Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ dzīvoja tikpat nošķirti kā es; acīmredzot viņa no balkona vērojusi, kā Huans nogalina vīrieti.

      Adriāna ienāca manā istabā un izmisusi ievaidējās. Es nepacietīgi attraucu: – Krustmāt, nevajag satraukties. Man nekas nekaiš.

      – Nekas nekaiš? – viņa kā neticēdama atkārtoja. – Huans paveica nāves grēku dienā, kad tavs tēvs kļuva par pāvestu! Tā ir ļoti slikta zīme, jauns traips uz viņa valdīšanas audekla.

      – Jūs runājat kā Vannoca, – es pārmetu. – Tas cilvēks mūs apvainoja, un viņam bija nazis. Huans aizstāvēja mūsu godu. Kāpēc tēvu vajadzētu par to sodīt?

      – Tu nesaproti. Tavam tēvam ir… – Adriāna apklusa, jo atgriezās Pantalīzija, nesot lielu ūdens trauku. Palūkojusies uz Džūliju, Adriāna iekoda lūpā. Es jutu, ka viņas sazinās bez vārdiem.

      – Lūdzu, pavadi donnu Adriānu uz viņas istabu, – es vēlēju Pantalīzijai, un viņa devās palīdzēt manai krustmātei, kas pieķērās pie viņas tā, it kā pasaule būtu sajukusi prātā.

      Durvis aizcirtās, un mēs ar Džūliju palikām divatā. Viņa domīgi vēroja mani, kamēr es novilku kreklu un sāku mazgāties. Nolaidusi skatienu, es pamanīju, ka ūdens traukā ir sārts. Acīmredzot asinis trāpījušas arī man. Savādi. Es to nemaz nejutu.

      – Tavs apmetnis, – Džūlija ieminējās, – ir uz gultas. Apliec to ap pleciem, lai nesaaukstējies.

      Es trīcēdama ietinos samta audumā. Aiz loga koši spīdēja saule, bet es jutos kā iesalusi ledū.

      Brīdi valdīja klusums.

      – Tu rīkojies ļoti drosmīgi, – Džūlija ieminējās. – Pat neiekliedzies.

      – Nē, es… neko nedarīju. Tikai sēdēju…

      – Neesi tik pieticīga. Huana zirgs ir lielāks nekā pārējie, uz kuriem esi jājusi, un tev visapkārt bija neģēļi. Tomēr tev izdevās viņu brīdināt. Droši vien glābi viņam dzīvību vai vismaz aiztaupīji bīstamu ievainojumu. Tev vajadzētu lepoties. Tikai retajai meitenei pietiktu apķērības.

      Klusēdama es vēroju Džūliju. Viņas sejas izteiksme pauda cieņu, un tā mani pārsteidza nesagatavotu. Reiz viņa mani norātu kā padumju, bezpalīdzīgu bērnu.

      – Ko Adriāna grasījās teikt par tēti? – es jautāju. – Ko es nesaprotu?

      Džūlija nopūtās. – Nedomāju, ka šis ir īstais mirklis, Lukrēcija.

      – Kāpēc?

      Viņa pievērsās spogulim. – Tas cilvēks nosauca tavu ģimeni par maraniem. – Viņa klusēdama vēroja manu atspulgu. – Vai zini, ko tas nozīmē?

      – Jā, protams. Marans ir ebrejs, kas pieņēmis kristīgo ticību. Bet mēs neesam ebreji… vai ne?

      – Jūs esat tādi paši ebreji kā visi tā dēvētie Itālijas augstmaņi, kas necieš pat cits citu, nemaz nerunājot par svešzemniekiem. Viņi par maraniem dēvē visus spāņus, it īpaši Bordžas, jo tavs tēvs nebija ar mieru kaulēties par nenozīmīgu zemes gabalu vai noplukušu pili. Viņš gribēja pāvesta krēslu un to ieguva. Tāpēc viņi jūs apvainoja; viņi nīst tavas dzimtas godkāri. Vannocai bija taisnība; viņi pārvietojas baros. Viņiem nepieciešama stingra roka, kas viņus savaldīs. Rodrigo drīz visus piesies ķēdē, arī kardinālu della Roveri.

      Es nojautu, ka Džūlija man nestāsta visu patiesību. – Adriāna teica, ka tas ir vēl viens traips. Tātad ir arī kaut kas cits. – Es uztvēru Džūlijas skatienu un aizturēju elpu. Viņa savilka lūpas smaidā.

      – Tā esmu es, – viņa beidzot atzina. – Es esmu otrs traips. – Smaids kļuva platāks. – Vai apsoli nevienam neteikt ne vārda, ja es tev atklāšu noslēpumu? – Piespiedusi sevi pamāt ar galvu, es tomēr nebiju pārliecināta, ka vēlos to zināt. – Džūlija guldzoši iesmējās. – Nu labi. Mēs ar Rodrigo… Mēs esam mīlnieki. Un es gaidu viņa bērnu.

      Spēji ievilkusi elpu, es nepaguvu savaldīties un izgrūdu: – Bet tu taču esi precējusies!

      – Un? Vai tu domā, ka vīra dēļ man nevar būt mīļākais?

      Uz tādu apgalvojumu ir grūti atbildēt. Protams, Džūlijai bija taisnība; man trūka pieredzes šādos jautājumos, bet es zināju, ka dažas laulātas sievietes pārkāpj solījumus. Man jau bija radušās aizdomas brīdī, kad Džūlija stāstīja par mana tēva viltīgo darbošanos konklāvā. Tās bija slepenas ziņas, par kurām viņai nevajadzētu pat nojaust. Tomēr šāds apstiprinājums neko neatviegloja.

      – Vai Huans zina? – es piepeši iejautājos, un Džūlijas sejā pavīdēja bailes.

      – Kāpēc tu to jautā? – Džūlija noprasīja, bet negaidīja manu atbildi un nicīgi saknieba lūpas. – Iespējams. Varbūt Rodrigo viņam pateica. Tas izskaidrotu, kāpēc viņš laukumā pret mani izturējās tik rupji un nodeva mani tā mežonīgā turka rokās. Tavs brālis ir greizsirdīgs un vēlas, lai jūsu tēvs mīlētu tikai viņu. Reiz pat mēģināja mani savaldzināt, un es atteicos. Nedomāju, ka viņam kāds kaut ko ir liedzis… vismaz sievietes.

      Džūlija atkal pievērsās spogulim. Viņa iztaisnoja muguru, pētīdama vēderu, kas man šķita tikpat plakans kā vienmēr, un es piepeši apjautu, ka man viņa nepatīk.

      – Adriāna noteikti zina, – es ieminējos. – Viņa tevi nosauca par traipu.

      – Jā, viņa zina. – Nelikās, ka Džūliju tas satrauktu. – Viņa palīdzēja visu nokārtot, aizsūtot manu vīru uz ģimenes īpašumu Bazanello drīz pēc mūsu kāzām. – Džūlija iesmējās. – Rodrigo uz to uzstāja. Teica, ka negribot, lai viņam kāds stātos ceļā un nikni skatītos…

      – Izbeidz! – es salti pavēlēju. – Beidz par viņu tā runāt. Viņš ir mūsu pāvests.

      Džūlija pagriezās pret mani, uzlikusi plaukstu uz gurna. – Ak, nabaga bērns! Pāvests ir vīrietis. Rodrigo nemainīsies tikai tāpēc, ka tagad viņam pirkstā ir pāvesta gredzens. Pavisam pretēji. Viņš man atklāja, ka grasās mūs pārcelt uz jaunu namu pie Vatikāna, lai apciemotu, kad vien gribēs.

      – Mūs? – es atkārtoju.

      – Jā, tevi un mani. Es jau teicu, ka tu būsi iekārotākā sieviete viņa galmā, bet es būšu viņa bērna māte un esmu pelnījusi vismaz pati savu namu. – Džūlija kā vērtējot nopētīja mani. – Atpūties. Tu esi bāla, un mums šovakar jāapmeklē svētku mielasts. Tev jāizskatās lieliski. – Viņa devās pie durvīm. – Starp citu, vairs nedomā par savu saderināšanos ar spāni. Neievērojams Valensijas augstmanis nav pietiekami labs pāvesta meitai. Šobrīd jau visi Itālijas aristokrāti gatavojas tevi bildināt. Tu patiešām esi iekārota. Jau pavisam drīz būsi laulāta. – Viņa pasmaidīja, bet šajā izteiksmē bija kaut kas plēsīgs. – Iztēlojies šīs kāzas! Šovakar uzvelc zaļo zīda tērpu. Rodrigo patīk tevi redzēt šajā krāsā.

      Es sastingusi stāvēju, kamēr Džūlija СКАЧАТЬ