienojot dzeltena satīna piedurknes. Pantalīzija sakārtoja manus matus sprodziņās ap seju. Smagās cirtas bija saliktas tīkliņā, ko rotāja viena vienīga pērle. Pantalīzija teica, ka izskatos skaista, jo tas bija viņas pienākums; nopētījusi savu atspulgu, es nolēmu viņai ticēt. Vaigi bija pārāk tukli, un mute pārāk plata, turklāt augums vēl bija saglabājis bērnības apaļīgumu, bet es sevi mierināju ar domu, ka savam vecumam esmu labi veidota un man piestāv tērps.

      Ieņēmusi vietu zālē blakus Adriānai, es sveicināju viesus. Huans stāvēja Adriānai kreisajā pusē, nomazgājies un ģērbies melnā samtā ar jostu, ko rotāja zelta bārkstis. Pie tās bija piestiprināts grezns turku duncis. Arī viņš pieņēma viesu slavinājumus un apbūra visus ar savu smaidu, it kā pirms dažām stundām nebūtu sacirtis cilvēku gabalos.

      Jutos atvieglota, jo Džūlija nemēģināja iesaistīt mani sarunās. Viņa bija ģērbusies greznā, tumši sarkanā zīda tērpā, un ap kaklu viņai mirdzēja briljanti. Džūlija apspriedās ar viesiem. Arī mana māte savā melnajā, pārāk šaurajā samta tērpā turējās nomaļus un skarbi izrīkoja kalpotājus, tik tikko pievēršot uzmanību savam vīram, sinjoram Kanālem, kurš atveda manu desmit gadus veco brāli Džofri.

      Mazā Džofres sarkanīgi zeltainie mati krita pār vasarraibumiem nosēto pieri, bet druknais augumiņš ietērpts dzeltenbrūnā kamzolī un šosēs. Mani redzot, viņš atplauka smaidā, un es viņu sirsnīgi apskāvu. Kad viesi ieņēma vietas, es liku brālim apsēsties man blakus.

      – Vai atnāks arī tēvocis Rodrigo? – Džofre dedzīgi jautāja, un es pasmaidīju, slēpjot skumjas, ko raisīja viņa vārdi. Brālis vēl dzīvoja pie Vannocas un nezināja, ka mīļotais “tēvocis”, ko viņš dievināja, patiesībā ir mūsu tēvs.

      – Man stāstīja, ka drīz viņš būs klāt, – es atbildēju. – Tev jāuzvedas ļoti labi. Nevajā Arančīno un nebaro suņus zem galda, skaidrs?

      Viņš svinīgi apsolīja, bet es tik un tā sēdināju viņu sev blakus, lai varētu sagriezt viņa gaļu un atšķaidīt vīnu. Kaut gan biju apliecinājusi, ka tēvs ieradīsies, mielasta sākumā tas vēl nebija noticis. Toties Huans aicināja visus iedzert par mūsu tēva veselību un ilgi runāja par jauno laikmetu, kas skāris Romu. Tajā gaisīs samaitātība un tiks atjaunota Jēzus kārtība. Šie vārdi bija paredzami, bet to izpildījums šķita pārsteidzošs. Huans draudīgi aplūkoja visus sanākušos, it kā meklējot ienaidniekus. Man šķita, ka daži viesi nodrebēja – acīmredzot zināja par notikumu pie mūsu vārtiem. Uz ceļa vairs nebija nekādu pierādījumu, jo Tomazo izpildīja manas mātes pavēli, bet es nešaubījos – ja Huans varētu panākt savu, algotā pulgotāja galva tobrīd būtu uz mūsu vakariņu galda kā baiss brīdinājums.

      Pēc daudzām dzīrēs pavadītām stundām mums beidzot ļāva aiziet, un es ievedu Džofri dārzā, lai aizbēgtu no baumot kārajām dāmām un sazvērnieciskajiem kungiem. Kad tuvojās pusnakts, mēs ar Džofri sēdējām uz strūklakas malas un mērcējām pirkstus ūdenī, tvarstot zvaigžņu atspīdumus. Piepeši pār dārzu nolaidās klusums gluži kā pirms vētras.

      Es pielēcu kājās. – Pasteidzies, Džofre! Noslauki rokas. – Es nosusināju savējās tērpa svārkos un devos uz mājas pusi. Kad sasniedzām ārējo terasi, galerijā parādījās liels stāvs un dārdošā balsī jautāja: – Kur ir mana farfallina?

      – Šeit! – Es steidzos pie viņa, un Džofre man sekoja. Tēvs mani apskāva; no viņa drēbēm plūda vīraka un sviedru smārds. Es līksmoju par viņa tuvību un tikai tagad ļāvu sev atzīt, cik ļoti mani nobiedēja sadursme pie vārtiem. Nekas slikts nevar notikt, ja blakus ir tēvs. Nekas neuzdrošinātos.

      – Mans bērns! – Viņš mani cieši apskāva, līdz ņieburs sažņaudza manas ribas un es iestenējos: – Tēt, es nevaru paelpot! – Viņš negribīgi palaida mani vaļā, saraucis plato, saules nobrūnināto pieri. Tēvs nekad neatcerējās uzlikt cepuri, kaut gan sešdesmit gadu vecumā jau bija zaudējis gandrīz visus matus un kailais galvvidus bija raibs kā sarkankrūtīša ola. Tumšās acis bija neparasti dzīvīgas, lai arī nelielas, un viņš mani pētīja, it kā meklējot brūces.

      – Adriāna visu pastāstīja. Ja iedomājos, kas varēja notikt… – Viņš savilka roku dūrē. – Es sagrautu visu šo pilsētu pār to nožēlojamo neģēļu galvām.

      – Tas bija nieks. – Es piespiesti pasmaidīju. – Huans par visu parūpējās.

      – Jā, arī to es dzirdēju. – Tēvs sadrūma. – Nāksies slēgt izlīgumu ar tā nelieša dzimtu un pārliecināt mūsu kūrijas tiesas kardinālus, ka mans dēls negrasās uzšķērst katru neapmierināto, kas viņam neiepatīkas. Lielisks skandāls manas ievēlēšanas vakarā. Pie visiem svētajiem, Huans pārāk neapdomīgi rīkojas ar savu asmeni! Vai nevarēja aizbiedēt to cilvēku ar kliedzieniem?

      – Viņš mūs aizstāvēja, tēvs, – es iebildu, pati brīnīdamās par to, ka nostājos Huana pusē; viņš bija man netīkamākais no brāļiem. – Neģēlis mūs apmeloja. Un grasījās izvilkt dunci.

      – Duncis nevar pretoties zobenam. Apvainojumi ir tikai vārdi. Mēs nedrīkstam nogalināt cilvēkus par to, ka viņi mūs aizvaino. – Tēvs skarbi iesmējās. – Tādā gadījumā šajā zemē nebūtu vairs neviena dzīva augstmaņa. Gandrīz katrs ir vismaz reizi mūs noniecinājis. – Viņš nopūtās. – Bet pats svarīgākais ir tas, ka netika nodarīts nekas slikts. Jautājumu varēja atrisināt daži simti dukātu īstajās rokās.

      Piepeši es kaut ko atcerējos un pagriezos, lai pastumtu mazo brāli uz priekšu. – Tēvs, šeit ir Džofre. Viņš visu nakti gaidīja, kad varēs tevi satikt.

      Tēva sejas izteiksme mainījās. Mans brālis ļoti rūpīgi paklanījās, bet tēvs norūca: – Vai nav pārāk vēls, lai tu vēl būtu nomodā?

      Džofres smaids nozuda. – Jā, protams. Bet Lukrēcija… viņa teica, ka varam pastaigāties dārzā, līdz atnāksiet, un es gribēju…

      – Jā? Ko tu gribēji? Nestosties, runā!

      – Gribēju apsveikt jūs, – Džofre strauji nobēra. – Un pajautāt, vai drīkstu dzīvot kopā ar Lukrēciju. Man viņas ārkārtīgi pietrūkst, un viņa solīja, ka labprāt par mani rūpēsies.

      – Vai tiešām tu viņam to solīji? – Tēvs uzmeta man asu skatienu.

      Es СКАЧАТЬ