Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ka tev jau pietiek pārsteigumu šai dienai, – tēvs saudzīgi noteica. – Par nākotni raizēšos es. Turklāt tu drīzumā būsi ļoti aizņemta, jo jūs ar Džūliju un Adriānu pārcelsieties uz kardināla Ceto namu. – Viņš atplauka smaidā kā vienmēr, kad pasniedza man dāvanu. – Es pavēlēju labiekārtot visu pili. Manai meitiņai derēs tikai greznākais nams visā Romā. Tev būs savi apartamenti un svīta. – Viņš piemiedza man ar aci un pieliecās tuvāk. – Kā pāvests es varu rīkoties saskaņā ar savām vēlmēm. Protams, saprāta robežās. Es iekārtošu arī jaunus apartamentus Vatikānā, lai tur pietiktu vietas visiem maniem bērniem.

      Džūlija bija runājusi ar tādu pārliecību, it kā jaunais nams būtu domāts tikai viņai. Tagad izrādījās, ka tēvs grasās pagodināt arī mani.

      – Vai drīkstu ņemt līdzi Arančīno, Murilju un Pantalīziju?

      – Kaķi, kalponi un visu pārējo, ko vēlies. Tikai pasaki, un visu dabūsi. Tu drīksti ņemt pat grāmatas. Adriāna teica, ka tu tās slēp istabā un Vannoca viņai pārmetot par ļaušanu tev lasīt.

      Es līksmi iesmējos, bet piepeši atcerējos savu brāli tālajā Pizā. To sajutis, tēvs jautāja: – Vai tevi nomāc vēl kaut kas?

      – Tu pieminēji visus savus bērnus. Vai tas nozīmē, ka aicināsi Čezāri mājās?

      Tēva smaids nozuda. – Vēlāk. Vispirms viņam jāpabeidz teoloģijas studijas. Viņš gūs prieku, kalpojot mūsu baznīcai, bet vispirms jāsamierinās ar upuriem. – Tēvs tēloti bargi palūkojās uz mani. – Tas nozīmē, ka nebūs nekādu slepenu, ar baložiem sūtītu vēstuļu. Es zinu, cik tuvi jūs abi esat jau kopš agras bērnības, bijāt dvēseļu biedri. Tomēr nekas nedrīkst novērst Čezāres domas no mācībām.

      – Man viņa ļoti pietrūkst. Es neesmu viņu redzējusi jau divus gadus.

      – Jā, bet viņš vēl joprojām sūta tev grāmatas, vai ne? – Tēvs piebikstīja man ar elkoni, un es iespurdzos. – Aizliegtas dzejas grāmatas, kas sanikno Vannocu. – Viņš mani nopētīja. – Māsas mīlestība un grāmatas… tas ir brīnišķīgi, bet tici, ka es zinu, kā jums abiem ir labāk. – Tēvs noglāstīja man vaigu. – Vai apsoli, farfallina?

      Es pamāju, un viņš noskūpstīja mani uz pieres. – Lieliski.

      Vai izturēsies laipni pret Džūliju?

      – Jā, tēvs, – es nočukstēju, un viņš ķircinot paraustīja mani aiz deguna.

      – Nestrīdies vairs ar Vannocu. Es lieliski zinu, cik prasīga ir tava māte, ja reiz viņai pietika spēju pārvērst savas viesnīcas par zelta bedri. Viņa novēl tev visu labāko, tādēļ izrādi viņai vajadzīgo cieņu.

      “Ak Dievs, vai viņam visur bija acis un ausis?” es pabrīnījos.

      – Jā, tēvs.

      – Bien. – Viņš mani piecēla un palūkojās uz lāpu apgaismoto namu, no kura plūda smiekli un mūzika. – Pārsteidzoši, ka mani tik ilgi lika mierā. Līdz šim nebija neviena brīva mirkļa. Es nepaguvu pat atviegloties. – Viņš sniedza man rokas. – Noskūpsti savu veco tēvu! Ir jau vēls, un tev jāpaguļ. Pavisam drīz mēs atkal tiksimies.

      Es viņu apskāvu un ieelpoju viņa smaržu.

      Tēvs nočukstēja: – Es tevi mīlu, Lukrēcija.

      Šie vārdi ielija man ausīs kā balzams, un es devos uz savu istabu.

      Varbūt man tomēr patiks būt pāvesta meitai.

      5. nodaļa

      Nākamā nedēļa aizritēja darbu virpulī. Mēs savācām visas mantas, salikām tās lādēs un kastēs. Adriāna visu pārraudzīja, mācīja kalpotājiem pareizi saritināt gobelēnus un izmantot salmus, lai sargātu trauslos traukus un statuetes.

      Mēs ar Džūliju nevarējām izvairīties viena no otras; mums abām bija kopīgas mantas, kas atradās abās istabās. Tās kārtojot, mēs tik tikko spējām apmainīties ar pieklājības frāzēm un apspriedāmies, vai paturēt kādu izbalējušo piedurkni vai nodriskātos apavus. Piepeši istabā iebrāzās Adriāna un vērtējoši nopētīja mūs.

      – Vai ielikāt lavandu savās veļas lādēs? Ja nē, viss būs sastāvējies, smirdēs un… – Viņa pacēla lādes vāku, un no tās izšāvās mazs spalvu kamoliņš.

      – Arančīno! Ak tu palaidnis! – es iesaucos. Kaķis paskrēja zem gultas, nikni šņācot, un es atvainodamās pievērsos Adriānai. – Viņš laikam nevilšus bija ieslodzīts. Man nebija ne jausmas.

      Džūlija iespurdzās, un piepeši arī man nācās iekost lūpā, lai slēptu smaidu.

      – Tev nebija ne jausmas? – Adriāna piespieda roku pie krūtīm. – Mans Dievs, ja nu mēs ierastos jaunajā namā un atrastu zvēru nosmakušu tavā gultasveļā?

      – Nams ir otrā upes krastā, – Džūlija atgādināja. – Kaķis nenosmaktu, toties varētu visu apslacīt. Tad nebūtu svarīgi, vai tur ir lavanda. – Viņa paskatījās uz mani, un mēs abas ļāvāmies smieklu lēkmei. Adriāna izbrīnīta mūs vēroja. Es atcerējos tēva lūgumu izturēties laipni pret Džūliju un pačukstēju: – Piedod!

      – Nē, piedošana jālūdz man, – viņa atbildēja. – Pēc tā drausmīgā notikuma ar Huanu es rīkojos neiejūtīgi.

      Adriāna nokremšļojās. – Vai atkal esat draudzenes?

      – Jā, – Džūlija apstiprināja un satvēra manu roku.

      Kaut gan biju apņēmusies samierināties tēva labad, es nedomāju, ka spēšu atkal Džūlijai uzticēties. Adriāna pavēlēja mums nekavējoties izvēdināt lādes un salikt atpakaļ veļu kopā ar lavandu… – Bet bez kaķa! – viņa piebilda un sparīgi aizsoļoja. Kad durvis aizvērās, Džūlija sāka smieties pilnā kaklā.

      Es piebalsoju, kaut gan smiekliem manā mutē bija nelāga garša.

      Atšķirībā no Džūlijas es vēl nebiju gatava piedot un aizmirst.

*

      Divdesmit septītajā augustā, Svētā Aleksandra dienā, kalpotāji iekrāva ratos mūsu pēdējās mēbeles, bet mēs uzposāmies brokāta tērpos un uzlikām plīvurus, lai dotos uz pilsētu un vērotu tēva kronēšanas ceremoniju.

      Mums neļāva tajā piedalīties, jo sievietes nedrīkst vērot svēto kronēšanu bazilikā. Tās laikā tēvam vajadzēs sēdēt uz īpaša sola, tērptam tikai kreklā. Džūlija teica, ka šim solam būs īpašs caurums, lai varētu pārliecināties par to, ka jaunais pāvests ir vīrietis.

      – Pārliecināties? – es atkārtoju. – Kāpēc? Visiem taču redzams, ka viņš ir vīrietis.

      – Tā varētu šķist. Bet atceries pāvestu Joannu, kuru visi uzskatīja par vīrieti. Lūk, kā tas beidzās. Tagad visiem pāvestiem jāpierāda, ka viņš ir… nu, tu jau saproti, – viņa steigšus СКАЧАТЬ