Nepakļāvīgā imperatore Elizabete. Elisone Pataki

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ svinīgas vakariņas un līgavaini, kuram jāizpatīk. – Helēne papurināja galvu. – Nē, es ilgojos pēc mierīgas dzīves. Mani nebiedē vientulība. Patiesību sakot, tā šķiet burvīga.

      Sisi bija nojautusi, ka māsai piemīt atturīgums un pat eremīta iezīmes, un Posenhofene pilnībā atbilda viņas prasībām pēc laimes. Diemžēl tādai jaunai sievietei kā Helēne nebija lemta greznība atteikties no laulības un palikt izolētajā Bavārijas hercogistē pie tēva. “Helēnei ir jāapprec vīrietis, kurš viņu izvēlējies. Vai, pareizāk sakot, vīrietis, ir izvēlēts viņai. Un tas, ka šis vīrietis ir arī jauks, krietns un pievilcīgs, turklāt Austrijas imperators, ir īsta veiksme.”

      – Es cerēju, ka mamma ļaus man iestāties klosterī, – Helēne pēc brīža paziņoja. Viņas pleci saguma. – Diemžēl… kamēr es saņēmos drosmi pajautāt… Viss sagriezās tik ātri.

      – Mīļā Nene! – Sisi iesaucās. – Tu taču apzinies, cik tas ir neiespējami. Mamma mums visu paskaidroja.

      – Jā. – Helēne nesteidzoties ieslīdēja pelēkajā kleitā.

      – Klausies, mana mīļā Nene. – Sisi uzvilka apakšsvārkus, piegāja pie loga un palūkojās ārā uz saimniecību, kas būtu jāvada viņas māsai. – Šī ir tava jaunā dzīve, un es skaidri zinu, ka tu lieliski to novadīsi. Tu būsi brīnišķīga sieva, un Francis tevi dievinās tāpat, kā tevi dievinu es.

      – Jūs izskatāties burvīgi, Elizabetes jaunkundze. – Agata apbrīnoja Sisi, kuras garos matus tikko bija saveidojusi iemīļotākajā stilā, savijot divas bizes palielā mezglā. – Helēnes jaunkundze, vai esat pārliecināta, ka jūsu matus nevajag sakārtot?

      – Pilnīgi pārliecināta. Paldies, Agata. – Helēne, paklausot krustmātes padomam, uzklāja vaigiem mazliet sārtuma, taču melnos matus ierasti pāršķīra pa vidu un saņēma visnotaļ ciešā mezglā uz pakauša.

      – Mums jāatzīst, Agata, ka mana māsa nemūžam nebūs no tiem monarhiem, kas mainās, lai atbilstu laikmeta prasībām. – Sisi palūkojās uz Helēni spogulī.

      Māsa nelokāmi izlēma vilkt pelēko tērpu, turpretī Sisi izvēlējās silti zilu kleitu ar baltām mežģīnēm un pērlēm. Raugoties savā atspulgā, viņu pārņēma pacilātība par košajām krāsām, un viņa nevilšus pasmaidīja.

      – Ļaujiet apskatīt manas meitas jaunajās drānās. – Ludovīka aveņkrāsas brokāta tērpā ietraucās istabā. Tumšie mati bija stingri sasprogoti.

      – Sveika, mamm! – Sisi pieskrēja pie hercogienes.

      – Tu izskaties brīnišķīgi, Sisi! Vai nebija lieliski atpūsties vannā un pārģērbties? – Hercogienes garastāvoklis bija krietni uzlabojies, taču noplaka, tiklīdz viņa ieraudzīja vecāko meitu. – Pelēkais, Helēne? Vai tiešām vajadzēja vilkt kaut ko tik neinteresantu?

      – Kas vainas pelēkajam? Man patīk. – Pieceldamās no tualetes galdiņa, Helēne atkārtoja pirmīt izteikto pamatojumu.

      – Pelēkais ir piemērots gavēņa dievkalpojumiem. Vai tiešām negribi uzģērbt kaut ko priecīgāku? Tu taču vakariņosi ar savu līgavaini! – Ludovīka pārcilāja meitu izkravāto tērpu kaudzes. – Varbūt šo brīnišķīgo dzelteno? Vai kaut ko persiku tonī? Un var aizņemties to, kas mugurā māsai. – Hercogiene norādīja uz jaunāko meitu. – Sisi, ļauj Helēnei uzvilkt zilo kleitu!

      – Bet, mamm, šo gribu es, – Sisi iebilda, sakrustojusi rokas uz krūtīm.

      Ludovīka veltīja Sisi saniknotu skatienu.

      – Jā, taču iespējams, ka labāk to nēsāt māsai.

      – Es to nevēlos. – Helēne purināja galvu.

      Dzīvesprieks pilnībā pameta Ludovīkas vaigu.

      Kad tika paziņots Franča Jozefa vārds, viņš ienāca audienču zālē divu balti sarkanos formastērpos ģērbtu vīriešu pavadībā. Visi paklanījās.

      – Māsīca Helēne, māsīca Elizabete. – Viņām imperators tuvojās pirmajām. – Lūdzu, piecelieties! Un ļaujiet pateikt, cik brīnišķīgi jūs šovakar izskatāties.

      Helēne neatbildēja neko un zaglīgi raudzījās apkārt, bet tumšās acis mēģināja izvairīties no sargu un galminieku ziņkārīgajiem skatieniem. Sisi apjauta, ka māsa ir sanervozējusies, jo vajadzēs runāt ar šiem svešiniekiem. Bažīdamās, ka viņas atstās nepieklājīgu dāmu iespaidu, Sisi pasteidzās sacīt:

      – Paldies, Jūsu Majestāte!

      – Lūdzu, sauciet mani par Franci. – Viņš pavēcināja cimdoto roku.

      Sisi pasmaidīja. Viņa jutās pārsteigta un vienlaikus glaimota par to, ka imperators abas uzrunājis īpaši. Pacēlusi galvu, viņa atskārta, ka Francis lūkojas uz viņu. Atlika vien cerēt, ka viņš nav redzējis pietvīkumu vaigos.

      Francis joprojām bija balti sarkanajā militārajā formastērpā, taču mati tagad bija atglausti un viņš smaržoja pēc odekolona. Stingrajā kamzolī ar augsto apkakli viņš likās nevainojami cildens.

      Gongs pavēstīja, ka vakariņas ir klātas. Pastiepis rokas abām māsām, Francis pasmaidīja.

      – Vai atļausiet pavadīt dāmas pie galda?

      Sisi gaidīja, lai Helēne pirmā ieliek plaukstu pasniegtajā rokā un tādējādi varētu uzsākt patīkamu sarunu. Diemžēl visu ceļu līdz ēdamzālei Helēne klusēja.

      No priekšistabas viņi nonāca gaitenī, ko apgaismoja sveces kristāla lustrās un gar sienām stāvēja sulaiņi imperatora livrejās. Sisi šie vīrieši ar nekustīgajām acīm, precīzi apcirptajām ūsām – tādām pašām kā viņas brālēnam – un nogludinātajiem melni zeltītajiem tērpiem visi likās vienādi.

      – Viņi šķiet tik nopietni! – Sisi nočukstēja, vērojot sargus, kas likās raugāmies vienā punktā un neredzam garāmejošos.

      – Nebaidieties no viņiem, māsīca Elizabete! Viņi izskatās biedējošāki, nekā patiesībā ir, – Francis klusi paskaidroja.

      – Kā iespējams nostāvēt tik rāmi? – Sisi prātoja. – Viņi līdzinās statujām!

      – Viņi speciāli trenējas, – Francis atbildēja. – Arī jūs varētu to pašu.

      – Šaubos gan. – Sisi iesmējās.

      Francis nenolaida acu no Sisi, kamēr viņi tuvojās banketu zālei.

      – Vai jums patīk Ķeizara villa?

      – Jā, protams. – Sisi pamāja ar galvu un atkal paskatījās uz brālēnu. Kad abu skatieni sastapās, viņa novaldījās nepasmaidījusi un tūdaļ novērsās. “Nav vajadzības lūkoties skaidrajās, gaiši zilajās māsas līgavaiņa acīs.” Kļuva dzirdama vijoļspēle, un Sisi pa arkveida eju ielūkojās ēdamzālē un nevilšus noelsās, apbrīnojot svecēm apgaismoto telpu. – Goda СКАЧАТЬ